3.septembra jubilārs: aktieris Rolands Zagorskis

Šodien savdabīga jubileja aktierim Rolandam Zagorskim – 66. dzimšanas diena! Laikam tā jānoformulē kā apaļa, jo divi tik apaļi cipari gadu skaitā.

Arī pats aktieris Rolands Zagorskis šo jubileju sliecas uzskatīt par tā saucamo apaļo. «Es jau gan ceru sagaidīt arī nākamo, vēl apaļāko, tas ir, 99 gadus sagaidīt. Bet šie 66 arī jānosvin. Esmu pie veselības un jūtos spirgts, viss, kas ap mani notiek, joprojām mani interesē un patīk,» moži klāsta aktieris. Svinības viņš garām nelaidīs: «Es plānoju savus ģimenes locekļus uzaicināt uz mazām vakariņām ļoti labas mūzikas pavadījumā, ko spēlēs man ļoti tīkams pianists, kurš saucas Gints Žilinskis.» Līdz ar to jau ir skaidrs, ka svinības būs izdevušās.

Rolands Zagorskis nav no tiem, kas izlaiž savas dzimšanas dienu svinības. «Kā publiska persona un tāds, kas pats vēlas veidot savu dzīvi ļoti raibu, vētrainu un izaicinājumiem bagātu, katru savu dzimšanas dienu atzīmēju ļoti specifiski. Cenšos iespējami dažādāk un interesantāk, līdz ar to es kādu no tām speciāli tā nemaz nevaru izcelt. Taču savu 60 gadu jubileju es biju izdomājis pārmaiņas pēc izlaist – lai būtu mazliet citādāk. Gribējās ar sievu tā paklusām aizbraukt uz Jūrmalu, pasēdēt restorānā, izdzert glāzi vīna. Bet viņa bija sadomājusi teātrī Hamlets saaicināt visus manus draugus. Aizbildinoties, ka kaut kas ir aizmirsts, braucot uz Jūrmalu, tur iedevāmies. Es pat nebiju uzvilcis mugurā īsto dreskodu, kas piederētos šādām jubilejām. Visi bija sanākuši, mani sveica, tie, kas nebija varējuši ierasties, bija nosūtījuši filmas veidā savus sveicienus utt. Tas bija ļoti patīkams pārsteigums!»

Par dāvanām – aktierim labākās bijušas dzīvās. «Man meita [Elizabete] divreiz jubilejās ir uzdāvinājusi pa sunītim – pirms 15 gadiem vienu, uz 65 gadu jubileju otru. Es pirms tam gan brīdināju, ja gadījumā dāvina kaut ko tādu, lai sunim būtu gara spalva un viņš varētu dzīvot ārā, brīvā dabā un ķēdē nepiesiets, lai viņš būtu pietiekami liels, varētu teikt, lai būtu harmonizēts ar manu augumu,» smejas aktieris. Uzdāvināts vilku suņa un haskija krustojums – atbilst visām prasībām.

Ar savu dzīvi un radošo darbību Rolands ir apmierināts. «Savulaik jau teicu, ka baletniekiem pēc 40 gadiem ir jāiet nost no skatuves, viņi tur vairs nevar vairāk ilgāk lēkāt, bet es uzskatu, ka arī dramatiskajam aktieriem ap 50 vai 55 vajadzētu iet malā – vairs nevajadzētu sēdēt teātra repertuārā ar tādu slodzi, ka ir 30 izrādes mēnesī. Man pašam palaimējās to piepildīt: kad man bija 50, es no teātra pagāju malā un no tā brīža varu izvēlēties, vai kaut ko darīt vai nedarīt. Savulaik runāju ar manu draugu [komponistu Uldi] Stabulnieku – skaties, cik daudz citi ir sakomponējuši, tu taču esi vēl ģeniālāks par šiem skaņražiem! Un tad viņš pēc milzīgas pauzes teica – bet varbūt nemaz nevajag tik daudz?! Protams, mūziķis mūsu apstākļos nevar izdzīvot, ja katru dienu necep jaunas ziņģes, meldiņus, neražo simfonijas un kantātes. Bet es esmu privileģētā situācijā, jo jau divdesmit gadus varu izvēlēties – darīt vai nedarīt un, ja darīt, tad ko. Dažs domā, ka es ironizēju, taču tiešām – es apskaužu pats sevi! Tas nav joks – es tiešām apskaužu pats sevi, cik viss veiksmīgi sakārtojies,» saka Rolands Zagorskis.