«Mana mamma nāk no Kurzemes, bet tēvs ir no Latgales. Tā sanāk, ka es esmu kaut kas pa vidu – starp temperamentīgo latgali un atturīgo, noslēgto un mazliet lepno kurzemnieku. Manī ir arī kādas karstas asinis, jo ne velti man padodas dažādu Austrumu tautu kaislīgā mūzika. Kā saka skolotāji: lai spēlētu tādu mūziku, tā ir jājūt un jāsaprot, to nevar iemācīties. Un man ir prieks, ka es to spēju!» saka mūziķis Kaspars Pudniks.
No 2. oktobra kopā ar jauno dziedātāju Ravitu Kreicbergu un romu šova grupu Dzheski Gloss viņš dodas tūrē pa Latviju – ar jaunu, muzikāli izklaidējošu programmu Latvietis – kaislīgais, kur skatītājus gaida dziesmu un instrumentālu skaņdarbu pirmatskaņojumi, joki, dažādi pārsteigumi, lielisks garastāvoklis un sirsnīga atmosfēra.
Necieš netaisnību
«Programmas nosaukums radās absolūti dabiski, jo es dzīvē esmu ļoti kaislīgs – visu, ko daru, es daru aizrautīgi, iedvesmojoši un ar dzirksteli,» apgalvo virtuozais vijolnieks Kaspars Pudniks. Viņš domā, ka lielākā daļa latviešu nav kaislīgi, tomēr viņš savā dzīvē ir saticies ar daudzām interesantām personībām, turklāt dažādu profesiju pārstāvjiem, kuri dzīvo aizraujoši, ar kaisli sirdī.
«Manuprāt, latvietis kaislīgais ir ar ļoti labu humora izjūtu, viņš ir tradicionālo vērtību piekritējs un stipri necieš netaisnību visās tās izpausmēs,» uzskata talantīgais mūziķis, kurš plašāku atpazīstamību savulaik ieguva, Riču ģimenes sastāvā piedaloties TV šovā Dziedošās ģimenes. Kopš tā laika viņš aktīvi koncertē ne tikai Latvijā, bet arī ārpus mūsu valsts robežām.
Celt pašapziņu
Ar savas jaunās koncertprogrammas nosaukumu mūziķis iestājas pret plaši izplatīto stereotipu latvietis pelēkais. «Latvieši ir viena no inteliģentākajām un kultūrvēsturiski bagātākajām tautām pasaulē. Un to nedrīkst aizmirst!» uzsver Kaspars Pudniks. «Jā, protams, kara laikā lielāko daļu latviešu inteliģences iznīcināja, un tas ir atstājis ļoti negatīvu ietekmi uz tautas kopējo intelekta attīstību. Šodien mūsu sabiedrībā trūkst redzamu intelektuāļu, kuri vēlētos palīdzēt tautai tās ilgajā ceļā uz attīstību un labklājību. Lielākā daļa no man zināmajiem inteliģences pārstāvjiem klusē par sabiedrībai aktuāliem jautājumiem, bet atlikusī daļa ir pārdevusies un par naudu sludina citu tautu politiskās un ekonomiskās intereses,» mūziķis nespēj palikt vienaldzīgs. Tāpēc viņš ar savu programmu Latvietis – kaislīgais aicina latviešu tautu mosties un sākt sevi apzināties. Saprast, kas mēs esam, kas ir mūsu senči, no kurienes mēs nākam un kurp dodamies. «Šodien mums ir svarīgi nezaudēt pašcieņu un celt pašapziņu!» viņš nešaubās.
Salaulāts ar skatuvi
«Skatuve no manis prasa tik daudz enerģijas un jaudas, ka pēc koncerta manas drēbes var burtiski izgriezt. Jo uz skatuves es atdodos par visiem simt procentiem, un slodze, kas jāiztur, ir milzīga. Bet savādāk es neprotu strādāt, un tas ir tā vērts, jo es redzu, ka publika to novērtē. Nu, ko lai saka, esmu salaulāts ar skatuvi, un mani klausītāji ir mani visdārgākie liecinieki un draugi,» apgalvo Kaspars Pudniks, sakot, ka nav lielākas laimes redzēt, ka skatītāji pēc koncerta iet prom ar smaidu, iedvesmoti un laimīgi.
«Man piektdien bija dzimšanas diena, un to es pavadīju, koncertējot Viļņā Lietuvā – spēlējot mūziklā Gipsy Barons. Patiesībā pēdējo sešpadsmit gadu laikā es neesmu svinējis nevienu savu dzimšanas dienu, neesmu bijis ne māsas Evijas kāzās, ne brāļa Zigmāra izlaidumā un 9. oktobrī netieku arī uz jaunākās māsas Litas kāzām, jo man ieplānots koncerts Liepājā,» stāsta Kaspars Pudniks. Viņš saka: tāda ir viņa dzīve, tāds ir viņa dzīvesveids – pakārtots skatuvei un cieņai pret savu klausītāju. «Es neprotu pat slimot, uzstājos arī ar četrdesmit grādu temperatūru, jo koncertu atcelt nav iespējams. Pat dienā, kad pirms desmit gadiem nomira mans tēvs, man bija jāspēlē koncerts, jādzied un jāsmaida. Un tikai es viens zināju, kas notika manā sirdī...»
Pie vectēva ezera
Kaspars Pudniks stāsta: aizvadītā vasara bija ļoti noslogota. Tā kā viņš muzicē ne tikai Latvijā, bet piedalās arī dažādos starptautiskos mūzikas projektos (Sare Roma, Gipsy Baron, Dzheski Gloss, Live Band u.c.) gan kā vijolnieks, gan kā producents, vasarā viņš izceļojies no Norvēģijas fjordiem līdz pat Izraēlas tuksnešiem. «Es pabiju Jeruzālemē, un tas ir viens no maniem šīs vasaras spilgtākajiem piedzīvojumiem. Jeruzāleme... Tas ir neaprakstāmi!» viņš sajūsmināti saka. «Tā paņem tavu sirdi un vairs neatstāj vietu filozofijai par Jēzus eksistenci un Dieva esamību. Un brīdī, kad tu nonāc Jēzus Kristus cietuma kamerā... tā pazemes alas smarža, mitrais gaiss un tumsa apstādina laiku. Un nav svarīgi, kurā Jeruzālemes daļā tu atrodies – vai katoļu, vai pareizticīgo baznīcā, vai pie ebreju raudu sienas, vai musulmaņu mošejā, vai kādas citas reliģijas svētvietā – tās visas ir ieskautas Jeruzālemes senpilsētā, vietā, kur visus vieno mīlestība un ticība Dievam.»
Mūziķis atzīstas: ceļot un koncertēt nav darbs un atpūta vienlaikus. Jo vienīgā vieta pasaulē, kur viņš patiesi un no sirds var atpūsties, ir viņa lauki Latgalē – Krāslavas rajona Aulejas pagastā, Ezergalos pie vectēva ezera... «Tur nav interneta un televīzijas, tur ir tikai miers, klusums, lauku darbi, īsta lauku pirtiņa, mana makšķere un nesteidzīgs laika ritējums. Šovasar tur sanāca pabūt tikai trīs dienas, bet – tas bija fantastiski!»