Šogad telekompānija LNT svin savu apaļo jubileju – ar jaunu studiju, ar jauniem pārsteigumiem. Šķiet, viens no redzamākajiem un atpazīstamākajiem tās tēliem ir diktors Andris Auzāns, kurš šīs kompānijas ēterā ir bijis visus divdesmit gadus
Laiks atbildēm
LNT Ziņu dienesta ēteru bez diktora Andra Auzāna iedomāties būtu pagrūti, lai gan – masu medijos jau mēdz notikt dažādas staigāšanas. «Jā, man sanāk LNT nostrādāti visi 20 gadi. Savulaik sāku strādāt struktūrvienībā, kas veidoja LNT, strādāju NTV5 – televīzijā, kura, apvienojoties ar Picca TV, vēlāk kļuva par LNT. Esmu kā mēbele? Jā, tieši tā!» smejas Andris. «Katra liela jubileja ir brīdis paraudzīties atpakaļ, paskatīties, kur esmu, ko daru, ko vēlos un vai dzīvē daru to, ko man būtu jādara. Nevaru teikt, ka es būtu pats sev radis atbildes uz šiem jautājumiem.»
Par pāriešanu uz citu telekompāniju viņš, cik noprotams, tā īsti nemaz nav domājis. «Es zinu cilvēkus, kas ir staigājuši no vienas telekompānijas uz otru teju neskaitāmas reizes. Nezinu, man kaut kā tīri psiholoģiski sēž iekšā apziņa, ka es esmu LNT cilvēks. Jā, varbūt var teikt, arī – patriots. Lai arī kādi laiki bijuši, lai arī kādi īpašnieki bijuši, varbūt ne vienmēr ir gribējies piekrist kompānijas stratēģijai, bet šie trīs burti – LNT – mani arī pašu ir vienmēr virzījuši uz priekšu. Jo šajā laikā esmu ļoti daudz apguvis – ar šausmām iedomājos, kāds zaļš gurķis biju pirms tiem divdesmit gadiem! Es tolaik ļoti maz zināju no televīzijas, un paldies tā laika producentiem, kas mani sūtīja uz kursiem arī Amerikā – apgūt praktiskas lietas. Esmu bijis ar šo kompāniju gan labos, gan ne tik labos brīžos, un nav bijusi doma to pamest.»
Jaunā studijā
LNT Ziņu dienests savu 20. sezonu atklāja ar jaunu multifunkcionālo studiju, kas tapusi sadarbībā ar augsta līmeņa ārvalstu profesionāļiem, proti, profesoru Semu Svanu, kuram ir vairāk nekā 40 gadu pieredze elektronisko mediju biznesā, kā arī pašprodukcijas zīmola un stratēģijas aģentūras īpašnieku Robertu Buganzu. Šiem vīriem ir ļoti nopietni CV, tāpēc skaidrs, ka arī telekompānijas plāni ir nopietni. Bet ko var iemācīt jau 20 gadu kompānijā strādājušam cilvēkam, tas ir, Andrim Auzānam? «Protams, ka var [iemācīt]! Nozarē notiek milzīgas pārmaiņas. Atceros, ka pirms divdesmit gadiem, televīzijas izveides sākumposmā, mums uz visiem žurnālistiem bija viens dators, kurā ievadīt tekstus, arī printeris bija pavisam arhaisks. Tehnoloģijas virzās uz priekšu, turklāt pa šo laiku pamatīgi ir attīstījies internets. Par masu mediju neatņemamu sastāvdaļu ir kļuvuši sociālie tīkli – lai pievērstu sev uzmanību, tie jāizmanto, pirms diviem gadu desmitiem nekā tāda nebija,» skaidro Andris. «Šogad mums [Ziņu dienestā] ir ļoti lielas pārmaiņas vizuālajā izskatā un tehniskajā kvalitātē, un tas ir iepriecinošs faktors – mums ir jauna studija, turklāt arī pārejam uz citu, modernāku, formātu. Par bargu naudu nopirktas kameras, kas mūs studijā rādīs ļoti augstā izšķirtspējā, kas nozīmē, ka turpmāk redzēs katru izspūrušo matiņu vai nepiegrimēto pumpu. Tas ir briesmīgi? Nē, esmu paskatījies – ar šīm jaunajām kamerām viss izskatās daudz elegantāk!»
Kādreizējais mikrofonietis
Uz vaicājumu par savu pašu pirmo LNT ziņu raidījumu Andris atzīst, ka to neatceras: «Raidījumu ir bijis tik daudz, ka pašu pirmo tiešām neatceros. Esmu pirms tam strādājis arī Latvijas Radio, kā students raidījumā Jūras republika, tad arī Mikrofonā, tā ka ētera pieredze man bija arī pirms tam, nokļūšana televīzijā man nebija kaut kas tāds – ah, esmu ekrānā! Es tikai atceros, ka televīzijā bija grūti pierast pie tā, ka jāsēž un jālasa ziņas ar taisnu muguru, jo radio tomēr visi lielākoties sēž pieliekušies pie teksta lapiņas.» Televīzijas cilvēki ir diezgan aktīvi cilvēki, tāpēc arī studijā ir notikušas dažādas trakulības. Andrim Auzānam uz sitiena nāk prātā šāda: «Operators bija aizmirsis mani iekadrēt vai arī viņa nebija studijā, taču bija jau jāsākas ziņām. Sagatavošanās kamerā redzu, ka man galva lien ārā no kadra, tā ēterā iet, protams, nevar. Man nācās lasīt ziņas tādā kā puspietupienā, protams, pašam par to nāca smiekli.»
No sarunas var spriest, ka ne par darba, ne profesijas maiņu viņš tā īsti nekad nav domājis. «Šajā darbā trakākais ir stress un tad kādā brīdī viss piegriežas, un domā – bet varbūt vienkārši atvērt savu maiznīcu un cept bulciņas?! Par kaut ko tādu gan es dažkārt esmu domājis. Protams, ka līdz realizācijai tas nav aizgājis. Lai gan – visādas maizītes cepu labi!» smejas Andris.
Ceļotājs un fotogrāfs
LNT ziņu diktoru ļoti aizrauj ceļošana un arī fotografēšana. «Kā saka reklāmās – vieglāk ir pateikt, kur es neesmu bijis,» joko Andris Auzāns. «Ja man atmiņā esošais cipars neviļ, šobrīd vajadzētu būt 34 apmeklētām valstīm. Ir man mīļāki reģioni, tādi, kas mani interesē vairāk. Diemžēl vēl Āfrikā neesmu bijis. Bet šobrīd lielākā interese ir par Dienvidameriku, tur esmu bijis tikai Argentīnā un Urugvajā, bet gribu aizbraukt gan uz Peru, gan Čīli, gan Brazīliju,» ar aizrautību stāsta Andris. «Ceļošana man sākās jau skolas laikos. Padomju laikos skolā gāju tādā arheologu pulciņā, bet tas savukārt ietilpa Jauno tūristu stacijā – pabijām Maskavā, pat Taškentā, arī citur, kur cilvēki tolaik nemaz tik vienkārši nokļūt nevarēja. Tas bija ap kādu 8.–9. klasi, priekš tiem laikiem agrā vecumā.»
Ceļošanai līdzi nākusi aizraušanās ar fotografēšanu. «Es lielākoties cenšos fotografēt cilvēkus, taču esmu pēc dabas nedaudz kautrīgs, tāpēc man reizēm grūti pieiet klāt un bildēt. Protams, nevar iztikt arī bez dabas skata, arī bez arhitektūras fotogrāfijas. Arī bez selfija! Starp citu, esmu ar lielo spoguļkameru iemanījies uztaisīt gluži labu selfiju!» un diktors sāk ļoti aizrautīgi stāstīt šīs nodarbes profesionālās nianses. «Tomēr principā es cenšos fotografēt cilvēkus, jo tas interesē arī citiem, piemēram, cilvēku izturēšanās uz ielas, nodarbošanās utt. – tas piesaista uzmanību manām bildēm. Es neesmu nekāds baigais profesionālis, bet esmu gandarīts, ja kāds aplūko manas bildes un tās kādam tīk.».