22.jūlija jubilāre: žurnāliste Daina Bruņiniece
«Būs tikai kopā sanākšana tuviem cilvēkiem,» teic ilggadējā Latvijas Televīzijas raidījuma Es savai zemītei veidotāja un šīs dienas apaļās jubilejas gaviļniece Daina Bruņiniece. «Ir tik daudz visādu darbu, ka pacelties gaisā un aizlaisties prom uz kādu laiku, lai šo notikumu pārlaistu, es nevaru, tāpēc ballīti sarīkošu, jo tā vienlaikus ir iespēja satikt tos mīļos cilvēkus, ar kuriem ikdienas steigā tik bieži nesanāk tikties.»
«Lielu atskaiti par savu dzīvi es negrasos sniegt, par daudzām lietām varēs runāt vēlāk, es ceru, ka Dievs man dos tādu iespēju. Mūzika, šampanietis un draugu smaidi – tādas varētu būt manas dzimšanas dienas svinības,» saka jubilāre. Vislabākais vēlējums viņai būtu – lai laba veselība. «Manos gados tas nav tukšs vēlējums,» viņa smaidot nosaka un atklāj, ka kaut ko arī pati darot, lai veselība turētos – peldas viņa līdz vēlam rudenim un vismaz ik pārdienu dodas garākā pastaigā, proti, nūjojot kādus septiņus kilometrus, jo tas «dod sajūtu, ka esi jauns, neraugoties uz dzimšanas dienām. Nūjojot strādā visas muskuļu grupas, ķermenī neiemetas stīvums, un vari iet pa dzīvi tāpat, kā esi gājis». Pie sveicieniem iederētos novēlējums būt vajadzīgai. «Varbūt man uz pleca ir laimes eņģelis, kas ļauj justies vajadzīgai,» viņa nosaka.
Jau kādu laiku Daina Bruņiniece dzīvo ārpus Rīgas, no kuras viņa gan neesot īpaši mukusi, turklāt arī šobrīd ir «ar vienu kāju Rīgā», jo uz lielpilsētu jābrauc darba pienākumu dēļ, tomēr mūsdienās varot strādāt arī attālināti – tādas iespējas sniedz dators un internets. «Māju pie Jelgavas, kurā šobrīd dzīvojam, mantoju no saviem krustvecākiem. Šajā pavasarī mūžībā aizgāja arī krustmāte, un bija jāizlemj – ko darīt? Lauku māju sev neesmu uzbūvējusi, – un kāpēc gan nedzīvot tuvāk pie zemes, turklāt te ir plaukstas lieluma dārziņš, kurā es varu īstenot savu mīlestību pret zemi, – tas ir tieši tik liels, ka nav no rīta līdz vakaram jāpļauj un jāravē, bet atliek arī laiks papriecāties par rezultātu. Turklāt – jo tālāk cilvēks dzīvo, jo vairāk saprot, ka viņam nemaz tik daudz nevajag.» Jaunajā dzīvesvietā ieplānoti arī lielāki darbi, jo «māja savu laiku dzīvojusi, to vajag uzprišināt. Šīs mājas man nav bezpersoniskas, tas uzliek lielākus pienākumus».
Daina Bruņiniece atzīst, ka ar katru gadu viņai darbu kļūst arvien vairāk. Pēc pāris gadiem viņas auklējums – televīzijas raidījums Es savai zemītei – svinēs 30 gadu jubileju, jau daudzus gadus viņa vada meža nozares balvu Zelta čiekurs, darbojas balvas Sējējs žūrijā, arī fonda Viegli apbalvojuma Laiks Ziedonim žūrijā. Arī šī nedēļa viņai sākusies ar braucienu pa Latviju, kopā ar Sējēja žūriju bijusi Meņģelē. Tik bieži braucot pa Latvijas laukiem, redzot reālo situāciju, viņa par stereotipisko viedokli – ārzemnieki izpērk zemi, mūsējie brauc prom no laukiem – saka: «Neesmu pesimiste un arī pārāk liela optimiste. Protams, ka nevaru teikt, ka laukos viss ir vislabākajā kārtībā. Man kaut kā vienmēr ir laimējies satikt un, iespējams, es pati meklēju tādas ģimenes, kurās tomēr viss ir kārtībā. Es arī saprotu to formulu, kāpēc tajās viss ir kārtībā, jo īpaši tajās mājās, kurās dzimta vairākās paaudzēs ir saimniekojusi – tur ir darba tikums un arī zemes saprašana, vietas mīlestība un arī attiecības veidojas tā, ka bērni aug pamatīgi un jūt atbildību par dzimtas mājām, arī atrod savu vietu laukos. Nupat biju mājās Meņģeles pusē, kurās meita izmācījusies par dizaineri, dēls izstudējis medicīnas inženieriju un arī ir atpakaļ..»
Žurnāliste uzskata, ka cilvēks pats ir noteicējs par to, kā viņš dzīvo. Daudzi cilvēki uzskata, ka viss sākas tikai ar naudu, bet viņa zinot daudz piemēru, kur no labas idejas un ar lielu mērķtiecību, roku nenolaišanu, izdodas lietas vērst uz augšu. «Nedrīkst no mērķa atlaisties. Protams, mēs neviens neesam no dzimšanas līdz mūžības vārtiem laimīgi, mums gadās visādi pinekļi, bet paanalizējot – manā dzīvē labā un pozitīvā bijis krietni vairāk. Mūsu tauta ir pārdzīvojusi dažādus laikus, bijis ir vēl trauksmaināk. Vajag mērķi, vajag redzēt to, vajag spēt gudri tam tuvoties.»