APRITĒ: Ar basketbolu sirdī

Aizvien tuvāk lielais basketbola trakums – Latvijā taču pulcēsies spēcīgākās vīriešu izlases uz Eiropas čempionātu basketbolā! Arī LTV raidījums Sporta studija atsācis darbību, bet tur spēcīgākais groza bumbas lietās ir Reinis Ošenieks – par to varēja pārliecināties arī nupat notikušajā Krasta mačā.

Tuvāk sportistiem

Par LTV Sporta studijas šīs sezonas mērķiem Reinis Ošenieks izsakās kodolīgi: «Mēs turpināsim būt blakus sportistiem.» To varēja vērot jau pašā pirmajā raidījumā, kad Reiņa kolēģim Armandam Tripānam bija teicamas reportāžas no Eiropas čempionāta pludmales volejbolā, kur varēja ielūkoties Aleksandra Samoilova un Jāņa Šmēdiņa sadzīvē ārpus laukuma. «Kāpēc nepieciešams mikrofons ar skaļruni? Ja tu stāsti kaut ko tikai pāris cilvēkiem, viņi dzird, ja ir vairāki simti vai tūkstoši, tad bez mikrofona neiztiksi. Un mēs savā ziņā esam tas mikrofons ar skaļruni, kas aizbrauc pie sportistiem un mēģina pastāstīt, cik tas patiesībā ir grūti un kā tas viss notiek. Sacensībās mēs redzam, kā viņi nospēlē, kā aiziet no laukuma un kā saņem balvas. Bet pavisam cits, kas notiek tam apkārt. Sporta līdzjutēji gribētu tam visam tikt tuvāk, un paldies sportistiem, kuru uzticību mēs esam ieguvuši un kuri ļauj to visu atspoguļot,» stāsta Reinis Ošenieks. «Piemēram, es biju pie [biatlonista] Andreja Rastorgujeva – gan Otepē, gan arī Kontiolahti. Arī viņš parādīja viesnīcu, to, cik viņam daudz somu – es nekad nebiju iedomājies, ka viņš brauc [uz sacensībām] ar savu lampu, fēnu un citām lietām. Kad viņš salauza šaujamo, braucām uz Alūksni, uz vietējo galdniecību. Mēs bijām Otepē, treneris saka – mēs rīt braucam uz Alūksni taisīt šauteni. Mēs sakām – trener, nav variantu, mums tur ir jābūt klāt! Viņš saka – nu labi, bet Andrejs ir stresains, brauciet, tad skatīsimies, vai tiksiet klāt! Aizbraucām, tikām pie Andreja mājās, kur viņš kopā ar tēti vēl kaut ko domāja par salauzto šauteni. Fenomens! Kamēr citi viņa kolēģi atpūtās un droši vien saņēma masāžas, viņš visu nakti bija galdniecībā! Viņš pats piedalās katrā procesā, un to arī mēģinām parādīt, lai cilvēki redz, kā tas notiek.»

Solīts nogalināt

Reinim vairāk iegadījies gatavot sižetus par biatlonu un basketbolu. «Biju pie brāļiem Bertāniem Spānijā,» atminas žurnālists. «Toreiz bija klāt visa viņa ģimene, ļoti labi sakrita. Es biju Bilbao un safilmēju, kā gatavojas Dairis, bet pirms tam Vitorijā safilmēju, kā gatavojas Dāvis, pēc tam sanāca uztaisīt arī visu ģimenes stāstu, esi kopā ar viņiem un izdzīvo visu stāstu – redzi ikdienas dzīvi, ne tikai basketbolu. Pabiju arī pie [Jāņa] Blūma Grieķijā, turklāt tajā spēlē, par ko daudzi Latvijā varbūt nemaz īsti neapjauš, proti, ko nozīmē Olympiakos un Panathinaikos duelis. Es izbaudīju visas petardes, dūmus, lamu vārdus. Man piedraudēja, ka mani nogalinās, jo nezināju, ka fanu sektorā nedrīkst filmēt sejas. Mierīgi staigāju, filmēju, un tad man jau sāka rādīt dažādus žestus. Tad kāds fans, kas gāja garām, mani paķēra aiz rokas un saka – vecīt, ultras nedrīkst filmēt, tu esi prātu zaudējis?! Man gan bija Panathinaikos krekls, ko man bija iedevis Blūms, it kā savējais, bet vienalga. Pēc tam Jankam izstāstīju, viņš man arī teica – stulbs esi, ko tu tur līdi?! Bet piedzīvot šādas lietas ir interesanti.»

Protams, spilgtākais piedzīvojums bija šovasar brauciens uz NBA drafta ceremoniju, kurā mūsu Kristapu Porziņģi ar rekordaugsto ceturto numuru izvēlējās Ņujorkas Knicks. «Brauciens bija sarežģīts – mēs pat nebijām vēl izkāpuši ārā no taksometra, kad sapratām, cik Ņujorkā viss superdārgi maksā. Manā komandējuma tāmē bija ierēķināti aptuveni simt dolāri diviem uz nakti, bet, protams, viss izrādījās krietni dārgāk. Izrādījās, ka par simt dolāriem pieejams tikai numuriņš ar vienu gultu, turklāt Bronksā vai Bruklinā, galīgi ne labākajos rajonos. Pirmo nakti palikām Bronksā. Vakarā aizgājām paēst, tur sākās kaut kādas problēmas – laikam kāds nebija samaksājis rēķinu, atbrauca policija. Gājām ārā un beidzot ieraudzījām vienu balto – tas bija policists, kas stāvēja ārā pie durvīm. Operators pavaicāja – vai varat skalā no viens līdz desmit pateikt, cik šis Bronksas rajons ir bīstams? Viņš teica – ko jūs te vispār darāt, taksometrā un uz viesnīcu! Nākamajā vakarā Bronksā viesnīcas recepcijā arī piekodināja, ka pēc pulksten divpadsmitiem ārā labāk nerādīties. Pēc tam paveicās – operators pazina Ņujorkā dzīvojošu latviešu meiteni, kas sarunāja dzīvokļa īres vietu.»

Pašā epicentrā

Pati NBA drafta ceremonija arī bijusi iespaidīga. «Pilns ar žurnālistiem, ar grūtībām tikām nofilmēt, jo tur ļoti strikti, taču svarīgākos kadrus operators, protams, dabūja. Arī pēc drafta – Kristapam klāt nevar tikt, skraidījām viņam pakaļ pa gaiteņiem. Tiešraides, intervijas – jau pēc acīm redzi, ka viņš, nabags, ir izpumpējies, viņam neskaitāmas stundas pēc drafta ceremonijas nācās tikai runāt un runāt, turklāt jautājumi jau lielākoties bija vieni un tie paši. Taču beidzot dabūjām interviju un uzreiz sūtījām uz Latviju – te jau tad bija agrs rīts. Interesanti, ka viņam pēc tam bija vakariņas kopā ar ģimeni, kur restorānā viņi bijuši tikai vieni paši, bet Amerikas medijos jau nākamajā rītā bija aprakstīts, ko viņi ēda, ko dzēra, uzsvērts, ka Kristapam šampanietis gan bija ieliets, bet viņš ne reizi no šīs glāzes nebija dzēris utt. Kā? Nav skaidrs. Vai nu kāds dežurējis pie loga, vai arī kāds no darbiniekiem bija to izstāstījis.»

Latvijā nepatīkamākās sajūtas bija brīdī, kad mūsējo izsvilpa vai, precīzāk, izbūjināja – ņujorkiešiem nepatika, ka ar tik augstu numuru ir izvēlēts kaut kāds tur tievs latvietītis. «Sajūtas bija tādas... Es kā latvietis esmu aizbraucis uz Ameriku, mūsu džeks izvēlēts ar ceturto numuru, un pēkšņi... Skatījos uz Kristapa emocijām, viņš bija smaidīgs un priecīgs, bet pēc tam intervijas, un redzi, ka fonā viņam liek virsū piecstāvīgos. Arī abi studijas vadītāji – eu, nu ko jūs darāt, džeks taču pavisam jauns! Taču labā ziņa tā, ka Jānis Porziņģis brāli bija jau sagatavojis, ka tā var būt, tā ir Ņujorka. Pēc tam man sanāca aprunāties ar līdzjutējiem, un viņi arī teica – tā ir Ņujorka, vispirms sevi pierādi, un tikai pēc tam tevi cienīsim!»

Bumbot bijis garlaicīgi

Interesanti, ka arī pats Reinis Ošenieks sporta žurnālistikā nonācis teju kā caur drafta ceremoniju – viņa vecāki Liepājā spēlējuši bumbu, brālis Oto vienubrīd bija pat Latvijas izlases kandidātos (svītru tam pārvilka smaga trauma), tomēr viss nebija tik vienkārši. «Mums aiz Liepājas, Nīcā bija māja, tur arī basketbola grozs. Aizgājām, pamētājām kādu stundiņu, taču man gribējās darīt kaut ko citu, piemēram, pabraukāt ar riteni. Brālim gan neapnika, tas man likās dīvaini – nu cik ilgi tad vari darīt vienu un to pašu?! Tas laikam parāda to, cik nopietna attieksme pret basketbolu bija man un bračkam. Es arī sāku spēlēt otrajā vai trešajā klasē, taču applaucēju roku, pēc tam patrenējos hokejā – kādus pāris gadus nospēlēju pie Ojāra Rodes Dinamo87, no zināmākajiem tur laikam bija Sergejs Pečura. Pēc tam aizgāju atpakaļ uz basketbolu, trenējos pie Ziedoņa Jansona. Bet pēc tam sāku pats pelnīt iztiku, strādāju kinoteātrī,» klāsta Reinis. «Forum Cinema – šāvu pa biļetēm un laidu iekšā [kinoteātrī], bet kādu divu gadu laikā jau uzkundzējos par vispusīgo darbinieku, kas pārdeva biļetes un popkornu – konkrētā nodaļā vajadzēja nostrādāt konkrētu laiku. Pēc tam vadīju nodaļu – 28 cilvēkus, taču es diezgan ātri nokāros. Praktiski nekādu brīvdienu, svētdienas rītā deviņos veras vaļā kinoteātris, bet tev zvana kāds – es nebūšu, esmu slims, bet fonā jau dzirdi, kas par slimību. Jāceļas un jādomā, ko likt viņa vietā. Tiesa, tas man daudz dzīvē deva izaugsmei, lai saprastu kaut kādas lietas, izprastu cilvēkus. Man toreiz bija kādi 19 – 20 gadi, atnāk kādus desmit gadus vecāks džeks ar divām augstākajām izglītībām, un tev viņam jāuzdod jautājumi. Taču tas bija ļoti interesanti – es vēl kādreiz gribētu tur strādāt. Ļoti labas atmiņas.»

Lai veselība būtu kārtībā

Pēc tam Reinis studējis biznesa augstskolā Turība – sabiedriskās attiecības. «Mans labākais draugs Toms Kalnītis tolaik sāka strādāt LTV raidījumā Labrīt, Latvija!, mūsu mammas arī pazīstamas, mana saka – klau, Toms sācis strādāt televīzijā, tev varbūt arī vajadzētu tur darbu atrast, kā tur ir?! Es tolaik staigāju pa reklāmas aģentūrām, bet mani kā jauno visi atšuva, tad arī viņam piezvanīju – klau, vecīt, uzprasi, kā tur ir? Jā, palīgu vajagot gan. Iesākumā taisīju kafijas cilvēkiem, kas nāca uz intervijām rīta raidījumos: kādam viesis lejā jāsagaida, viņš jāuzved augšā utt. Pēc tam radās iespēja likt titrus, tā palēnām, palēnām. Pēc tam vienā brīdī uzdeva sagatavot pirmo sižetu. Savukārt 2008. gadā olimpiskās spēles notika Pekinā, braucu uz televīziju ap trijiem vai četriem, skatījos visu sacensību video un rakstīju, kurā minūtē tur ir redzami latvieši. Tie, kas nāca no rīta, uzreiz zināja, kur kasetē meklēt konkrēto sižetu. Tā lēnām apbružājos. Pēc tam piedāvāja no rīta lasīt sporta ziņas, bet pēc tam aizgāja tālāk. Viss pašmācības ceļā.»

Pašlaik pašmācības ceļā Reinis ir uzdienējis līdz vienam no Sporta studijas vadītājiem, turklāt viņš var pastāstīt praktiski par visiem sporta veidiem, jo teju visus izmēģinājis. Nav brīnums, ka viņš vada arī Tautas sporta sadaļu. «Vienubrīd tie bija vienkārši iedvesmojoši stāsti, vienubrīd braukājām pa Latviju, lai paskatītos, kādas kur ir iespējas sportot. Nolauzti grozi, mētājas stikli... Bet labā ziņa ir tā, ka kaut kādu kustību šajā jomā panākt mums izdevās: kaut kur uzlika jaunu grozu, kaut kur sakārtoja laukumu, pārkrāsoja vai nožogoja. Un bija cilvēki, kas, šos sižetus redzot, kaut ko izdarīja savā pagalmā. Jebkādi stāsti par tiem, kas apņēmušies sportot, ir pozitīvi – tas ir tautas sports. Un patiesībā tas ir svarīgākais – lai visi sportotu, kustētos un veselība būtu kārtībā.».