Patversmes "Dzīvnieku Draugs" pārstāvi Lauru Karnīti nesen pārsteidzis zvans no cietuma, vēsta ieraksts sociālajā tīklā facebook.
"Stāsts par cilvēcību, ko var sastapt visneticamākajās vietās.
Kādu dienu patversmē saņēmām zvanu: "Labdien, te no cietuma traucē. Mums te ir daudz kaķu, vajadzētu sterilizēt. Mēs dzirdējām, ka jūs varat palīdzēt.” Pārsteigums, protams, liels – kur cietuma administrācijā radies kāds, kas domā par kaķiem?! (jo kas gan cits varētu zvanīt no cietuma?).
Taču, sarunai raisoties, saprotam – ne jau administrācija tur rūpi par kaķiem, bet paši ieslodzītie. Veči ziedo savu telefonsarunām atvēlēto laiku, nevis lai uzzvanītu čomiem un brūtēm, bet gan mums – jo sirds sāp par minčiem, kuri tur, vienā no Rīgas cietumiem, starp ķieģeļu sienām un dzeloņstieplēm, dzimst un mirst, nevienam nevajadzīgi.
Mums Dzīvnieku Draugā ir vienalga, varam sterilizēt kaķus kaut no Mēness, tāpēc sakām „jā” – kādam tikai minči jādabū rokā. Vēl pēc dažiem zvaniem vienojamies par laiku, kad jāaizved būri, kur „klientus” ievietot, un pienāk diena, kad mazliet bažīgi piestāju pie dzelžu durvīm un caur restoto lodziņu saku: „Te no patversmes, mēs atvedām kastes kaķīšiem...”
Ir mazliet baisi brīdī, kad lielie vārti patiešām džerkstot paveras, neredzamu cilvēku rokas paņem tukšos būrus un balss caur skaļruni paziņo, ka nākamajā rītā varam tepat saņemt minčus. Tās dienas vakarā atkal atskan zvans – jau pazīstamā balss, kurā vibrē aizturētas asaras (jo veči taču neraud!), saka, ka administrācija ļaus vest atpakaļ tikai vienu no minčiem, pārējiem atgriešanās ir liegta. Lai gan patversmes kolonija ir pārpildīta, apsolām mēģināt bezpajumtniekus iemitināt tur – vismaz ūsaiņiem būs dota iespēja.
Rīta agrumā „Juke” deguns atkal raugās uz metāla vārtiem, un tie atkal atveras ar griezīgu skaņu. Anonīmās rokas pasniedz kastes, no kurām raugās daudzi izbiedēti acu pāri. Uz vienas no kastēm tādi burti, kuriem pārtopot skaņā, pasaule apstātos no kliedziena: „Šo kaķenīti vediet atpakaļ!”
Protams, vedu, jau tajā pašā vakarā. Maza, balta zvana poga un milzīgas atslēgas klakšķis ieved mani šaurā sprostā, ko no visām pusēm ieskauj armatūras restes – tā ir vieta starp pasauli TUR ĀRĀ un pasauli TUR IEKŠĀ. Mums ar minci ir jāgaida, kamēr kāds atnāks viņai pakaļ. Un atkal pārsteigums: mēs te neesam negribētas, mūs sagaida ar smaidu un labvēlību – sieviete formā aiz sīkrestotā apsardzes lodziņa, garāmejošais cietumsargs, visi zina, kāpēc es te stāvu ar kaķu pārnēsājamo kasti rokās.
Klikšķ atslēgas un veras durvis uz pasauli TUR IEKŠĀ. Man pretī stāv apsargs un vēl kāds – viens muskuļots vīrs, bālu seju, īsi apcirptiem matiem. Tie ir tikai daži mirkļi un daži mulsi vārdi, ko mēs paspējam pārmīt. Es nezinu un droši vien nekad neuzzināšu, par ko un cik ilgi viņam jāsēž. Bet man ir sajūta, ka manā vairāk nekā desmit gadu pieredzē reti ir bijusi reize, kad es atdodu kādu dzīvnieku tik rūpīgās rokās.
Ja Tu, vīrs no cietuma, lasi šo ierakstu, tad zini, ka tie pārējie minči, kurus neatļāva vest atpakaļ, ir iedzīvojušies Dzivnieku Draugs kaķu kolonijā, ir paēduši, apmierināti un laimīgi!"