APRITĒ: Improvizēšanas talants Breidaks
Aizstāt Andri Freidenfeldu jeb Fredi Radio SWH ētera rīta stundās – nereāla nodarbe. Taču arī viņš kādreiz dodas atvaļinājumos, tāpēc oranžās krāsas popularizējošā radiostacija bija nonākusi dilemmas priekšā – ko likt vietā? Kaspars Breidaks un Valdis Sils izrādījās elegants risinājums.
Galvenais, lai pozitīvi
Kad nesen rīta stundās Radio SWH klausītāju modināšana humorīgā Freda un sirsnīgās Jutas vietā uz laiku tika uzticēta Kasparam Breidakam un Valdim Silam ar viņu Rīta boli, šķita – eu, kas tad tur var sanākt?! Bet sanāca ļoti labi, par ko pozitīvas atsauksmes sociālajos tīklos pauda arī radiostacijas piekritēji. Šim tandēmam tiešām viss sanāca ļoti viegli un it kā rotaļīgi, lai gan aizstāt Fredi – tā nav joka lieta. «Jā, spiediens bija liels,» smaida Kaspars. «Taču forši ir tas, ka viņš ir ļoti atvērts cilvēks. Es arī nebaidījos prasīt dažādus padomus, viņš arī bija ļoti pretimnākošs un ieteica, kas ir labāk, ar ko rēķināties utt. Fredi nevar aizvietot – viņam ir milzīga vieta radio dzīvē, arī vienmēr gaidu katru vārdu, ko viņš pateiks, un, visticamāk, smiešos, kad viņš to izdarīs. Taču man nebija trīcošu roku par to, ka tagad runāšu viņa vietā.»
Radio dīdžejam kompleksu vispār nedrīkst būt, un Kasparam tādu laikam arī nav. «No septiņiem līdz deviņiem rītā būtībā tur [radiostacijā] neviena nav, tikai divi ziņu cilvēki, līdz ar to mums kā jauniem džekiem – vari darīt visu, ko gribi, blēņoties, dauzīties. Iespējams, ka ap vienpadsmitiem, kad iesi prom, kāds tevi pasauks kabinetā un kaut ko pateiks. Taču arī vadība to mūsu stilu ir uztvērusi, arī klausītāji, jo neviens mums neraksta, lai par kaut ko atvainojamies. Tiesa, reiz bija gadījums. Toreiz bija gada balva dārzkopjiem un tika atzīts, ka gada krūms ir čuža, par ko rādžiņā pusstundu rēcām. Loģiski, ka mēs nevienu nevēlējāmies aizskart, mums tas vienkārši bija ideāls spēles lauks – gada krūms un vēl šāds vinnētājs! Taču tajā brīdī ir jāsaprot, ka ir cilvēki, kuriem tas ir dzīves darbs, un viņus tas var aizskart. Taču, ja tas ir pozitīvi un ar gaišu domu, tad viss ir kārtībā.»
Ar septiņiem modinātājiem
Rīta boles vīriem grūtākais bija nevis pamodināt klausītājus, bet pašiem sevi – to viņi neslēpa arī ēterā. «Kamēr adaptējies šajā ritmā, tas ir ļoti grūti, – es apbrīnoju tos, kuri katru rītu var to izdarīt. Esmu gulētājs, es parasti ceļos vēlu. Piemēram, Valdis iepriekšējā dienā pat dzēra miega zāles, lai varētu laikus aiziet gulēt un līdz ar to laikus pamosties. Man arī – kad pēc vienpadsmitiem beidzās rīta ēters, aizbraucu mājās un vienkārši nokritu gultā, viss! Protams, pēc tam jau vēl miljons lietu darāmas, taču kādu pusotru stundu es vienkārši gulēju, jo galva pilna,» stāsta Kaspars. «Man ļoti palīdzēja septiņi modinātāji – ap sesto es esmu ārā [no gultas],» smejas Kaspars. «Man ļoti patīk [telefonā] šī zvana atlikšanas funkcija – tā ļoti palīdz. Vēl ir sarunāts, ka viens otram zvanām, un tad ir bijis tā, ka pēc piecām minūtēm vajadzētu būt ēterā, bet es vēl zvanu Valdim, lai viņš velkas lejā, – viņš atlicis tos modinātājus tik tālu, ka nav kaut ko līdz galam sarēķinājis.» Bet ir jēga tā sevi mocīt? «Kā cilvēks esi pietiekami fleksibls un pie visa vari adaptēties, ja tevi pietiekami motivē, un interese par rīta [ētera] laiku bija pietiekami liela, lai tās nebūtu baigās mocības. Turklāt var saskatīt arī ļoti daudzus plusus. No rīta ir milzīga enerģija, ko dod daba: pilnīgs tīrums, brīvums, pamosties, vēl citu nesabojāts – nav bijušu nekādu nepatīkamu sarunu, esi kā balta lapa. Braucot uz ēteru, redzi, ka pilsēta tikai mostas – o, skaisti! Un savs šarms, protams, ir arī tajā, ka vienpadsmitos no rīta beidz darbadienu.»
No kāzām uz radio
Kaspars Breidaks radio nonācis visai īpatnējā kārtā. «Mani uzaicināja radio komercdirektors [Filips Rubenis]: es braucu fotografēt kāzas, bet beigās sanāca, ka tās novadīju. Viņš mani uzaicināja vadīt raidījumu Radio SWH, lai arī izvēlos, ar ko es to gribu darīt kopā. Es uzrunāju improvizatoru Valdi Silu, un tā nu mēs sākām svētdienu vakaros vadīt boli. Pagāja kāds pusgads, un man jau piedāvāja dienas ēteru, bet tagad Fredis gāja atvaļinājumā un mums piedāvāja viņu aizstāt. Tiesa, šāds piedāvājums bija arī pirms gada, taču mēs paralēli vadām arī dažādus pasākumus, augusts ir ļoti saspringts mēnesis, tāpēc atteicāmies. Tagad gan – trīs nedēļas no vietas cēlāmies sešos.»
Ikdienas ēters Kasparam gan ir no pulksten 12 līdz trijiem. «Šeit loma ir cita: ja no rīta nepieciešams iedot [klausītājam] enerģiju, tad dienas vidū esi kā tāds labais asistents – palīdzi, bet netraucē. Tāpēc jau dienas ēterā arī nekad nav divu cilvēku, jo nav nepieciešams ieklausīties – ja gribēsi, pagriezīsi skaļāk, ja negribēsi, palaidīsi garām. Tā ir savdabīga specifika, pie kuras man [kā radio dīžejam] ir jāpiedomā.»
Plaša profila meistars
Kad klausās Kaspara Breidaka stāstītajā, šķiet, ka nav tādas jomas, kurā viņš sevi nebūtu izmēģinājis, tomēr ar lielāko aizrautību viņš stāsta par teātra mākslu. «Es sāku ar improvizācijas teātri – Vecrīgā Rolandam Zagorskim bija tāds teātris Hamlets. Klasē mēdzu kaut ko dauzīties un ampelēties, mani uz turieni uzaicināja klasesbiedrene – pietiek, šo klaunādi nepieciešams pārcelt uz skatuves, lai aizeju un apskatos. Aizeju, apsēžos un skatos – mans brālis uzkāpj uz skatuves, es par to neko nezināju! Paskatījos, forši! Sapratu, ja viņš var, tad es arī, un nākamajā reizē jau pats pieteicos un piedalījos. Nospēlēju tur astoņus gadus un tad izdomāju, ka varu izveidot pats savu teātri. Izveidoju improvizācijas šovu Spiediens, kurš nākamajā nedēļā sāks savu jau septīto sezonu,» ar lepnumu stāsta Kaspars.
Protams, arī pasākumu vadīšanai nav atmests ar roku. «Vasarās tās ir kāzas, pārējā laikā tie ir korporatīvie pasākumi. Piemēram, šorīt (saruna norisinājās pirmdien – S.V.) vadīju Latvijas Universitātes Dabas zinātņu akadēmiskā centra atklāšanu – nopietns, ļoti nopietns pasākums ar prezidenta kunga piedalīšanos. Un vēl – es aktīvi darbojos starptautiskos improvizācijas festivālos. Braucu ne tikai mācīties, bet nu jau arī mācīt. Francijā biju, Strasbūrā, kur es jau pirmoreiz startēju kā improvizācijas pasniedzējs. Novembrī būs festivāls Barselonā, pirms tam arī pie mums Rīgā – te brauks arī spečuki no ārzemēm. Tas viss prasa daudz laika,» norāda Kaspars. «Vēl? Braucu ar moci, vēdinu galvu. Man tūlīt būs atvaļinājums, ar mocīti uz divām nedēļām laidīšu uz Rumāniju. Starp citu, arī moču būšana man sākās it kā nejauši. Mums ar draugiem ir tāda spēle – cits citu izaicinām. Kad esi izpildījis manu gājienu, vari izaicināt mani. Es vienu draugu izaicināju, lai viņš pusgada laikā iemācās spēlēt ģitāru, bet viņš pēc tam mani izaicināja, lai nokārtoju motocikla vadīšanas tiesības. Nokārtoju.» Vai viss? Izrādās, ka ne – Kaspars desmit gadus spēlējis sitamos instrumentus – vidusskolā muzicējis grupā Wild Silence, bet savulaik – ksilofonu. «Man ir fotogrāfija no Lielās ģildes, kur mani knapi var redzēt stāvam aiz ksilofona!» atminas radio dīžejs. Līdz ar to par nākotni viņam nav jāuztraucas – ja nu kas, varēs spēlēt arī bungas. «Visam dzīvē savs laiks. Protams, prasmes kļūst blāvākas, bet, ja pienāks tāda vajadzība, tad ķeršos tam atkal klāt. Un bliezīšu!» smejas Kaspars Breidaks.
FAKTI
«Dzīvoju ar domu, ka iemīlēties vajag vismaz reizi dienā. Vienalga – cilvēkā, izjūtā vai darbībā. Ja es, ejot gulēt, neesmu vēl iemīlējies, neeju gulēt, eju iemīlēties! Tieši tik vienkārši kādu dienu es iemīlēju radio. Tas šķita tik dabiski. Radio vienmēr ir bijis līdzās un meistarīgi papildinājis manu dzīvi ar lielisku mūziku, interesantiem cilvēkiem un spēju vienmēr palikt tepat, tuvumā. Tā sauktais klātbūtnes efekts, ko rada radio, ir neaprakstāmi skaists. Tajā pašā laikā – viena rokas kustība, un šis netveramais skaņas vilnis izgaist līdz brīdim, kad tu atkal ļauj sev to sadzirdēt. Nekad neaizmirsīšu pirmo ēteru, kad raidījumā Svētdienas bole bija jāplēš joki, skatoties sienā, nenojaušot, vai kāds maz uz pasaules varenās smaida un saprot, ko vēlos pateikt. Man patīk ar vārdiem zīmēt kontūras, ar mūziku – piešķirt tam visam krāsu. Man patīk, ja klausītājam ausis kut, jo skaisti!»
* No Radio SWH mājaslapas