Kāda sieviete sociālajā tīklā facebook izpelnījusies sabiedrības uzmanību ar kādu pašmāju stāstu par to, ko sievietes cienījamos gados ir gatavas darīt, lai šajā rudenī tiktu pie bekām.
"Esmu pārsmējusies līka jeb, ko gan cilvēks nedarīs dēļ vienas bekas.
Ja ciemā iebrauc no meža jeb rūpnīcas puses, pirmais, ko pamana, ir skolai līdzīga ēka, ar iežogotu dārzu. Tā kādreiz bija izcila laba arodskola, kura aprīkoja par ES naudu un nākamajā gadā tizlas reformas laikā likvidēja, jo mums taču nav vajadzīgi speciālisti..., bet ne par to.
Gar šo žogu parasti eju uz mājām no suņu pastaigas un arī šodien. Domās iegrimusi, dzirdu, ka Lote sāk rūkņāt. Uz ceļa neviena nav. Varbūt kaķis krūmos?
Bet pēc apmēram 2 metriem redzu sekojošu ainu – UZ vecās arodenes pagalma aizvērtajiem metāla vārtiņiem, kas ir apm. 1,70 m augsti , jāteniski sēž tantuks trenūzenēs, panamkā un rokā beka, bet zemē – vārtiņu ielas pusē groziņš. Tantuks īd un saprotam, ka ar Loti ir jāpalīdz.
Teritorija slēgta, apsūnojusi un starp bērziem kundzīte ieraudzījusi smuku apšu beku. Cauri vārtiņiem bijis bail spraukties, ka neiesprūst, tad nu atcerējusies jaunību un līdusi pāri, bet atpakaļ netiek, jo vienā rokā tak beka, ko nav iedomājusies pa spraugu ielikt grozā. No augstuma mest bail, ka nesašķīst.
Tantuks maziņš, kājeles īsas – droši vien truša svarā, saku, lai vispirms atdod beku – ielikšu grozā un tad turas pie manis, gan jau nocelšu, bet sirmā māmiņa domā citādi. Nopētījusi mani, saprot, ka beku nezagšu un iedod. Es ielieku groziņā un tante ar apbrīnojamu veiklību nolec vārtu otrā pusē - tur tālāk vēl esot beciņa un vēl!!!
Saucu caur vārtiem – vai man gaidīt, bet tantuks vairs nedzird, jo tur ir beciņas"