Lai gan vasariņa mums šogad tāda nepadevusies, tas jau netraucē dažnedažādu pilsētas svētku svinībām. Šīs nedēļas nogalē svētki ir Limbažiem, kuru pilsētas svētku režisore jau divpadsmito gadu ir kultūras nama direktore Sandra Mieze.
Gan pie ezera, gan pilsētā
Limbažu pilsētas svētki šogad saplūdināti ar starptautisko amatierteātru festivāla Spēlesprieks ‘2015 programmu, bet ne jau tas vien izceļ 1223. gadā dibinātās Hanzas savienības svētkus – Limbažu kultūras nama direktore Sandra Mieze ir parūpējusies, lai pasākums būtu gana plašs un visām interesēm atbilstošs. «Es pilsētas svētkos esmu direktore, esmu producente, arī scenāriste un vadītāja – viss vienā personā! Jau divpadsmito gadu,» smejas Sandra Mieze. «No katra gada paņemu labāko, kas ir bijis, katru gadu tiek saglabātas tradīcijas, kas ir bijušas veiksmīgākās. Piemēram, limbažnieku gājiens vai vikingu laivu brauciens – tas notiek jau desmito gadu. Atceros, ka pirmajā gadā svētku rīkošanai bija atvēlēti 2000 latu. Šobrīd skaitlis ir desmitkāršojies.»
Savulaik pilsētas svētki bija kā Lielezera svētki – tieši tur notika visas aktivitātes. «Iepriekšējai svētku režisorei Intai Kalniņai bija doma parādīt, ka Limbažos svētki notiek 48 stundas no vietas. Tā doma arī radās, ka viss lielākā vai mazākā mērā sākas no ūdens, Limbaži taču radušies pie upes. Tāpēc arī tas sākās no ūdens. Bet šo posmu mums vajag, Lielezers ir tas, ar ko varam lepoties! Man šķiet, ka nepieciešams to visu savienot. Piektdienas vakarā ar gājienu aizejam [uz Lielezeru], tad ir laivošana, bērniem ir ūdensbumbas, vēl citas aktivitātes. Jau otro gadu Lielezera krastā notiek arī balle. Labi, spēlē tikai dīdžejs. Jo arī sabiedrībai pašai jāmainās. Ja nākamajā dienā sākas pludmales volejbols vai makšķerēšana, teritorija ir jāsakopj. Diemžēl šobrīd mēs neprotam šo teritoriju uzturēt kārtībā. Ja prastu, man nakts diskotēka būtu līdz trijiem vai pieciem. Diemžēl cilvēki mēdz būt sivēni, savukārt līdz nākamās dienas rītam ir jāpaspēj visu savākt.»
Dažkārt ar rūgtumu sirdī
Diemžēl bieži vien svētki beidzas to organizatoriem ar rūgtām mielēm – kaut kas sabojāts, sapostīts utt. Pirms pāris gadiem kāds puisis kautiņā kļuva par invalīdu. «Ir ļoti skumji, ja redzi, ka, piemēram, uzlikts baneris, bet tas nākamajā dienā ir sagriezts. Arī, kad to puisi piekāva, man bija liela pēcgarša, lai gan tas it kā pat nenotika pilsētas svētku ietvaros, tas notika pie kluba, naktī. Bet vienalga tas tika pievilkts klāt pie pilsētas svētkiem. Turklāt tas puisis pirms tam airēja laivu sacīkstēs, šķiet, viņa komanda pat dabūja pirmo vietu,» nopūtās Sandra. «Taču arī ballēs kultūras namā notiek visādas lietas, pēc kurām paliek rūgtums un šķiet – viss, nē, vairs neko nerīkošu! Bet tās ir pirmās emocijas, pēc tam jau saproti, ka tu kā organizators neesi vainīgs. Ja nav, kur izlādēties, ej taču uz sporta zāli, kultūras nams tam nav īstā vieta! Taču arī korporatīvajos pasākumos būs vienmēr kāds, kas piedzersies, būs kāds, kas sataisīs kādu muļķību. Diemžēl tas jāpieņem kā norma – ka bez kaut kādiem ekscesiem neviens pasākums nevar beigties.»
Sandra Mieze gan ir optimiste. «Ir tā, kad vieni svētki beidzas un tu jau sāc domāt par nākamajiem. Man bieži vien cilvēki prasa – kurā brīdī tu sāc domāt par pilsētas svētkiem? Visu gadu! Jo mūziķus sāc aizrunāt jau vismaz pusgadu iepriekš, skatuvi arī sāc veidot vismaz tad pat utt. Pēdējā mēnesī paņem to, ko tev piedāvā sponsori. Piemēram, šajā programmā mums nāk iekšā Lattelecom ar savu telti, Citadeles banka – tas viss tiek iekļauts. Taču man ir komanda – viena rakstu tikai scenāriju, bet pārējais ir komandas darbs. Katrs atbild par savu specifisko jomu, protams, virsuzraudzība ir manā pārziņā. Ja ienāktu manā kabinetā, tur varētu redzēt, ka viss galds nolīmēts ar lapiņām, – pa starpu tam visam man taču vēl jāpaspēj sponsorus sameklēt!» joko Sandra. Ar meklējumiem laikam gan sokas labi. «Limbažu uzņēmēji ir ļoti atsaucīgi – var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt tādus, kas pasaka pilnīgi un galīgi nē. Ja neiedod naudā, iedod barterā, ja neiedod barterā, iedod graudā. Esmu tāda, kas sēž uz astes un neliekas mierā, – kaut ko vienalga izspiedīšu! Protams, visam jau tāpat nepietiek naudas, lai sarīkotu tā, kā man gribētos, bet ir labi tā, kā ir.»
Mēdz pazagties pie kolēģiem
Uz Neatkarīgās jautājumu, vai režisore mēdz braukt pieredzes apmaiņā arī pie citiem pilsētu svētku organizatoriem, viņa atbild apstiprinoši: «Jā, visbiežāk es kaut ko nozogu Kuldīgā, jo tur ir ļoti daudzas lietas, ko mēs varam pielāgot Limbažiem. Arī no Jelgavas var šo to aizgūt. Kad beidzas pilsētu svētki, tad aiz intereses pārlasu, kas kur bijis, – ā, par to es varētu padomāt, to mēs varētu pārņemt! Un, protams, tad vēl ir Hanzas dienas. Bet tur mums un arī Rīgas svētkiem galvastiesu priekšā ir igauņi, jo viņi pielāgo savas nacionālās idejas vienkārši fantastiski! Vēl var aizgūt idejas arī pie vāciešiem. Atminos, ka bija kolosāli sarīkots viduslaiku tirgus, – tur bija sabraukuši ļoti daudz amatnieku, pilsēta visiem bija nodrošinājusi vizuāli vienādas teltis.»
Šogad pilsētas svētkos nakts koncerts estrādē būs bez maksas – par to Sandrai ir pamatīgas bažas. «Tas, kas ir par velti, tas nav nekam, – ja cilvēks samaksā vismaz eiro, tad attieksme ir cita. Nepieciešama kāda simboliskā maksa. Jo cilvēki diemžēl nenovērtē pasākumus, kas ir par velti. Kad svinējām 25 gadus Latvijas neatkarībai, mēs atvedām uz Limbažiem Martu Kristiānu Kalniņu ar Raxtu raxtiem – atnāca tikai 200 cilvēku! Pasākums bija par velti. Un tad bija sāpīgi, jo koncerts bija pasakains.»
Ja paši nedarīs, nekas nenotiks
Limbažos bieži vien saka – ai, te jau nekas nenotiek! «Man šķiet, ka tas tāds mazpilsētas sindroms,» spriež Sandra Mieze. «Mums kultūras namā jau gadiem ilgi ir liela grāmata, kurā rakstām pasākumus un apmeklētāju skaitu, tad var salīdzināt. Kad apskaties, tad saproti – ārprāts, kalendārs ir pilns, kāpēc cilvēki runā, ka nenotiek pasākumi?! Bet paskatījos uz to kā cilvēks no malas: ja tev mamma nedzied, tētis nedejo, bērns nepiedalās teātrī, tev šķiet, ka nekas nenotiek! Bet, ja pats esi apritē, tad domas ir pavisam citādas! Mazpilsētā es arī varu nopirkt tikai tādu koncertu, kas nepārsniedz budžetu, man nav tik lielas naudas kā, piemēram, Cēsīm vai Kuldīgai. Lielākā daļa grib, lai ieskaita konkrētu garantēto summu, bet man tādu tūkstošu nav. Un tad bieži ir tā, ka man pasaka – koncerts maksā 3000 eiro, ja šādas summas nav, mēs pie tevis nebraucam. Bet es varu balstīties tikai uz pārdotajām biļetēm. Pie mums pirktspēja ir maza, it īpaši tagad, kad Cēsīs tika atvērta koncertzāle Vidzeme, jo visi grib kaut vai aizbraukt uz turieni apskatīties, kā tad tur ir. Bet man kultūras namā ir tikai 500 vietu. Protams, ir īpašas izrādes, kad zāle ir pilna, – kas Latvijā rullē, tas arī Limbažos rullē. Bet, ja paņemšu nevienam nezināmu grupu, tad man būs ļoti grūti. Turklāt es zinu, ka kultūras namā varu piedāvāt pasākumus no oktobra līdz aprīlim, – pārējā laikā kaut ko piedāvāt nav jēgas, visi sēž ārā.»
Bet kā ir ārā, estrādē? «Bieži pārmet, ka nekas nenotiek estrādē. Bet tas sanāk ļoti dārgi! Pirmkārt, tur nav stacionārās elektrības – visu laiku nepieciešams gādāt par pieslēgumu uz konkrēto pasākumu. Pēc tam šī lielā jauda tiek atslēgta, tas jau vien kaut ko maksā. Nākamais – mūziķi taču vairs nestāv kā senajos laikos uz podestiem, viņiem nepieciešams jumts virs skatuves. Arī tā tur nav. Nav arī stacionāro tualešu, tās arī nepieciešams īrēt,» klāsta Sandra. Ir gan nopietni plāni par estrādes rekonstrukciju. «Tāda doma ir, lai būtu skatuves mēle ar jumtu, ko vajadzīgajā brīdī uzmontēt un pēc tam nomontēt, jo pa ziemu jau to nevajag. Esmu sev izvirzījusi tādu mērķi, ka uz pilsētas 795 gadiem tas jau varētu būt.»
UgunsGrēks jau divreiz līgo Limbažos
Neraugoties uz visām estrādes problēmām, jau divreiz te ir līgojis pašmāju populārākais seriāls UgunsGrēks – tiesa, pērn tas tika teju vai noslīcināts īstos grēku plūdos. «Pirmajā gadā mēs ļoti riskējām, es nebiju gatava tik lielam cilvēku pieplūdumam, tāpēc pareizi neaprēķinājām biļešu cenas un tā iekritām mīnusos. Pagājušajā gadā mums viss labi sanāca un atbalstītāji bija labi, bet dieviņš nepažēloja un iedeva tādus laika apstākļus, ko neviens nevarēja prognozēt,» rokas noplāta Sandra. «Skatījos televīzijā atkārtojumu un domāju, ka varbūt vajadzētu riskēt arī trešoreiz, bet, zinot par laika apstākļiem jūnijā, kuri pēdējos gados ir tik briesmīgi, esmu domājusi, varbūt vajadzētu šādu pasākumu rīkot tuvāk pilsētas svētkiem. Bet es neesmu to plinti krūmos jāņošanas sakarā iemetusi, domāju, ka varbūt tomēr varētu mēģināt vēl trešoreiz tajā laivā iekāpt. Pēc tam gan es mestu mieru.»
Uz ugunsgrēkiem atnāca visai daudz cilvēku, tomēr liela daļa bija iebraucēji, bet paši limbažnieki pasākumu apmeklēja krietni necilākā skaitā. «Var jau teikt, ka esam mazpilsēta, bet, ja paskatās uz kopējo iedzīvotāju skaitu – bišķiņ pāri par 7000, katrs desmitais darbojas pašdarbības kolektīvā, kas ir ļoti liels rādītājs. Man kultūras namā ir ļoti daudz kolektīvu, visas iespējamās formas – deju kolektīvi, kori, teātris, pūtēju orķestris. Tikai kultūras namā vien darbojas ap 600 pašdarbnieku, bet vēl taču ir arī Jaunrades nams! Un tas ir tikai pašā pilsētā!» kopējo kultūras situāciju pilsētā optimistiskos toņos iezīmē kultūras nama direktore.
Jaunajiem labāk tīk klubi
Protams, ne viss ir tik rožainos toņos. «Mani visvairāk pārsteidz tas, ka kultūras namā nenāk jaunie cilvēki. Nav tā, ka mēs piedāvātu pasākumus tikai pensionāriem! Atminos, ka pirms dažiem gadiem Valts Pūce uztaisīja pasākumu kopā ar Renāru Kauperu, – un pat tad man nebija zāle pilna! Sēdēju un domāju – atbrauc Kaupers un pat tad nav labi, cilvēki nenāk, ko tad vēl?! Bet mums otrpus ielai ir klubs, tur var klausīties mūziku un paralēli arī iedzert. Kultūras namā šāda iespēja nepastāv. Ja ir ballīte un pastāv iespēja iedzert, tad ir pavisam cits apgrozījums, cilvēku pieplūdums. Diemžēl.»
Nav tā, ka vaina būtu piedāvājumā. «Mums bija Limbažu estrādes sezonas atklāšana, uzstājās Dzelzs vilks – es no kauna varēju zemē ielīst, atnāca 307 cilvēki. 307! Limbaži ir savdabīga vieta, esmu par to vienmēr ļoti brīnījusies. Autobuss debesīs – Valmierā zāli gāž riņķī, visas biļetes izpārdotas, man nav piepildīta pat puse zāles. Pasakas par ziediem – Valmieru gāž riņķī, [programma] brauc pa Latviju, visur zāles piepildītas, bet man zāle pustukša. Sonora Vaice vai cita nopietnā mūzika – pat nolaižu cenu, lai tikai cilvēki nāktu! Atbrauc Raimonds Pauls ar Edgaru Vītolu – nākas gandrīz vai staigāt apkārt un lūgties, lai tikai dabūtu pilnu zāli un nebūtu no kauna zemē jālien! Koncerts bija fantastisks, pēc tam visi teica – jā, kolosāli! Bet kāpēc man bija jūs tā jāpierunā, lai jūs atnāktu?! Pēc tam visi ir apmierināti ar dzirdēto un redzēto, bet aizdabūt viņus uz koncertu grūti!» Kāpēc tā? «Es domāju, ka tā ir Limbažu puses mentalitāte. Man viens cilvēks pat teica: ja biļetes cena ir desmit eiro, tad skaidrs, uz pasākumu var nākt, bet, ja tikai viens, kas tur par vienu eiro var būt! Kad rīkojam slēgtos vakarus ar galdiņiem, mūziku, saturu un visu pārējo, vietas ir izpārdotas. Jābūt programmai. Bet tad ir jāpiedomā pie šīs programmas un arī cenas, jo, ja būs dārgāk par jau minētajiem desmit eiro, tad tas atkal var likties pārāk dārgi. Līdz ar to jādomā, kādu grupu aicināt un ko piedāvāt programmā, lai izmaksas sabalansētu ar reālo pieprasījumu, lai es izietu pa nullēm un arī apmeklētājs atnāktu,» tā Sandra.
Taču viņa ir apņēmības pilna darboties. Piemēram, sagādāt to, lai Limbažos atgrieztos kino, – nepieciešams tikai lielais ekrāns, kuru varētu izvietot kultūras nama lielajā zālē, tiek domāts par kamerkoncertiem. Arī mazpilsētās viss notiek, ne jau tikai pilsētas svētkos.
Sandra Mieze