Šīs nedēļas nogalē par centrālo vietu Latvijā atkal kļūs Salacgrīva, uz kurieni dosies lieli un mazi: te, Zvejnieku parkā, jau kopš 2007. gada risinās Positivus Festival, kas gadu gaitā kļuvis par ietekmīgāko festivālu Baltijā.
Paši galvenie pozitīvā festivāla rīkotāji ir trijotne no Saldus, kas kopš 2003. gada saucas koncertaģentūra Positivus Music – Ģirts Majors, Andis Zusts un Linda Andersone. Redzamākais no šīs komandas ir Ģirts Majors, ar viņu tad arī garāka saruna par Positivus Festival un ne tikai par to.
– Klīst leģendas, ka darbs pie nākamā gada Positivus sākas nākamajā dienā pēc iepriekšējā festivāla beigām. Tā ir?
– Pilnīgi noteikti! Kaut kādas domas sāk parādīties pat agrāk. Mums nākamais ir īpašs gads – festivālam būs desmitā jubileja, un jau kādu laiku virmo domas par to, kādu to veidot, ko īpašu sarūpēt. Arī ar mūziķiem par iespējamo piedalīšanos festivālā sarunas katru gadu sākas aizvien agrāk.
– Kā nokļuvi mūzikas biznesā – biji ar to saistīts cilvēks vai vienkārši mūzikas mīļotājs?
– Nācu no žurnālistikas pasaules – agrāk strādāju LNT un TVNet ziņu portālā. Tas bija tāds studiju un pēcstudiju darbošanās laiks, kurš ilga piecus gadus. Pēc tam notika straujš pavērsiens, kas zināmā mērā noveda pie pirmā koncerta, ko nolēmām rīkot, – mums, draugu pulkam, kas joprojām esam kopā un esam arī kompānijas līdzīpašnieki, tika piedāvāts organizēt vācu grupas De Phazz koncertu Sapņu fabrikā. Tas bija pirms 11 gadiem, pirmo reizi, kad viņi bija Rīgā. Šis koncerts bija diezgan liels veiksmes stāsts, un nolēmām turpināt nodarboties ar kaut ko līdzīgu. Protams, zināmas iestrādes, kā līdz tam varēju nonākt no žurnālistikas lauciņa, bija – piemēram, skolas laikā Saldū nodarbojos ar dīdžejošanu, vidusskolā organizējām tiem mērogiem diezgan lielus koncertus, piemēram, Jauns mēness žetonu vakarā, Līvu koncerts. Tādējādi skolas laika nodarbošanās pārauga tajā, ar ko nodarbojamies tagad.
– Un uzreiz sākāt ar De Phazz?!
– Tobrīd biju beidzis darbošanos gan televīzijā, gan arī TVNet, domājām, ko darīt tālāk. Ideja bija vienkārša: jāsāk kaut kas savs. Tas iekrita gadā, kad Rīgā tika rīkots Eirovīzijas fināls. Tātad būs daudz cilvēku, būs liela interese, vajadzētu kaut ko noorganizēt. Strādājām tajā virzienā, taču Eirovīzijas laikā nekas nesanāca. Kaut kādā veidā nonācām pie De Phazz, kuri savukārt ilgu laiku meklēja iespēju šeit uzspēlēt. Tālākā ķēdīte jau bija viegla, jo, mediju vidē darbojoties, bija gūta izpratne par to, kā to izdarīt – arī mārketinga jomā. Arī tehniskā ziņā bija attāla sajēga, kas ir nepieciešams, līdz ar to galvenais jautājums bija dabūt pareizo projektu, kuram ir potenciāls. Mūsu gadījumā panākumu atslēga bija dabūt īsto grupu, kas varētu dot grūdienu tālākai attīstībai. Protams, bijām vairāk nepieredzējuši, un viss notika citādi nekā tagad, tomēr vienalga būtiskākā sadaļa – kura ir tā grupa, kuras koncertu rīko. Droši vien daudzos citos gadījumos viss nebūtu sanācis tik veiksmīgi kā gadījumā, ja grupa ir ļoti populāra un ir pilnībā izpārdots koncerts.
– 2003. gadā rīkojāt De Phazz un The Cardigans, 2004. gadā – Fun Lovin’ Criminals un Gorana Bregoviča koncertus, un tikai 2005. gadā parādījās Mobijs un citi vārdi. Droši vien pirmajos gados nebija pat biroja?
– Tieši tā! Esam trīs draugi: Linda Andersone ir no finanšu pasaules (arī Ģirta dzīvesbiedre – S. V.), Andis Zusts, mans klasesbiedrs, ilgus gadus strādāja mārketinga nozarē reklāmas aģentūrā. Katrs strādāja savu kompetenču robežās. Pirmais birojs mums parādījās 2005. gadā, kad tika rīkots Mobija koncerts, – viena istabiņa Brīvības ielā, sākām domāt par papildu darbiniekiem. Taču ilgu laiku tā bija tikai tāda taustīšanās. Šādā biznesā tikai ilgtermiņā parādās, vai spēj tikt galā ar dažādām īstermiņa problēmām. Jā, mums bija arī tādas – parādi utt. Pirmais koncerts bija ļoti veiksmīgs, bet nākamie divi – The Cardigans un Fun Lovin’ Criminals – riktīgi mīnusi. Pēc tam organizējām Gorana Bregoviča koncertu Ķīpsalā. Ilgu laiku ar biļešu tirdzniecību gāja ļoti vāji, un jau likās, ka viss – ja Bregovičs neaizies, ar koncertu rīkošanu vairs nenodarbosimies. Bet Bregovičs beigās tika izpārdots, pa ceļam nāca piedāvājums rīkot Mobija pasākumu, kas bija pirmais lielais projekts, un tas viss kļuva nopietnāk. Taču faktiski Bregovičs bija kā indikators: ja arī šis koncerts nebūtu veiksmīgs, domāju, ka būtu grūti turpināt.
– Kāpēc šogad koncertaģentūra Positivus Music nebija diez ko naska uz koncertu rīkošanu?
– Ir gadi, kad ir starptautiski pieejami vairāki tādi mākslinieki, uz kuriem potenciāli šeit var pārdot biļetes, tad mēs šos koncertus arī rīkojam. Bet ir gadi, kad mazāk mākslinieku dodas tūrēs pa šo reģionu, un tad arī mums ir mazāk darāmā. Arī iepriekš ir bijuši klusie gadi. Piemēram, pērn mums arēnā bija divi liela mēroga koncerti – Kings Of Leon un Nine Inch Nails, nākamgad – Imagine Dragons, bet šogad – neviena, tikai pasākumi koncertzālē Palladium. Arī laikmets mainās, aizvien mazāk paliek tādu mākslinieku, kuri var piepildīt lielas arēnas. Tā notiek gan pasaulē, gan pie mums. Par laimi, to kompensē Palladium, jo ir grupas, kas ir aktuālas un populāras, taču var spēlēt nelielākās koncertvietās.
– Atgādini, kā savulaik nonācāt pie Positivus rīkošanas vietas! Kāpēc Salacgrīva, nevis, piemēram, Jelgava?
– Kad izlēmām, ka rīkosim ārpilsētas festivālu, izsecinājām, ka tam jānotiek pie jūras. Ārzemniekiem ir diezgan grūti saprast tādu piejūras valsti kā Latvija, ja kaut kas apjomīgs tiek rīkots vietā, kas nav pie jūras. Otra lieta, pilnīgi praktiska: ja pie jūras, tad vietā, kur mazāk odu. Piekraste ir gara, tātad nākamais – iespējami vienkāršāka piekļūšana. Kur te ir no Rīgas tuvākie simts kilometri? Kur labākā šoseja, ātrākā? Lielu izvēles iespēju nav, tikai gar Baltijas šoseju. Braukājām gar piekrasti, bet beigu galā šo konkrēto vietu, kur tagad notiek festivāls, ieteica viens no konsultantu darba grupas, ja nemaldos [bijušais Prāta vētras menedžeris] Aldis Hofmanis. Aizbraucām apskatīties, sākotnēji divatā, mums likās – kāds te festivāls, te taču nekas nevar notikt! Aizbraucām uz Saulkrastiem un tikāmies ar pašvaldības cilvēkiem, bet tur nebija piedāvājamu vietu, kas mums izmēru ziņā derētu. Tad vēlreiz visa darba grupa, kādi 15 cilvēki, aizbraucām uz Salacgrīvu, un visi teica: «O, šeit! Nevar būt labākas vietas par šo, te taču viss ir gatavs!» Paši nekur [festivālos] nebijām bijuši, tāpēc bija grūti iztēloties, kā tas viss varētu izskatīties, taču darba grupā bija džeki, kas Eiropas festivālus izbraukājuši krustām šķērsām, un viņi mums deva pareizos padomus.
– Kur slēpjas Positivus fenomens? Simts kilometru no Rīgas, dārgas biļetes, 40–60 grupu, no kurām plašākai auditorijai ir zināmas tikai dažas, tomēr katru gadu, labs laiks vai līst lietus, 20 000–30 000 cilvēku brauc uz Salacgrīvu!
– Tā ir īpašā gaisotne vai aura, kas rodas uz vietas, vienviet sabraucot cilvēkiem, kuri šeit ierodas ar mērķi redzēt kaut kādas grupas un labi pavadīt nedēļas nogali vai varbūt tikai vienu dienu. Koncentrētā veidā iegūsti emociju gammu, kas ļauj atslēgties no ikdienas rūpēm – daudziem pēc tam ir izjūta, ka nodzīvojušies tur vismaz nedēļu. Varbūt esi pilnībā redzējis tikai trīs koncertus, bet esi socializējies un komunicējies, ieguvis jaunus draugus. Protams, kopumā tā tomēr ir mūzika un gatavība to klausīties, kas vieno visus šos cilvēkus. Bet mūsu uzdevums ir vienkārši turēt pasākumu līmenī.
– Iepriekš festivāla budžets bija aptuveni miljons eiro. Vai to vispār var atpelnīt?
– Precizēšu: pirms pāris gadiem festivāla kopējais budžets bija ap miljons latu, no kuriem saturam tērējām pusi. Šogad kopējais budžets jau ir pāri diviem miljoniem eiro, no kuriem nepilns miljons tērēts māksliniekiem. Tāpēc arī biļete maksā tik, cik tā maksā, bet, salīdzinot ar jebkuru citu festivālu Eiropā, Positivus aizvien ir lētākais Eiropā. Mākslinieki šeit nespēlē par zemāku samaksu, taču pārējās izmaksas ir zemākas nekā Rietumeiropā. Protams, kopumā budžets Latvijas mērogiem ir gigantisks, tāpēc iespējas eksperimentēt ar katru gadu paliek aizvien mazāk – nākas strādāt ar to auditoriju, kas ir tava konkrētā publika, nevar vienā gadā pēkšņi šo pasākumu pārvērst, piemēram, par rokfestivālu. Drīzāk ir jautājums, kāpēc neveidojas citi festivāli. Manuprāt, cilvēkiem vajadzētu būt iedvesmai rīkot šādus pasākumus, varbūt ne uzreiz ar tādu vērienu, kā mēs sākām. Ja būtu iespēja [pagriezt atpakaļ laiku], mēs nebūtu tādu naudu tērējuši par grupām kā pirmajos gados. Īstam festivālam ir jāsākas ar kaut ko pavisam mazu, nelielā vietā, ar precīzu konceptu un orientētam uz precīzu auditoriju, un tad vienā brīdī festivāls var sākt strauji augt. Ja kāds censonis grib savā jomā kaut ko darīt, tad vienkārši nevajag baidīties tam ķerties klāt. Nav taču tā, ka Baltijā var būt tikai viens un tikai šādā žanrā strādājošs festivāls. Piemēram, kaut kur tuvumā Igaunijai, kur ir liels skaits roka publikas, turklāt tirgus viņiem ir lielāks nekā šeit.
– Ja neskaita citādāko programmu, ar ko šā gada festivāls atšķirsies no iepriekšējiem?
– Pirmkārt, mums nekad nav bijuši tik augsta ranga katras dienas galvenie mākslinieki, kā tas ir šogad – Placebo, Kasabian, Roberts Plānts. Mums parasti ir tikai viens tik dārgs mākslinieks. Dažkārt varbūt ir bijušas tādas grupas, kuru vārdi publikai liekas skanīgāki, taču tik dārgas grupas kā šogad vēl nav bijušas. Vēl – mēs turpinām attīstīt Palladium skatuvi, kas kļūs vēl lielāka un tehniski spēcīgāka. Uz Dabas skatuves nāk klāt pilnīgi jauni veidi, piemēram, pirmo gadu būs cirks. Arī programma uz tās būs krietni eklektiskāka, piemēram, Vlads Nastavševs, par kura pierunāšanu mēs esam lepni un priecīgi. Meklējam dažādas lietas, lai cilvēkiem būtu daudzveidīgāks un interesantāks festivāla saturs.
– No programmas klāsta pārsteidz Roberts Plānts – vai tādējādi domā piesaistīt arī vecāka gadagājuma auditoriju?
– Pērn tādā ziņā līdzīgi bija ar Kraftwerk – tomēr gribam uzrunāt dažādas auditorijas, piemēram, lai joprojām būtu interesanti arī tiem, kas atbrauca uz pašu pirmo Positivus. Nolikt leģendas blakus mūsdienīgām un jaunām grupām. Turklāt šādā festivālā Robertu Plāntu uztversi pavisam citādāk nekā viņa solokoncertā. Plānta albums pērn bija visos topos, un, ja leģendas spējīgas radīt kaut ko jaunu, ir aktuālas un atzītas arī šodien, tad ir vērts izvērtēt, vai neaicināt uz šādiem pasākumiem. Mēs neesam šauri iecentrējušies uz kādu konkrētu žanru vai auditorijas vecumu, līdz ar to nebūtu jāuzskata, ka tā būtu kāda novirzīšanās no koncepta. Daudz būtiskāk, vai tā mūzika, kuru viņš prezentē, ir Positivus mūzika. Un tā tāda ir!
– Ko tu pats ieteiktu nekādā gadījumā nepalaist garām? No jaunākām grupām, ko esi dzirdējis, un par kurām tev liels prieks, ka izdevies tās atdabūt uz Salacgrīvu?
– Rokmūzikā šobrīd ļoti modīgs novirziens ir austrāliešu psihedēlija vai psycho rock – mums to pārstāvēs King Gizzard & The Lizard Wizards. Megagarš nosaukums, bet tas ir fantastisks grupējums, tipiski minētā stila pārstāvji, man ļoti patīk! It kā retro, taču tajā pašā laikā modīgi un arī ļoti atšķirīgi no visa pārējā klāsta – šāda mūzika neskan radio, bet dzīvajā ir ārkārtīgi aizraujoša. Vēl ir interesantas arī visas elektroniskās grupas, kur mūziku izpilda nevis elektronika, bet mūziķi, piemēram, Džeks Džerets, East India Youth un, protams, Jungle. Turklāt tā ir ļoti saprotama mūzika, īsta Positivus mūzika! Es obligāti gribētu redzēt arī dziesminieku Soak, vēl ir tādi kanādieši Tora. Arī latviešu DaGamba ar savu projektu kopā ar Sinfonietta Riga un kori – uz skatuves būs simts cilvēku, to arī negribētu palaist garām!
– Šogad tavs vārds gandrīz vai biežāk par Positivus izskanēja saistībā ar dalību komandītsabiedrībā Expo 2015 – no radošās komandas, kurā ietilpst arī Positivus, valsts prasa atmaksāt ap 700 000 eiro. Ja tur kaut kas jāatmaksā, vai tas nekaitētu festivālam?
– Tur nav nekāda riska. Emocionāli ir skumji šādi iztērēt savu radošo enerģiju. Izvērtējot Expo projektu un iespējamo dalību konkursā, mums bija šaubas, vai tajā piedalīties, tomēr tas likās lielisks izaicinājums. Vinnējām konkursu. Protams, entuziasms bija milzīgs, jo likās, ka šo projektu iespējams ļoti labi un veiksmīgi realizēt. Un tad vienā dienā nonāc politiskā gaļasmašīnā, kur spēki, kas, kā es uzskatu, Latviju tomēr nevēlas redzēt kā Rietumu kultūras sastāvdaļu, bez argumentiem šādu projektu uzspridzina – tas skumdina visvairāk. Manuprāt, valsts palaida garām lielisku tēla stiprināšanas iespēju – šis Expo bija šāda iespēja. Ir ļoti grūti radošiem cilvēkiem, kas iepriekš nav bijuši saistīti ar valsts pasūtījumu, pierast pie tā, ka vienā dienā var baltu pataisīt par melnu vai otrādi. Mums nav jāuztraucas, ka kādā punktā būtu pārkāpuši līgumu, un tas mums ļauj gulēt mierīgi. Protams, droši vien priekšā ir gadiem ilgas tiesvedības, lai mēs pierādītu savu taisnību.
– Kā tu atpūties pēc festivālu rīkošanas, no biznesa? Brauc ceļojumā, varbūt vienkārši atslēdz telefonu un nolien kaut kur laukos?
– Jā, jau vairākus gadus kopā ar ģimeni uzreiz pēc festivāla dodamies ceļojumā – braucam kādu mēnesi padzīvot Itālijā. Tas saistīts ar ļoti daudz hobijiem un aktivitātēm, sportošanu. Augusts būtībā ir vienīgais mēnesis, kad es varu atpūsties kopā ar ģimeni un draugiem, turklāt arī visa Eiropa ir atvaļinājumos, līdz ar to festivāla labā tāpat neko īpaši daudz paveikt nav iespējams. Man vajag vienu, bet garu atvaļinājumu, nevis vairākus, bet īsus, – es tādā veidā mēģinu atgūt enerģiju nākamajam gadam. Taču arī šogad tas neizdosies, jo jau atvaļinājuma vidū jābrauc uz citiem festivāliem, kur jau sarunātas dažādas tikšanās. Tiesa, mani darba braucieni ir arī daļēji atvaļinājumi, jo tie saistīti ar mūzikas festivāliem un koncertiem, kuri joprojām dod lielu gandarījumu. Man ļoti patīk ceļot, un šis darbs šādu iespēju pieļauj.
– Kā domājat nākamgad atzīmēt Positivus Festival desmitgadi? Noalgot vienu A kategorijas vārdu vai arī tomēr vairākas mazāka mēroga komandas?
– Programma komplektējas līdzīgi kā sporta komanda sezonas sākumā, kad ir nepieciešams piemeklēt visādu veidu un lomu spēlētājus. Ja dabū kādu konkrētu, tad citas lietas pakārto tieši šim spēlētājam. Mēs nevaram dabūt visu, ko vēlamies, un tad šo programmu uzbūvēt tā, kā esam iedomājušies. Redzēs, ko mums nākamgad veiksme piespēlēs.