«Esmu atgriezusies tur, kur man bijis vislabāk bērnībā un jaunībā. Esmu dzimusi un augusi Rīgā, bet bērnībā daudz esmu dzīvojusi laukos, nu loģiski esmu atgriezusies savā vietā,» saka rītdienas gaviļniece Dace Rukšāne-Sčipčinska. Šobrīd viņa baudot visu to, kas piedien vasarai, un visu to, kas saistīts ar grāmatu rakstīšanu, esot atlikusi līdz rudenim.
«Vasarā nekas nerakstās, bet es par to īpaši nepārdzīvoju. Kad vēl braucu tā saucamajos radošajos komandējumos uz rakstnieku namiem, nekad turp nedevos vasarās, bet tumšajos un lietainajos mēnešos. Vasara nav domāta rakstīšanai, ir jāiet mežā un cilvēkos, turklāt Cēsīs šovasar notiek tik daudz, ka visu nemaz nevar paspēt apmeklēt, es Rīgā tik daudz neesmu gājusi uz koncertiem, kā dzīvojot šeit,» stāsta Dace Rukšāne-Sčipčinska, kas jau no 1. aprīļa kopā ar vīru Aināru dzīvo Pārgaujas novadā, nepilnus simt kilometrus no Rīgas. «Te ir mājas, ko pirms vairāk nekā 30 gadiem nopirka mani vecāki, mēs no bijušā staļļa uztaisījām dzīvojamo ēku,» precizē Dace. Kad viņa tikai gatavojusies pārcelties uz pastāvīgu dzīvi Pārgaujā, netālu no Cēsīm, netālais kaimiņš aktieris Juris Žagars teicis, lai gatavojas ciemiņu pieplūdumam. «Domāju, ka tā nu gan nebūs, jo, Rīgā dzīvojot, ciemiņu nemaz nebija tik daudz, bet izrādījās, ka viņam ir taisnība. Ik pa laikam pie mums brauc gan bērni, gan draugi, māja ir pilna,» teic Dace. Šodien, viņas 46. dzimšanas dienā, ciemos tiek gaidīta draudzene, kas vispār esot grūti «izkustināma uz ciemošanos» un, protams, vēl neesot bijusi Daces jaunajā dzīvesvietā. «Mana dzimšanas diena ir labs veids, kā viņu piespiest atbraukt,» teic Dace. Arī meitām Agnesei (22), Adelei (20) un Annemarijai (18) iekrituši darbi, tāpēc viņas mammu sveikt brauks citu dienu. «Mūsu ģimenē nav tradīciju svinēt dzimšanas dienas, reizumis uzaicinām draugus, bet vispār neko īpašu nerīkojam. Mūsu ģimenē ballītes sanāk tad, kad tās nav piesaistītas jubilejām. Mēs sanākam kopā Ziemassvētkos, bet tās arī ir vienīgās ballītes, kuras svinam,» saka Dace un atklāj, ka arī pērn, kad apritējis nosacīti apaļš gadu skaitlis, balle netika rīkota.
Savu pārvākšanos uz laukiem Dace Rukšāne-Sčipčinska sauc par loģisku soli, jo «bērni ir izauguši, kļuvuši patstāvīgi, paši var Rīgā mācīties, strādāt un dzīvot. Un ko tad es Rīgā darīšu, turklāt man daudz labāk patīk dzīvot dabā, un laukos nekad nav garlaicīgi». Kādreiz bioloģiju studējusī rakstniece atzīst, ka pavasarī sasējusi pilnas dobes, bija apņēmusies audzēt dārzeņus un puķes, bet izrādījies, ka viņa pārvērtējusi savus spēkus ravēšanā, un rezultātā dārza vietā ir skaisti aizaugusi pļava – apakšā ir dārzeņi, virspusē – ziedi. «Agrāk jau es to pašu darīju, pa vasarām braukājot uz laukiem, bet tad bija mazas dobītes, šovasar ielaidām riktīgas vagas. Ne vienmēr visam ir jāizdodas, bet būtu stulbi nepamēģināt, ja ir tāda vēlme un iespēja,» uzskata Dace.
Tas nu esot skaidrs – uz dažādām rakstnieku mājām viņai vairs nebūšot jābrauc, jo viss, kas nepieciešams rakstīšanai, nu esot vietā, kur viņa dzīvo ikdienā. Ziemas sākumā jānodod grāmata sērijai Mēs. Latvija. XX gadsimts. «Es rakstu par tā saucamo Hruščova laiku, kas tiek dēvēts arī par atkusni, par salīdzinoši mierīgu laiku, bet, ja iedziļinās, tajā bijis daudz nejēdzību, jo īpaši Latvijā. Mana pozīcija dzīvē vienmēr ir bijusi tāda, ka jāmeklē kaut kas labs. Un tas ir arī manas mammas jaunības laiks,» stāsta rakstniece. Kad būšot klāt tumšie un lietainie rudens vakari, tad arī mēģināšot pabeigt šo darbiņu, lai var ķerties klāt jaunām idejām, kas šobrīd spieto apkārt kā uzmācīgas lapsenes. Par to, kāds būs ziemas periods lauku mājās, viņa īpaši nedomājot, katrā ziņā – nebaidoties no tā. «Es varēšu rakstīt, kad būs sniegs iet mežā.».