IESKATIES: Sašutusi patversmes darbiniece izsaka savu viedokli
Dzīvnieku patversme "Labās mājas" sociālajos tīklos publicējusi "atbildes triecienu" cilvēkiem, kas pieprasījuši sūdzību grāmatu.
"Šodien man jeb precīzāk patversmei pieprasīja... sūdzību grāmatu! Pirms divām nedēļām kāda trīs bērnu ģimene ieradās patversmē ar mērķi, lai mēs (!) atrunājam bērnus no suņa iegādes. Tātad, bērni grib, vecāki negrib. Nolasīju "lekciju", parādījām patversmi, iedevām pastaigāt suni. Iepatikās. Lūdza aizrunāt uz diviem mēnešiem - domās, nāks ciemos. Neslēpām, ja ātrāk būs gribētāji, suni patversmē nemocīsim. Un gribētāji uzradās. Cita trīs bērnu ģimene, kurā neviens nešaubījās, ka suns ir vajadzīgs, ka tieši šis būs vispiemērotākais. Atdevām. Suns patversmē jau 5 mēnešus bija dirnējis. Atdevām gan, ne lai ātrāk tiktu vaļā, bet tāpēc, ka izvēloties starp šīm divām ģimenēm, viņu pieredzi, attieksmi pret suni un piedāvātajiem apstākļiem, pēdējie likās dzīvniekam vispiemērotākie. Pirmie aizrunātāji tad nu bija dusmīgi un prasīja sūdzību grāmatu.
Jā, es saprotu, ka bērniem noteikti bija vilšanās, taču vēl pirms divām nedēļām šīs ģimenes pieaugušie negribēja suni. Tiešām ar 20 minūšu sarunu patversmē un četrām pastaigām pietika, lai vecāki mainītu savu viedokli un būtu gatavi krasi mainīt savu turpmāko ikdienu nākamos vismaz 10 gadus?
Jaunie saimnieki ar saviem trīs bērniem dzīvo privātmājā, kamēr atteikumu saņēmušie dzīvoklī, tātad starp rīta steigu uz skolu, bērnudārzu un darbu, vēl suns jāved pastaigā - tiešām ātri vien nenožēlos izdarīto izvēli? Abās ģimenēs bērni vecumā, kad pastaigas ar suni pašiem vecākiem vēl veicamas... Sakiet ko gribat, bet privātmājā ir vieglāk kā saimniekiem, tā dzīvniekam. Un tas tikai viens aspekts...
Cita ģimene ar vienu bērnu -padsmitnieku arī adoptēja suni uz dzīvokli. Pēc četrām dienām zvana: vedīšot tomēr atpakaļ, jo "viņš pārāk krasi ir izmainījis mūsu ierasto dzīves ritmu, citādi jau sunītim ne vainas"...
Kāds tēvs ar desmitgadīgu meitu dzīvoklim noskata 4-5 gadus vecu rotveilera jaukteni. "Tik mīļš sunītis," teic meitenīte, "man viņš vislabāk patika." Argumentu, ka tieši mūsu Rotiņš nav piemērots dzīvoklim, tēvs nedzird...
Kad patversmē ierodas vecāki ar bērniem vecumā no četriem līdz 10-12 gadiem un atskan: "Nu, dēliņ/meitiņu, kurš kaķītis/sunītis tev vislabāk patīk? Ak šitas? Nu tad mēs šito ņemsim," ne tikai es, visi kolēģi nonākam zvērā. Nopietni?!!!
Mazs bērns var izvērtēt un izvēlēties dzīvnieku, par kuru atbildība būs jānes daudzus gadus? Mazs bērns nosaka, kuru dzīvnieku iegādāties, pat tad, ja iebilstam, ka konkrētais nebūs piemērots? Dzīvnieks nav rotaļlieta, kas pēc nedēļas, divām apnikusi, tiks iestumta plauktā lai apput.
Pēc principa: "nu, bērniņ, kas tev vislabāk patīk?", droši var iegādāties spēļu lācīti, lelli, mašīnu, kleitu, telefonu, grāmatu utt., nevis dzīvnieku! Diemžēl, pieļauju, ka daudzi vecāki nesadzirdēs, nesapratīs, jo savu mīļo bērnu "es gribu" bieži esam gatavi akli izpildīt. Vien aizmirstot, ka "es gribu dzīvnieciņu" gadījumos tā būs dzīva suņa vai kaķa sirsniņa, kas sāpēs, cietīs, ilgosies un, iespējams, drīz vien tiks salauzta.
Jā, es un kolēģi esam raisījuši vilšanos daļā bērnu un viņu vecāki tāpēc paģēr sūdzību grāmatu. Taču PATVERSMES UZDEVUMS ir nevis nepievilt jūsu bērnu cerības, bet gan NEPIEVILT DZĪVNIEKUS, kurus reiz jau kāda ģimene ir pievīlusi.
Starp citu, interesanta kategorija ir arī 18-20 gadīgi jaunieši, kuriem likums alus pudeli nopirkt vēl liedz, taču viņi vēlas kļūt par dzīvnieku saimniekiem. Vismaz mēs viņus lielākoties atstājam tukšiniekos. Kad 18-20 gadīga topošā personība saka: gribu adoptēt suni, redzu viņā savu dēlu. Mācības, darbs, treniņi, draugi, ballītes, kad makā tukšums, lūgums pabalstīt finansiāli - kāds suns?! Dēls, kurš izaudzis "zoodārzā", neslēpj, ļoti grib suni, par laimi apzinās: pagaidām laiks, ko veltīt dzīvniekam, nav. Un tā ir ar visiem jauniešiem.
Dzīvojiet, trakojiet, baudiet, iepazīstiet pasauli, kļūdieties, uzsitiet savus punus, pierādiet, ķepurojieties un tikai tad, kad savā dzīvē stabili stāvēsiet uz savām kājām un skaidri zināsiet, ka šo valsti nepametīsiet, tikai tad arī domājiet par suni. Tā nav atbildība par dzīvnieku, pēc pāris mēnešiem, kad pasaule sauks vai cits īrēts dzīvoklis būs jāmeklē, nogrūst suni labākajā gadījumā vecākiem. Uz patversmi atpakaļ vest kauns, jo brīdināja taču... Jaunībai piemīt citas noskaņas, cita atbildība.
Dzīves smagums, ko tomēr, tomēr līdzi nes arī dzīvnieks mājās - jums tas vēl priekšā. Nesteidzieties, lai steigā nesabradātu kāda dzīvnieka sirdi! Un nedusmojieties uz patversmēm! Nāciet labāk brīvprātīgo pulkā suņus regulāri staidzināt un, kas vēl būtiskāk - apmācīt! Arī tā ir atbildība bez tās lielās ATBILDĪBAS uz visu dzīvnieka mūžu...
“Labās mājas” administratore Lolita Roze"