Ņujorkā dzīvojošā latviete Vija Vētra (92) ieguvusi starptautisku slavu un atzinību kā indiešu deju, flamenko un sakrālās un modernās dejas meistare. Viņa runā astoņās pasaules valodās. Beidzamajos gados vasaras mēnešus Vētra pavada dzimtajā Latvijā, kur pēc atturīgās un nevērīgās komunikācijas ar amerikāņiem viņa atveldzē sirdi un uzkrāj enerģiju. Lai arī visu mūžu viņa bijusi slavas zenītā, šobrīd leģendārās dejotājas dzīvē ir pārdomu laiks. Sirdi silda pagātnes atmiņas, pārpasaulīgās zināšanas, bet sāpes sagādā vientulība, depresija un neskaidrība par nākotni.
Amerikā dzīvo taupīgi
Jau šā mēneša noslēgumā Vija Vētra lidos atpakaļ uz Ņujorku. Šogad aprit 51 gads, kopš Vija par savu dzīvesvietu izvēlējusies Ameriku. Pirms tam 16 gadus dejotāja dzīvoja Austrālijā, Sidnejā, kur viņa jau bija kļuvusi par vietējā mēroga slavenību. Par viņu rakstīja avīzēs uz žurnālos, un pat tika veidoti TV raidījumu sižeti. No tā visa Vija atteicās un pēc koncertturnejas pa 36 Amerikas un Kanādas pilsētām palika uz dzīvi Amerikā. Austrālijā viņa nekad vairs nav bijusi.
Dejotājas dzīvoklis Ņujorkas mākslinieku nama septītajā stāvā atrodas netālu no 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumā sagrautajiem Pasaules tirdzniecības centra Dvīņu torņiem. Tagad tā vietā slejas cits debesskrāpis, kas arī redzams no Vijas dzīvokļa abiem logiem. Viņa jau 46 gadus dzīvo šajā studijas tipa dzīvoklī. Kaimiņos dzīvo dažādu tautību mākslinieki, dejotāji, aktieri, dziedātāji, gleznotāji un mūziķi. Māja, kurā Vija dzīvo, ir vēsturiska celtne, kas savulaik bija laboratorija, kurā izgudrots pasaulē pirmais tranzistors, pirmā krāsu televīzija un pirmā skaņu filma. Šajā ēkā arī veikti zinātniski darbi atombumbas izgatavošanas pirmsākumos. Laboratorija vēlāk tika pārveidota par dzīvojamo ēku, un mākslinieki jeb radošas personības par nelielu īres maksu varēja īrēt šos dzīvokļus. «Paldies dievam, ka dzīvokļa īre tiek piemērota maniem ienākumiem. Tā kā man nav ne Latvijas, ne Amerikas pensijas, dzīvoju no pabalsta, ko man piešķīris Amerikas Sociālās aprūpes dienests. Pabalsts ir ļoti mazs, bet es dzīvoju ārkārtīgi taupīgi,» skaidro Vētra.
Pensijas vietā pabalsts
Vaicājot, kādēļ leģendārā dejotāja nevar baudīt pieklājīgas vecumdienas un saņemt pienācīgu pensiju, viņa paskaidro: «Esmu visu mūžu bijusi brīvmāksliniece. Ienākumi bijuši nestabili. Te ir, te nav. Taču, ja ienākumi bija krietni zem iztikas līmeņa, tad varēja nodokļus nemaksāt. Kad ienākumi bija stabilāki, tad pati veicu nodokļu iemaksu. Sasniedzot pensijas vecumu – 65 gadus, aizgāju uz sociālās apdrošināšanas aģentūru, bet atklājās, ka man nekas nepienākas. Vaicāju, kur tad manas iemaksas palikušas, uz ko man atbildēja, ka iemaksas ir nepietiekamas un nav nomaksāti visi ceturkšņi. Tieši tobrīd man Amerikā operēja celi, un sociālās apdrošināšanas aģentiem rādīju celi un stāstīju, ka nevaru tajā brīdī strādāt, jo man ir veselības problēmas. Jautājums tika atrisināts. Vajadzēja uzrādīt, ka dzīves laikā neesmu neko uzkrājusi, un tā arī tiku pie pabalsta.» Vija neslēpj, ka nav viegli. Piemēram, pēdējos 20 gadus viņa nav iegājusi pat apģērbu veikalā, lai kaut ko jaunu iegādātos. «Novalkāju to, kas man ir. Un Ziemassvētku laikā mēģinu pārdot savas lietas un apģērbu, ko esmu tikai vienreiz vai divreiz vilkusi. Katrā ziņā dzīvoju tik taupīgi, lai gada garumā izdotos sakrāt naudiņu, par ko varu iegādāties biļeti uz Latviju,» viņa stāsta.
Askētiski iekārtots miteklis
Interesanti, ka dejotājas Ņujorkas mājoklis iekārtots ļoti askētiski un tajā nav pat mēbeļu. «Man vajag daudz brīvas vietas, lai dejotu. Tā ir mana deju studija. Tādēļ dzīvoklī nav galda, krēslu un ir tikai viena gulta. Sākumā pat gultas nebija un gulēju vienā stūrītī uz matracīša. Man arī nav mobilā tālruņa, bet gan fiksētā tālruņa līnija. Kamēr esmu Latvijā, draugi man aizlienēja mobilo tālruni, lai varam sazināties. Cilvēki tik ļoti aizrāvušies ar telefoniem, ka vairs neredz, kur iet, un skrien man taisni krūtīs iekšā. Tad nu eju ar spieķi un piedauzu pie asfalta, ja redzu, ka kārtējais telefona atkarīgais man skrien virsū. Mana paaudze taču senāk tīri labi dzīvoja bez telefoniem. Tagad tā ir jaunā cilvēces spēļmantiņa. Amerikā man nav arī datora.»
Jo ilgāk dzīvo šaisaulē, jo kļūst vientuļāka
Vija neslēpj, ka Ņujorkā jūtas vientuļa. «Man tur nav draugu. Latvieši ir izkaisīti pa visu Ameriku. Man ir divas draudzenes, kas dzīvo Manhetenā, bet mēs ļoti reti tiekamies. Arī latviešu centri no manas dzīvesvietas ir tik tālu, ka es pati netieku uz viņu rīkotajiem svētkiem un pasākumiem. Daudzi mani draugi ir jau nomiruši. Tā sanāk, jo vairāk dzīvoju šajā saulē, jo kļūstu arvien vientuļāka,» viņa nosaka.
Kad Ņujorkā ir sniegs un ledus, tad aiz bailēm nepakrist un nepiecelties Vija neiet ārā no dzīvokļa. «Cilvēki Ņujorkā ir ļoti steidzīgi un aizņemti ar sevi. Viņus neinteresē, kā man klājas un ko es daru. Es jau cerēju, ka mākslinieku mājā, kurā es dzīvoju, būs draudzīgi ļaudis un, ja man nav piederīgo un ģimenes, tad mēs, radošie kaimiņi, kļūsim par vienotu ģimeni, bet tā vis nenotika. Katrs šeit ir pats par sevi. Tādēļ vientulība reizēm mani noved pie depresijas. Tad arī izraudos. Diezgan grūti, ja nav neviena tuvāka cilvēka,» grūtsirdīgi pirms atgriešanās Amerikā atzīst Vētra.
Vaicājot, vai dejotāja nevēlētos atgriezties Latvijā, ja šeit viņa emocionāli labi jūtas un visapkārt ir draugi, Vija nosaka, ka savulaik bijusi tāda doma, bet toreiz viņai piedāvāta pensija 46 latu apmērā: «Es jau ļoti gribēju pārnākt uz Latviju, bet kā es ar tādu naudu izdzīvotu?»
Ja nebūs kur dzīvot, tad uz Latviju vairs nebrauks
Vecrīgas dzīvoklī, ko par lētu īres naudu divus vasaras mēnešus viņai atvēlējusi kāda laba paziņa, fizioterapijas daktere, Vija nākamvasar vairs nevarēs atgriezties. Nu jāmeklē jauna mājvieta. Vija teic, ka labprāt arī nākamgad ciemotos Latvijā, tikai ir viens nosacījums – viņai jādzīvo Vecrīgā pirmajos stāvos un īres maksai jābūt minimālai. Tāpēc ikviens, kurš gatavs uzņemt un iepazīt leģendāro dejotāju, var piedāvāt savu dzīvojamo platību. «Ja neatradīšu, kur nākamvasar dzīvot, tad var gadīties, ka šī ir mana pēdējā ciemošanās Latvijā. Es jau ļoti gribētu atkal atbraukt. Esmu visīstākais gājputns, kas katru pavasari atgriežas dzimtenē, jo Amerikā šo gadu laikā tā arī nespēju ielaist savas saknes,» atzīst Vētra.
Šajā pavasarī dejotāja ieradās Rīgā, un jau nākamajā dienā Rīgas Tehniskajā universitātē viņai bija jāvada meistarklase, pēc tam sekoja vairākas uzstāšanās dažādās Latvijas vietās. Savukārt brīvajos brīžos Vija tikās ar Latvijas draugiem un brauca ciemos. Un veidoja arī savus mākslas darbus – no dāvinātajām kūku kārbām, kosmētikas kartona kastītēm, kā arī apgleznoja akmeņus un ko tik vēl ne. Vētra nodemonstrē siera kūkas kasti, no kuras pagatavojusi Austrālijas iezemieti, kuram devusi vārdu Vulu-Mulu. Pašas darinātos mākslas darbus Vētra nogādā peldošajā mākslas centrā «NOASS». «Es jau no bērnu dienām zīmēju un gleznoju. Mans tēvs bija gleznotājs un fotogrāfs, bet mamma bija muzikāla un dziedāja Jāzepa Vītola korī. Viņi bija mākslinieciski un inteliģenti ļaudis,» pagātnes atmiņās kavējas dejotāja.
Ziedlapu mandalas izkaisa Daugavā
Īrētajā Vecrīgas dzīvoklī smaržo kā tējas namiņā, jo uz grīdas un galdiem savietotas kompozīcijas no kaltētiem ziediem, Vijai tās ir ziedu mantras. Katra kompozīcija veidota apļa formā, kas ir visvecākais cilvēces simbols – mūžības zīme. Mandalu veidošana no ziedlapām Vētrai ir kā meditācija. Pirms prombraukšanas Vija savāks vienkopus visas ziedlapiņas un dosies tās izkaisīt Daugavā. «Ziedlapas atkal nonāk pie dabas, no kurienes nākušas. Un atkal veidosies aplis. Visa mūsu dzīve ir viens liels aplis. Es arī ticu reinkarnācijai, ka šī nav tikai mana viena un vienīgā dzīve. Viesojoties Grieķijā, es sajutu, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijusi tempļa dejotāja jeb deju priesteriene,» par pārpasaulīgo stāsta dejotāja.
Vija teic, ka viņai bieži intervijās vaicā, kāds ir viņas ilgā un pilnasinīgā mūža noslēpums: «Neviens jau netic, ka man ir 92 gadi. Kas ir vecums? Es nezinu, kas tas ir. Nekad nekļūstiet pieauguši, kuriem viss kļuvis garlaicīgs. Esiet kā bērni un nezaudējiet ziņkāri un brīnumu par dzīvi, un priecājieties par mazām lietām. Ja būsiet kā bērni, nebūs laika novecot. Tā arī ir mana recepte. Protams, sevi arī jāuzmana. Dzīves lielāko daļu esmu bijusi veģetāriete. Šad tad pamielojos ar zivīm. Ja kādās viesībās cienastā ir gaļas ēdieni, neesmu lepna un apēdu arī gaļu. Pēc tam gan ievēroju gavēni. Tad dzeru tikai ūdeni, lai iztīrās organisms. Taču pamatā uzturā lietoju dārzeņus un augļus, riekstus un jogurtus.»