IESKATIES: Māmiņa māca kā neizaudzināt dēlu par "lupatu"

Kāda māmiņa sociālajos tīklos dalījusies ar pamācošu stāstu par to, ka stipras sievietes bieži vien sev dara pāri, uzņemoties arī vīriešiem paredzētos darbus, atļaujot stiprā dzimuma pārstāvjiem palikt slinkiem un vienaldzīgiem.

"2013. gada vasara.
Bijām ar vīru palūguši vecākajam dēlam, kuram tobrīd bija 13 gadi, lai saved zemi no komposta kaudzes omītes dārzā. Bija jāizlīdzina neliela ieplaka vienā līmenī ar dārzu. Darbiņš gana apjomīgs, spēku un izturību prasošs. Dēls toreiz izdomāja, ka par šo darbu viņš pelnīs mūsu labvēlību un atļauju kaut kādai savai vēlmei, diemžēl neatceros vairs, kam tieši. Noruna bija skaidra- aizbērsi ieplaku, tad dabūsi to, ko vēlies.

Sākumā darbs gāja diezgan raiti uz priekšu. Puisis strādāja cītīgi. Pēc pāris ķerrām ātrums jūtami samazinājās un sāka ienākties pauzes a la “ēst gribu”, “čurāt gribu”, “pasplēlēt spēlītes telefonā gribu”, “paskatīties Tv gribu” utt. Es neko. Tikai vēroju un paturu prātā viņa paša solījumu. Tajā dienā viņš darbu nepabeidza. Teicās pabeigšot nākamajā dienā. Ok. Nākamā diena sākās gauži lēni, bez entuziasma, sūdzoties, cik viņam grūti, cik daudz esot vēl jādara, utt. Mēs ar vīru tikai atgādinājām norunu un gājām darīt savus darbus.

Vēlā pēcpusdienā, ejot garām dārzam, ieraudzīju, ka mana mamma paņēmusi ķerru un vadā zemi. Vecākais dēls nekur nebija redzams. Es ka ta’ uzšņācu mammai: “Ko tu dari? A nu ka’ liec nost lāpstu!”! Viņa sāka taisnoties, ka gribējusi puikam palīdzēt, ka viņai jau neesot grūti. “Ko tu runā! Nebojā manu dēlu! Viņš PATS apņēmās izdarīt, tātad izdarīs!” teicu viņai.
Protams, puisis izdarīja. Un dabūja algā mūsu norunāto.

Pēcāk es gāju runāt ar mammu tā nopietnāk, jo tā nebija pirmā reize, kad viņa metās puišu darbos palīgā. Es teicu viņai: “Mamm, es gribu, lai man izaug stipri un dāsni dēli! Es viņiem regulāri stāstu, ka viņiem jāpalīdz omītei, jo omīte ir sieviete un viņa nav tik stipra kā jūs. Jums ir vairāk spēka. Tu ar savu palīdzēšanu grauj manus vārdus un rādi viņiem, ka tu vari. Tu rādi viņiem, ka viņi var nepildīt solījumus, ko paši devuši.”

Es jau ilgi mammā kultivēju domu, ka viņa ir Sieviete, viņai nav jādara smagi, vīrišķīgi darbi, ja viņai tepat degunpriekšā ir vīrieši. Ka viņai jāatļauj mums dot viņai. Es jau sen zīmēju viņas prātā bildi no nākotnes, kā mēs abas čilojam uz terases saulītē ar kafiju un končām, un fonā mūsu čaļi dara darbiņus- rok, zāģē, būvē utt. Mēs, savukārt, daram sīkos darbiņus, radam skaistumu, fīlingu, un tas ir iespējams tikai pašām baudot dzīvi, protot palūgt palīdzību, slavējot un pateicoties darītājiem.

Tā saulainā nākotne jau kādu laiku ir atnākusi. Izrādās, tā nebija aiz kalniem. Sākumā tā biju es, kas organizēja skaistas, sievišķīgas atpūtas pauzes starp mūžam neizdarāmajiem lauku darbiem, lai pievērstu atslābušās mammas uzmanību fonā notiekošajam. Tā teikt, re, te mēs sēžam un atpūšamies, kamēr čaļi strādā un redzi, viņi to dara ar tādu prieku un entuziasmu! Vēršu mammas uzmanību, ka tādā manierē dzīvojot, vīrieši paši redz darbus, kas jādara, viņi nav stumdāmi un bakstāmi, viņi nav stulbi un slinki.

Vienīgais, kas mums ir jādara, viņi jāslavē (daudz, ļoti daudz), viņiem jāuzticās, ka viņi zin labāk un izdarīs labāk nekā mēs (un viņi tiešām zin!), laikā viņi jāpabaro, jāsamīļo un vienmēr jāpateicas par palīdzēšanu un par jau paveikto.

Pēdējā gada laikā tādas pasēdēšanas nu jau organizē arī mamma. Viņai ir iepaticies uzticēties un paļauties jau tik ļoti, ka viņa spēj nodzīvot pat 2 nedēļas bez vienas (no divām) degošas spuldzītes virtuvē, gaidot mūsu atbraukšanu. Agrāk viņa pati būtu kāpusi uz krēslu piramīdas, lai nomainītu spuldzīti. Viņa pati smejas, ka tas priekš viņas ir baigais sasniegums... Es viņu slavēju par šīm pārmaiņām, jo zinu, ka tas tiešām tā ir.

Mana mamma ir ļoti stipra sieviete. Iekšēji. Tik stipra, ka viņa sev ir daudz ar to nodarījusi pāri. Manas dzimtas sievietes pa mammas līniju visas bijušas tādas. Līdz ko es piefiksēju, ka eju to pašu ceļu, es nolēmu, ka tas mainīsies. Pietiek ar mūžam stiprajām, visu varošajām! Tām, kuru dzīvēs vīriešiem nav vietas.

“Man tevi vajag. Es nespēju visu un negribu spēt. Es varētu, bet negribu,” lūk, programma, kas bija jāmaina. Ar saviem atklājumiem un secinājumiem dalos ar mammu un viņa nāk man līdzi. Pati. Un nu jau mums ir abpusēji līdzvērtīgs apmaiņas process. Viņai izdodas arvien labāk! Es viņu slavēju pie katras izdevības. Viņa ir izcila. Viņa ir apķērīga, gudra, skaista, mīļa. Es zinu, cik šie vārdi ir svarīgi. Labus vārdus vajag daudz. Tie dziedē. Tie ceļ un rada labo.

Mīļās, stiprās, visu varošās! Varbūt pietiek? Varbūt beidzot apstājieties un paraugieties sev apkārt un jūs ieraudzīsiet, ka jums līdzās ir kāds, kas gaida, kad jūs ielaidīsiet viņu savās dzīvēs?

Vai tiešām tikai tu vienīgā zini labāk? Vai tiešām tikai tu spēj vislabāk? Vai TIEŠĀM tu gribi spēt itin visu?"