VAKARA ZIŅAS: Leģendārā leļļu meistara Burova dēls kalpo neparastā dievnamā

Čiekurkalna ieliņā nezinātāju acīm noslēpusies unikāla baznīca. Tik unikāla, ka pelnījusi atzinību un ievērību daudz plašākā mērogā nekā tikai Latvijā. Bet arī šeit ļoti daudzi par to itin neko nezina. Ēka būvēta kā lūgšanu nams, tāpēc vizuāli tā neatgādina klasisku luterāņu baznīcu. Vienreizību tai piešķir kāda sirma vīra darbs 30 gadu garumā. Diakons Oļģerts Miķelsons, pēc profesijas būvinženieris, savām rokām uzbūvējis neparastu zvanu torni un noflīzējis celiņus, pārveidojis dievnama ēkas fasādi – ir grūti uzskaitīt visu, kas paveikts triju desmitgažu laikā. Viņu mēdz salīdzināt ar slaveno kataloniešu arhitektu Antonio Gaudi, bet Miķelsons nekad tam nav piekritis.  

Kāds ir savilcis paralēles, ka Gaudi miris 1926. gadā, bet Miķelsons dzimis 1927. gadā. Mistiķiem gribētos domāt, ka dižā arhitekta gars iemiesojies par Rīgas Antonio Gaudi dēvētā Miķelsona ķermenī. «Es pats esmu Gaudi,» viņš saka īsfilmā «Schreyenbusch’s Gaudi» («Šreienbušas Gaudi»). Šreienbuša ir Čiekurkalna senais nosaukums.

Kopš 2008. gada 2. novembra Misiones draudzē kalpo mācītājs Artis Burovs, slavenā leļļu meistara Arnolda Burovs un aktrises Eleonoras Dūdas dēls. Viņš atzīst, ka neparastajā dievnamā jūtas ļoti labi.

Iesaistīts arī Kārlis Ulmanis

Misiones draudzes lūgšanu nams uzbūvēts 1928. gadā, iesvētīts un pirmo dievkalpojumu piedzīvojis 1928. gada 31. oktobrī, Reformācijas svētkos. Draudzes nams celts uz labdares un bagātas kundzes Kristīnes Purgailes dāvinātās zemes par draudzes locekļu ziedojumiem. Misiones draudzi 1921. gadā dibinājis mācītājs Arnolds Vilciņš, un tā pastāvējusi arī visu komunistu valdīšanas laiku. 1936. gadā toreizējais Valsts prezidents Kārlis Ulmanis Misiones draudzi ar speciālu lēmumu pievienoja Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai, jo līdz tam laikam draudze bija autonoma un tajā netika sludināta simtprocentīgi luteriska mācība. Tikusi atzīta, piemēram, reinkarnācija.

Mācītājs Burovs stāsta, ka daudzi cilvēki pat nenojauš, ka krāsainiem stikliem izgreznotā ēka ir baznīca. Šeit nekas nav tradicionāls – ne dievnama interjers, ne tā apkārtne. Gadās, ka dažs labs pat sākot strīdēties ar mācītāju, ka šī noteikti nav luterāņu baznīca. «Lai nu kurš, bet es taču zinu, ka ir,» viņš omulīgi smejas. Mācītājs priecājas, ka daudziem Baznīcu nakts apmeklētājiem Misiones dievnams bijis pārsteidzošs atklājums, un arī daļa no viņiem nav spējusi uzreiz noticēt, ka šādi var izskatīties luterāņu baznīca. Jo viņi te bijuši pirmoreiz.

Miķelsons saukts uz čeku un pratināts

Miķelsons ienāca draudzē kā korists pagājušā gadsimta 70. gados. Viņam bija laba balss, īsfilmā atminas Misiones draudzes priekšniece Otīlija Miķelsone. Filmiņā viņš dzied – skaļi, skaidri, pēc atmiņas. Apmēram 70 dziesmu sarakstījis pats, un daļu no tām aizvien baznīcēni dzied dievkalpojumos. Pērn Miķelsons vēl labprāt runājās ar apmeklētājiem, bet šogad vairs nav tik daudz spēka.

Tolaik, septiņdesmitajos, draudze speciāli tikusi nīdēta un draudzes nams – izdemolēts. Logi izsisti, lai tikai likvidētu ticīgo pulcēšanās vietu. Atnāca Miķelsons, sāka pamazām visu remontēt un atainot savu skatījumu ne tikai uz ticību, bet arī uzdrošinājās atklāti izteikt mīlestību Latvijai. Nevis Padomju Latvijai, bet īstajai Latvijai – neatkarīgajai. Mācītājs Burovs saka – tāpēc Miķelsons saukts uz čeku un pratināts, tomēr smagas represijas nav sekojušas.

Izmanto pudeļu stiklus

Redzot, cik neatlaidīgi viens vīrs atjauno un pārveido draudzes ēku un tās apkārtni, draugi viņam dāvinājuši būvmateriālus. Kāda māksliniece veltījusi pārpalikušo vitrāžu stiklu, bet Miķelsons lika lietā visus materiālus, kas bija pieejami. Oļus, akmeņus, pudeļu stiklus… Oļus viņš somās nesis un vedis no jūrmalas. Neņemos spriest, cik daudz akmentiņu iemūrēts ēkas apdarē un 90. gados būvētajā tornī. Tūkstošu tūkstoši. Pretim ieejas vārtiņiem redzamo izvīto un zarus atgādinošo torni būvinženieris uzcēla pats savām rokām, bez projekta un zīmējumiem 70 gadu vecumā, būdams ar protezētu mugurkaulu, 1998. gadā žurnālistei Inesei Lūsiņa stāstīja garīgās mūzikas komponists Ingmars Zemzaris. Viņš diakonu Oļģertu Miķelsonu atzinis par savu garīgo skolotāju.

Es no Gaudi speciāli neietekmējos, manī pašā tas viss bija, noteic Miķelsons. Un atzīst, ka arhitektūra ir viņa lielā mīlestība. Unikālajai ēkai būtu nepieciešams īpašs statuss, jo otras tādas nav. Pašlaik tas tiekot apspriests kopā ar valsts kultūras pieminekļu sargiem.

Simbolus jāprot tulkot

Šīs ir privātas atklāsmes, papildina mācītājs Burovs, rādot dievnama apkārtni. Vienkopus redzama gan Dāvida zvaigzne, gan auseklītis, gan sirsniņas – precīzas replikas no Bībeles velti meklēt, Miķelsons iemūžināja savu ticības apliecinājumu. Viņam viss radies it kā pats no sevis. Arī darbs «1990. gada Ziemassvētku nakts parādība debesīs», kurā atainota Latvijas kontūra, Jēzus tēls, sarkanbaltsarkanais karogs.

Tagad par Misiones dievnamā, pagalmā un zvanu tornī ietvertajiem simboliem Miķelsona vietā stāsta Zane Butnāre. Neparastas formas zvanu tornī sirmais vīrs izveidojis četrus roku pārus, kas simbolizē četras rases: balto, dzelteno, brūno un sarkano. Kopā tās veido harmoniju pasaulē. Tiklīdz ienāk pa vārtiņiem, atklājas mozaīkā veidota taciņā. Tā ataino cilvēka dzīves ceļu – sākas ar baltām puķītēm, kad nevainīgs bērns ienāk pasaulē, līdz jāatduras pret akmeni – dzīves smagumu, kam seko krusts, kas simbolizē pārbaudījumus, bet tālāk redzami augļi – dzīves rudens, ražas novākšanas laiks, tad taciņā iestrādātas vārpas un visbeidzot Saule – debesu valstība.

Vienmēr bijis Latvijas patriots

Ēkas fasādē vēl 80. gados Miķelsons nebaidījās atainot triju Baltijas valstu vēsturiskos karogus, kuri atbalstās uz uzraksta «Dievs svētī». Karogi atveidoti stilizētā veidā, bet krāsas var atšifrēt nepārprotami. Tie joprojām saskatāmi uz fasādes, atliek vien pacelt galvu. Zvanu tornī sarkanbaltsarkanais karogs redzams vairākās vietās – Miķelsons bija un ir Latvijas patriots. Pie vārtiņiem no mozaīkas gabaliņiem izlikts uzraksts «Dievs, svētī Latviju». Vienu uzrakstu padomju gados gan nācies noņemt, tas bijis redzams ielas pusē. Miķelsons to iestrādājis pagalmā uz celiņa. «Tas ir viņa redzējums, ko jūt iekšēji. Viņu salīdzina ar Gaudi, bet nē. Cik man zināms, viņš nav speciāli pētījis Gaudi stilu un tajā laikā, septiņdesmitajos, viņš Gaudi nemaz nezināja,» par Miķelsona stilu saka Butnāre.

Miķelsons teicis, ka «manī mājo divi virzieni – dziedāšana un celtniecība». Talantīgs cilvēks. Pirms gandrīz 20 gadiem par to apbrīnu izjutis arī Zemzaris, norādot, ka diakons Oļģerts ieguldījis baznīcā visus savus līdzekļus un spēkus, savdabīgā stilā radot altāri, kanceli, sētu, pagrabu, aku, baseinu, akmens dārzu. Viņš apgleznojis arī visu ēkas iekšpusi, bet dienesta dzīvojamās istabas grīdu atainojis kā ziedošu meža pļavu.

Draudze baro trūkumcietējus

Mācītājs Burovs nosmej, ka viņš šādā vidē jūtas pat romantiski. Žēl, protams, ka draudzes locekļu skaits sarūk, lielākoties tie ir gados vecāki cilvēki. Daudziem uz Misiones dievnamu Čiekurkalna 1. līnijā 78 traucē nokļūt neērtā satiksme. Autobuss kursē reti un apstājas patālu no dievnama. Vismaz cilvēkiem gados attālums nešķiet pārāk tuvs. Toties jaunlaulātajiem šī ir patiesi romantiska vieta – klusa, ziedoša un negaidīti skaista.

Mācītājs uzsver, ka draudze joprojām baro trūcīgākos rīdziniekus. Jau sākotnēji, 20. gados, lūgšanu nams uzņēmās palīdzēt Čiekurkalna latviešu strādnieku rajonu nabadzīgajiem iemītniekiem. Baroja toreiz un pabaro arī tagad. Divas reizes mēnesī izdala pārtikas pakas. Draudzes priekšniece Otīlija Miķelsone uzņēmusies galveno rūpi, noteic mācītājs. Kādreiz pagrabstāvā bija arī zupas virtuve, bet paaugstināja gāzes un elektrības cenas, un draudze vairs nespēj samaksāt rēķinus. Draudzes priekšniece izstāsta, ka pārtikas pakas izdala 63 cilvēkiem. Vienā pakā esot pietiekami daudz produktu, lai cilvēks izdzīvotu līdz nākamajai palīdzības saņemšanas reizei. Finansiāli šo labdarības pasākumu 70 procentu apmērā atbalsta Lībekas baznīca, bet atlikušo vajadzīgo naudiņu savāc Misiones draudze. Mazturīgākajiem tiekot gādāts arī apģērbs no Austrālijas, Vācijas, Amerikas. Arī uz lauku draudzēm aizvedot, jo jāpalīdz visiem.