APRITĒ: Dagmāra atgriezusies!

No šīs svētdienas Latvijas Televīzijas (LTV) ēterā būs iespējams vērot jaunu šovu Mana dziesma, kas tiek pieteikts kā «pozitīva un izklaidējoša spēle, kurā noskaidrosim populāru un pazīstamu cilvēku mīļākās Latvijā radītās dziesmas». Gan jau tā arī būs.

Kurš nesa ūdentiņu

Pie Manas dziesmas vadības stūres likti aktieris Intars Rešetins tandēmā ar kādu laiku televīzijā neredzēto Dagmāru Leganti. «Producente [Ilze Jansone, viņa veidoja arī Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālo atlasi jeb Supernovu – aut.] ir meitene, ar kuru esmu strādājusi arī iepriekš un kuras veidotais šovs bija būtībā pēdējais, ar ko darbojos televīzijā – tā bija O!Kartes akadēmija. Viņa savā redzējumā mani bija šajā šovā iedomājusies, stāstīja, kā tas varētu izskatīties. Domāju, ka katram šovam ir savs vadītājs, tāpat kā katrai lomai ir savs aktieris, kurš vislabāk spēs to atveidot. Viņa šajā lomā bija redzējusi mani,» tā Dagmāra Legante. Kā tas viss izskatīsies, pirmoreiz redzēsim svētdien, taču vismaz fotogrāfijas no šīm atraktīvajām dziesmu spēlēm šķiet gana uzrunājošas.

Ja par spēli, tad katrā no desmit raidījumiem piedalās citas komandas – vīriešu un sieviešu –, katrā raidījumā citi dalībnieki, katrā citi uzvarētāji. Katrā no tiem tiek izspēlētas dažādas jautras spēles. «Piemēram, ir slapjo spilvenu dziesmas, tas ir, spilvenā raudamās dziesmas. Vai smieklīgi uzdevumi, piemēram, uz koka stabules nospēlēt melodiju, lai komanda atpazīst, kas tā ir par dziesmu. Vai šī dziesma jāuzzīmē, piemēram, kā spēsi uzzīmēt hitu Komunālais blūzs?! Bet var būt arī kāds interesants jautājums, piemēram, dziesmā Aiz kalniņa dūmi kūp – kurš tad īsti bija tas, kurš nesa to ūdeni?! Sesks vai krupis? Patiesībā es to izdomāju tikai tagad, smieklīgi elementāra lieta, bet uzreiz nemaz tā nepateiksi!» smejas Dagmāra.

Rešetins nebiedē

Par Dagmāru viss skaidrs, bet – kā strādāt ar Dailes teātra aktieri Intaru Rešetinu, kuru daudzi dēvē par cilvēku ar relatīvi narcistisku raksturu? «Man kaut kā, par laimi, tā nelikās!» bez apdomāšanās atbild Dagmāra. «Nē, uz skatuves viņš noteikti nav narcistisks, iespējams, ka tas tāds stereotips. Pieļauju, ka viņš ir diezgan intraverts, neskrien apkārt visu stāstīdams, ļoti daudz ko patur pie sevis. Kā skatuves partneris šajā spēlē – enerģiju dodošs, kas ir svarīgi, vadot šādus pasākumus, lai nav tā, ka tikai viens mauc, bet otrs neseko līdzi ne tekstiem, ne papīriem, ne tam, ko saki. Ļoti precīzs, varējām pabeigt viens otra teikumus, jo labi zinājām, kas jāsaka otram: viņš sekoja līdzi tam, kas jāsaka man, un, ja man tas nesanāca, tad to izdarīja viņš, vai arī otrādi.» Protams, gan jau bija arī citi vadītāju izvēles varianti, taču – kāda gan tam vairs starpība?! «Droši vien, ka gan manā, gan arī Intara gadījumā bija citas alternatīvas, taču esmu ļoti priecīga par to, ka sanāca tā, kā sanāca. Mēs ar Intaru līdz šim nebijām strādājuši kopā – vienā teātrī jā, bet vienā izrādē nē. Es viņu gan pazīstu personīgi, jo jau ilgu laiku zinu viņa sievu [Zandu], mums ir arī daži kopīgi draugi. Taču, man liekas, ka sadarbība sanāca laba – es pat šobrīd nespēju iedomāties, ar kuru tas būtu izdevies labāk.»

Manai dziesmai būs desmit raidījumu, Dagmārai šķiet, ka tie būs izdevušies. «Ir pozitīvi, būs daudz smieklu un joku, kas nav inscenēti, bet tur uz vietas rodas. Jo dalībnieki vairāk atveras un ļaujas spēlei, jo foršāk. Man liekas, ka būs interesanti skatīties un ka dalībniekiem bija interesanti piedalīties. Lielākoties visi tie, kas bijuši [šajā šovā], sākumā bija satraukušies, kas nu būs, ko viņi te dara, bet pēc tam viņiem rodoties tāda superīga pēcgarša.»

Pauze, kas neskaitās

It kā Dagmāra visu laiku ir uz Latvijas sabiedrības skatuves, lai gan tiešām – bijusi krietna pauze. «Pēdējā bija O!Karte – tolaik biju tandēmā ar Normundu Rutuli, vinnēja Samanta Tīna. 2010. gads. Kopš tiem laikiem televīzijā neesmu bijusi, piedzima divi bērni, sanāca vairāk padzīvot pa mājām. Mazliet paspēlēju teātri – Dailes teātrī Lodes pār Brodveju, tad Kaspara Anitena režisētajā Ideālie dēmoni, kopā ar Valteru Krauzi, Annu Šteinu. Televīzijā pauze pieci gadi? Jā, tā sanāk. Esmu kā viesis piedalījusies dažādos raidījumos, bet ne tos vadījusi. Piemēram, piedalījos šovā Dejo ar zvaigzni, biju skaistā dejotāja!» smejas Dagmāra.

Viņa uz visu raugās viegli un jokojot. Kādas ir atšķirības, TV atgriežoties pēc pieciem gadiem? «Ir parādījies IPod, uz kuriem zīmē tekstus – man šķiet, ka agrāk to darīja uz papīra lapiņām! Citādā ziņā – mēs strādājam ar scenāriju, kā producenti līdz tam nonāk, jau ir viņu jautājums. Mūsdienu tehnoloģijas, protams, atvieglo darbu – lai savulaik sataisītu daudz spēlē uzdodamo jautājumu, droši vien vajadzētu vairākas dienas sēdēt bibliotēkā un šķirstīt grāmatas, nevis vienkārši apsēsties pie datora.» Bet vispār: «Man nemaz nelikās, ka jau pagājuši pieci gadi [kopš prombūtnes televīzijā] – to sapratu tikai tad, kad tā atskatījos. Laiks tik ātri virzās uz priekšu... Arī komanda, kas šeit, LTV, strādā, ir pazīstama – mūziķi, puse no operatoriem, o, čau, čau, kādu laiku neesam redzējušies, visi redzēti!»

Džungļu zvaigzne

Pārlieku liels pārsteigums par divu meitiņu māmiņas atgriešanos TV ēterā nav – viņa prot pārsteigt. Pirms divdesmit gadiem viņa vadīja Madonas festivālu Sinepes un medus, pirms 11 gadiem vinnēja izdzīvošanas šovu Baltijas džungļu zvaigznes Malaizijā utt. «Tā bija laba pieredze,» atminas Dagmāra. «Man šis brauciens atstāja kaut kādu iekšēju atbalsi, es ļoti ilgi dzīvoju ar domām, pārdomām un dzīves rezolūcijām, kuras bija atnākušas pār mani, esot tur – kad tev nav nekā, kad esi atkarīgs no tā, kas tev tur ir uz vietas.» Toreiz viņai izdevās lauzt daudzu izveidojušos stereotipus par sevi – skaista, trausla modelīte. «Vienmēr jau tādi stereotipi – liekas, ka tās meitenes neko nevar, tikai čīkst un pīkst, turklāt matiem vēl blonda krāsa, ko tad tur var gribēt... Starp citu, meitene no Lietuvas, kas tur piedalījās, bija vēl blondāka un smalkāka par mani, bet riktīgi izturīga!» atceras Dagmāra. «Patiesībā lielākais klupšanas akmens šādos šovos ir galvā. Ļoti liels spēks ir mūsu prātos. Protams, var pašā pirmajā dienā pateikt – vai, līst, esmu slapjš, izmircis un vairāk nevaru to izturēt, uzpūta vējš, un viss! Patiesībā ķermenis to var izturēt, jo nekas jau nav noticis – nākamajā dienā izžūsi, nekas traģisks!»

Dagmāra tiešām ir profesionāla modele – izskolojusies speciālā skolā («aizgāju draudzenei līdzi, bet patiesībā – bija ļoti interesanti, daudz ko iemācījos, ne tikai to, kas noder modelei, bet jaunai meitenei kā tādai»), taču šeit atkal ir jautājums par stereotipiem. «Profesionālās modeles patiesībā ir ļoti intelektuālas – jo neviens jau ar muļķi nestrādās: labi, to smuko ģīmīti vienreiz nofotografēs, bet, ja tas būs tik stulbs cilvēks, ka nevienu neinteresēs, tad šie cilvēki atsijāsies.» Dagmāru bija pamanījuši Igors Linga un Viesturs Dūle, kas aicinājuši savā komandā. «Es laikam atšķīros ar to, ka runāju – tāpat kā tagad Māra Kampernova. Kad viņu pirmoreiz satiku, man likās – o, redzu sevi jaunībā! Viņa arī tāda nedaudz puiciska, jautra, rotaļīga.»

Kāpēc ne par aktrisi?

Dagmāra ir precējusies, divu meitiņu mamma (kopā ar uzņēmēju Normundu Celmiņu viņai ir pat četras atvases). Vai nav liela slodze būt mammai un TV dīvai? «Nu, kā kuru dienu, bišķiņ jau ir!» smejas Dagmāra. «Bet šobrīd viss iet kopā ļoti labi – mazākie bērni gan dabū mazliet padzīvoties pie omītēm, lai mammīte vēl var pastrādāt!»

Par mājsaimnieci (jeb mājas peli, lai gan šo apzīmējumu viņas gadījumā roka neceļas izmantot...) Dagmāra vēl nekādā gadījumā nav gatava kļūt: «Ģimene saprot, ka man darbošanās televīzijā patīk un ir nepieciešamība radoši izpausties.» Ar šovu arī netiks likts punkts, tikai daudzpunkte. «Man patīk gan teātris, gan televīzija – katrs ir ar savu šarmu. Starp citu, es labprāt filmētos. Protams, galveno lomu man neviens tā uzreiz nedos, bet es gribētu pamēģināt. Piemēram, piedalīties provēs, ko gan pie mums reti rīko, jo it kā visi visus zina. Bet galvenais – lai tev dod iespēju, vai spēsi izvilkt šo konkrēto lomu?! Es būtu tam gatava! Protams, bailīgi jau ir: atceros, kad mācījos Amerikā, pēc tam, izejot ārā, vienmēr domāju, ko tikai visu nevarēju izdarīt labāk!» Vai nav bailes zaudēt, kad pie cerētās lomas netiec? «Nē! Man būtu bēdīgāk, ja man nepiedāvātu pamēģināt, nevis tad, ja pamēģinātu, bet man nesanāca,» pārliecinoši atbild Dagmāra Legante.

Dagmāra Legante-Celmiņa

• Dzimusi: 1977. gada 9. decembrī Rīgā
• Izglītība: Rīgas 66. vidusskola, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola, sociālo zinātņu bakalaurs psiholoģijā
• Piedalījusies vai vadījusi: šovus Ak, kungs!, Savādi gan, Mūzikas stunda, Kāpēc ne?, Dejo ar zvaigzni, O!Kartes akadēmija
• Aktrise, spēlējusi Dailes teātra izrādēs Petras fon Kantas rūgtās asaras (2003), Lodes pār Brodveju, filmā Rūdolfa mantojums (2010)
• Precējusies, meitu Šarlotes (4) un Odrijas (1) mamma