APRITĒ: Ar arhitektūru sirdī

No šā mēneša sākuma LTV1 ēterā ik ceturtdienu vērojams jauns raidījums Adreses – vizuāli iespaidīgi stāsti par arhitektūru un dzīvesvidi mūsdienu Latvijā. Tā autors un vadītājs ir arhitektūras apskatnieks Mārtiņš Ķibilds, kurš savulaik kļuvis pazīstams pēc tā sauktās miljonāru spēles stūrēšanas.

Savulaik Mārtiņš Ķibilds bija rakstošais žurnālists, pēc tam plašākai auditorijai kļuva pazīstams kā TV spēles Gribi būt miljonārs? vadītājs, bet tagad stūrē raidījumu Adreses – par arhitektūras jomu. «Kā balti aprakstīta lapa aizgāju uz Latvijas Televīziju un pieteicos – tur reizi vai pāris reizes gadā notiek konkursi, kas domāti vai nu iekšējām vajadzībām, vai producentiem, ar kuriem jau bijusi sadarbība, – par idejām nākamajai sezonai. Tobrīd biju Latvijas Arhitektu savienības valdes priekšsēdētājs, LTV iepatikās. Mēs saslēdzāmies kopā ar producentiem no Vides filmu studijas, kas veido raidījumu TE!, tā soli pa solim kādu gadu strādājām, lai noslīpētu šo ideju līdz stadijai, kad jau sākam rakstīt scenārijus, meklēt konkrētas vietas un filmēt. Jau februārī sarakstīju listi ar objektiem, par kuriem stāstīšu šā rudens sezonas 12 sērijās, pēc tam ķēros klāt to izpētei, jo katrs no šiem objektiem ir kā pamatīgs žurnāla vairāku atvērumu raksts,» stāsta Mārtiņš Ķibilds.

Lai būtu kvalitāte

Katras nedēļas raidījumā viņš dodas uz diviem objektiem, piemēram, pirmajā sērijā tika apciemota Saldus Mūzikas un mākslas skola, kā arī slavenie Pārdaugavas Ztorņi – uz katru vietu dodas līdzi kāds ar šiem objektiem praktiski nesaistīts cilvēks. «Mēs nerādām runājošas galvas, piemēram, arhitektus vai pašvaldību pārstāvjus: uz katru objektu es dodos ar kādu parastu cilvēku. Piemēram, stāsts par Ztorņiem, kur devos kopā ar Andreju Žagaru, jo viņš dzīvo otrpus upei kādā ārkārtīgi kroplīgā mājā, kuru visi zina kā cukurtrauku, – man bija ļoti interesanti uzzināt, ko tāds estēts kā Andrejs ir atradis no arhitektūras viedokļa tik ļoti apvīpsnātajā ēkā. Viņš arī pastāstīja – dzīvoklis ir brīnišķīgs, skati pa logu arī. Atceros, bija stāsts par Giju de Mopasānu, kurš savulaik bija viens no cīnītājiem pret Eifeļa torņa būvi – savulaik Parīzē bija spēcīga sabiedriskā doma par to, ka šo sākotnēji kā pagaidu būvi domāto torni nepieciešams nojaukt. Neskatoties uz to, cik ļoti Gijs de Mopasāns ienīda Eifeļa torni, viņš katru dienu tur restorānā pusdienoja. Kad viņam vaicāja, kā tad tā, viņš teica: «Tā ir vienīgā vieta Parīzē, no kuras es to kropli neredzu!» Līdzīgi mēs iesmaidījām arī par to, kāpēc Žagars dzīvo cukurtraukā,» smejas Mārtiņš. «Gribu, lai cilvēkam, ar kuru ierodos konkrētajā vietā, šis objekts būtu kā pirmatklājums, bet cilvēks pie TV ekrāna, skatītājs, varētu zināmā mērā personificēties ar maniem raidījuma varoņiem – tieši tāpat paskatīties ar svaigu, nesagatavotu un arhitektoniski neizglītotu aci uz vietām, kuras viņi iepriekš nav zinājuši. Esmu ļoti daudz piestrādājis pie tā, lai šajā raidījumā par tik sarežģītu lietu kā arhitektūra izstāstītu vienkāršam cilvēkam saprotamā veidā un tajā pašā laikā nenolaistos līdz debilizēti dzeltenam līmenim, bet noturētu inteliģenci un gudrumu. Kā sanāk? Ja ēterā nebūtu palaista vēl neviena sērija, tad atbildētu, ka nezinu, bet tagad – ar to visu, cik esmu paškritisks un piesardzīgs, man tomēr gribētos teikt, ka sanāk. Turklāt, kas ir ārkārtīgi svarīgi, mūsu raidījumam ir arī vizuālā kvalitāte. Arhitektūra ir kaut kas tik vizuāls un estētisks, ka vienkārši nedrīksti atļauties pieķēzīt ēteru ar nekvalitatīvu bildi. Mums ir ļoti daudz operatoru ar dažādām kamerām, teicami tapināts raidījuma dizains – te pastrādājis mākslinieks Miķelis Baštiks utt.»

Pat par atejām

Adreses stāsta par mūsu apdzīvoto vidi – pilīm un mājām, ielām un krūmiem, pat atejām. «Otrajā sērijā bija stāsts par Kuldīgas vecpilsētas restaurācijas centieniem, kā arī to, kas pēdējos gados paveikts ar Aglonas baziliku, kas ir valsts nozīmes aizsargājams arhitektūras piemineklis. Lūk, un šo sēriju mēs kā reiz sākām ar gājienu gar atejām. Ja pieķeries šim jautājumam padziļināti, tad tas ir interesanti – neesmu nekāds kakofils, speciāli nelienu iekšā šajās būvēs, taču vairākos stāstos tieši mazmājiņas piedalās kā ļoti elegants, šarmants papildinājums šim stāstam,» smaida Mārtiņš Ķibilds. «Piemēram, mums pēc pāris nedēļām būs stāsts par Rīgas pili, galvenokārt par vēl nerekonstruēto daļu, kur šobrīd vēl valda tāds muzeju un Pionieru pils pamestības tukšums, taču kur tūlīt sāksies darbi, lai tur iekārtotu jauno Latvijas vēstures muzeju. Interesanti, ka šobrīd šajā pils daļā militārā apsardze lieto tualeti vietā, kur tā ir atradusies kopš 16. gadsimta. Pa šiem pieciem gadsimtiem tā, protams, mainījusies – šobrīd tur ir tādas fifīgas, puķainas tapetes, podiņš izskatās likts 70.–80. gados, ar vecu plastmasas brillīti –, bet fakts pats par sevi ir interesants. Vai, piemēram, Kolkas bākā, kas atrodas sešus kilometrus no krasta, – tur ir brīnišķīga sausā ateja ar tiešo izvadu uz jūru: pa to caurumu, ja labi gribētu, varētu ielauzties visādi citādi slēgtajā un ar mūri apjoztajā Kolkas bākā, līdzīgi, kā to filmā darīja Džeimss Bonds Doktora Nē villā uz kaut kādas salas. Un, ja mēs par arhitektūru uzskatām visas telpas, kurās mēs uzturamies, kā tas arī ir, tad šajās telpās mēs taču arī pavadām laiku vairākas reizes dienā.»

Pateicoties Gaiļiem

Lai gan Mārtiņš Ķibilds bijis Latvijas Arhitektu savienības vadītājs, viņš pēc izglītības nav arhitekts. «Tas laikam sākās tad, kad man bija kādi 11–12 gadi. 80. gadu vidū tolaik jaunā arhitekte Zaiga Gaile ar savu vīru mēbeļu dizaineru Māri Gaili izdeva grāmatu Mēbeles jauniem cilvēkiem – tā kļuva par Vissavienības hitu, to tulkoja un izdeva daudzās Padomju Savienības republikās, tas bija līdzīgi kā grupa Zodiaks mūzikā. Grāmata bija par to, kā padomjlaiku tipveida būvēs iekārtot interesantas mājvietas – divlīmeņu gultas, pašbūvēti grāmatu plaukti utt. Protams, ja uz grāmatu paskatās no šā brīža skatpunkta, tad tas viss bija amatieriski un naivi, bet tolaik tas bija baigais hits. Nezinu, vai tieši grāmata man iepotēja [interesi par arhitektūru], taču jau no bērnības man ir paticis viss, kas ir saistīts ar arhitektūru – kas bija publicēts žurnālos, visu izlasīju. Turklāt vēl kādam manam klasesbiedram vecāki bija arhitekti, es tur bieži ciemojos, un man tas viss ļoti patika – daudzi ruļļi, rasējumi, mani tas viss suģestēja. Taču, kad bija jāstājas augstskolā, es sabijos – mācījos Rīgas 1. ģimnāzijā, kas ir ar fizikas un matemātikas novirzienu, un man nenormāli riebās visi šie eksaktie mācību priekšmeti. Arhitektūrā tomēr cipariem ir liela nozīme, tāpēc devos mācīties juristos. Es gan tos nepabeidzu – biju klasisks lohs, kas nomācījās pilnu bakalaura programmu, bet neuzrakstīju bakalaura darbu... Protams, nu ir pagājuši jau 20 gadi, un es vairs nevaru doties uz fakultāti un pieteikties uzrakstīt šo darbu, man liktu vēlreiz mācīties visus četrus gadus no jauna,» smejas Mārtiņš. «Bet arhitektūra man vienmēr ir bijusi sirdslieta Nr. 1. Nē, nenožēloju, ka neaizgāju [mācīties arhitektos], ko nu vairs! Taču daudzi paziņas ir arhitekti, vienmēr esmu bijis tuvs arhitektūrai, pats tajā pat neesot, – arī savus dzīvokļus un mājas esmu pats vienmēr dizainējis, man vienkārši ir tāda acs.»

Latvijas Arhitektu savienības valdē uzprasījies pats – amats bijis vakants, citu pretendentu nav bijis. «Paralēli ar raidījuma veidošanu es diemžēl to vairs nebūtu pavilcis. Taču, ja man tagad prasa, kurš darbs interesantāks, tad nenoliedzami tās ir Adreses. Es sen savā dzīvē neesmu pavadījis tik ļoti iespaidiem bagātu un aizraujošu vasaru kā šo, kad mēs gan intensīvi filmējām stāstus, gan arī braucu dažādos izpētes braucienos uz objektiem. Iedomājies, katru nedēļu esi vietā, kurā iepriekš neesi bijis, vai arī uzzini lietas, kuras agrāk neesi zinājis! Turklāt tas notiek sfērā, kas tevi pašu ārkārtīgi interesē! Es to katram novēlētu!».