«Neatceros, kad atvaļinājumā esmu bijis ilgāk par divām nedēļām, bet pat tajā īsajā periodā, kad esmu prom, sazinos ar kolēģiem un zinu, kas notiek,» atzīst Rīgas Zooloģiskā dārza valdes priekšsēdētājs Rolands Greiziņš (65). Šīs dienas gaviļnieks smej, ka tieši tobrīd, kad aizgājis atvaļinājumā, pa īstam sākusies vasara, «tātad – esmu nopelnījis!»
«Auklējos ar mazmeitiņu, kura nesen sākusi runāt, un ar laivu braukāju pa Lielupi un Daugavu, arī pa jūru,» Rolands Greiziņš kodolīgi raksturo savu darbošanās režīmu atvaļinājuma laikā. Vakar jau piecos no rīta devies makšķerēt, ap pusdienlaiku nācis krastā, bet loms gan bijis «pašvaks – mazs ķīsis un tikpat mazs asarītis». Atvaļinājuma pēdējās dienas viņš izmantošot mierīgai makšķerēšanai, jo brīvdienās Lielupē esot trokšņains un arī dzīva satiksme – ļoti daudz ūdensmotociklu, ūdensslēpotāju, bet darbdienās upe ir daudz brīvāka un klusāka. «Atklāti sakot – man ir vienalga, vai tā zivs ir vai tās nav, jo ne jau to dēļ, bet atpūtas dēļ es dodos zvejot. Mūsu laikos klusums ir ļoti liela vērtība, turklāt, nezinu, kā citiem, bet man laivā domas ir tikai par makšķerēšanu, ne par darbu. Man jau divas lietas vien ir – ziemā cenšos nodarboties ar kalnu slēpošanu, vasarā – ar makšķerēšanu,» atzīst Rolands Greiziņš.
Tā gluži nebūs, ka 65. dzimšanas diena šodien paies, neviena nepamanīta, mazas svinības būšot, bet pašu vistuvāko cilvēku lokā. «Mana sieva Maruta, meita Agnija un mazmeitiņa Līna Grēta un arī daži tuvi draugi. Man neko lielu negribas, gribas mierīgi pasēdēt. Man arī šķiet, ka vērienīgi ir jāsvin tad, kad gadu cipars ir apaļš, tad nu, iespējams, plašāk svinēšu savus 70,» teic Rolands Greiziņš. «Pensijā esmu jau dažus gadus, tomēr vēl strādāju, darba līgums man ir līdz nākamā gada nogalei, un tad jau laikam pietiks gan.» Rīgas Zooloģiskā dārza vadītājs ir pārliecināts, ka līdz viņa pilnvaru termiņa beigām diez vai izdosies paveikt ko vērienīgu, jo zoodārzā attīstības nav jau ilgāku laiku. «Ļoti gribētos, lai vismaz nākamgad iesāktu sen loloto projektu par Āfrikas savannu – mājvietu, kur žirafes, zebras, antilopes, degunragputni un citi savannas dzīvnieki dzīvotu pēc iespējas dabiskākā vidē. Šis projekts, kas aizsākās ar žirafu mājas atvēršanu 2007. gadā, arī bija pēdējais lielais darbiņš, turpinājumam pietrūkst finansējuma. Cenšamies no naudiņas, ko gūstam par ieejas biļetēm, veikt nepieciešamos remontdarbus, uzturēt visu kārtībā, bet tā nav attīstība. Un pāris gados nekādus dižus varoņdarbus nespēšu veikt.»
Tomēr esot gandarījums par to, ka paveikto novērtē Zooloģiskā dārza apmeklētāji, un tieši šobrīd dārzs ir ļoti labi apmeklēts. «Jūlijs un augusts ir mūsu pļaujas laiks, ar septembri ies mazumā. Daudzi ir teikuši, ka vajag rīkot akcijas, kurās cilvēki var ziedot pa kādam eiro, tā varētu savākt konkrētam mērķim. Mēs to negribam, jo tā dara visi, bet ikviens mūs var atbalstīt pavisam vienkārši – atnākot un nopērkot biļeti; jo biežāk nāksit, jo labāk varēsim visu uzturēt.»