Šlāgermūzikas veterāns Aigars Ikšelis, kuru klausītāji vairāk pazīst kā Aigariņu, pašā vasaras karstumā ar skatuves kolēģiem apceļo Latvijas pilsētas ar «Amigo Dzintara dziesmu» tūres koncertiem. Aigariņam allaž līdzās ir arī sieva Ilze, kuras iedvesmots viņš pilnībā mainījis dzīvi un paradumus.
Pagāja laiks, līdz atrada savu sargeņģeli
Aigariņš ar dzīvesbiedri dzīvo Vidzemes pērlē – Cēsīs. Jau pirms vairākiem gadiem muzikanta sirdī bija dzimušas simpātijas pret mīlīgo grāmatvedi. Taču pagāja laiks, līdz Aigariņš izšķīrās no pirmās sievas un saņēmās uzrunāt Ilzi.
Pēc divu gadu kopdzīves pērnajā vasarā abi nolēma savas attiecības reģistrēt Cēsu pilsētas dzimtsarakstu nodaļā. Pusstundu pirms svinīgās ceremonijas jaunais pāris piedzīvoja asinsstindzinošu atgadījumu: «Braucot uz «zagsu», aizdegās mašīna. Salons dažu sekunžu laikā piepildījās ar dūmiem, un mēs ar sieviņu griezām spēkratu ceļa malā un mukām laukā. Tas bija tikai dažu sekunžu jautājums. Ja nebūtu laikus apstājušies, kas zina, kā viss būtu beidzies. Lai arī piedzīvojām lielu stresu, viss beidzās laimīgi un izdevās nodzēst dūmojošo autiņu. Pēc «zagsa» devāmies uz sievas māsas dārzu, kur notika svinības. Sieviņa neļāva līdz četriem rītā iet gulēt un lika dancot. Ja iepriekš savās jubilejās pats arī dziedāju, tad šoreiz tikai ballējos. Ļoti skaisti pavadījām kāzu dienu.»
Aigariņš lepojas ar sievu. «Viņa ir mans sargeņģelis. Bez viņas nekas nenotiek. Ilzīte mani ļoti atbalsta. Ar mūsu ģimenes autiņu aizved uz koncertiem un atved mājās. Un kārto manu grāmatvedību, jo es no cipariem neko nesaprotu, tā man ir tumša lieta. Viņa arī mani sapucē. Ļoti priecājos, ka esam kopā un viss ir tik veiksmīgi sakārtojies,» atklāts ir mūziķis un piebilst, ka kopā ar Ilzi jūtas laimīgs.
Sieva gatavo gardāk par Sirmo un Rītiņu
Pateicoties sievai, Aigariņš mainījis arī ēšanas paradumus: «Beidzot esmu iemācījies ēst graudu maizi. Iepriekš nebija pacietības, jo likās, ka katrs graudiņš ilgi jāēd. Savulaik arī domāju, ka zaļie salāti nav vīriešu ēdiens, nu vairs tā nedomāju. Mūsu ģimenē ēst gatavo sieva, bet es esmu asistents. Salātu gatavošana gan ir manā pārziņā. Mana vājība ir kulinārija. Esmu sakrājis vairākus simtus dažādu salātu recepšu. Neatzīstu tādus lielos pavārus kā Mārtiņš Rītiņš vai Mārtiņš Sirmais. Ēdieni, ko viņi gatavo, noteikti ir ārkārtīgi garšīgi, bet ēdienu nosaukumi no galvas jāmācās nedēļu. Un ēdiens vairs nav dabīgs, ja pavāri tik ielā daudzumā ber klāt garšvielas. Patīk, ka mana sieviņa gatavo tīri un nekādas speciālās garšvielas nelieto,» stāsta mūziķis.
Tveicīgajās vasaras dienās Aigariņš atveldzējas ar ūdens glāzi, nevis vēsu alutiņu: «Man ir slikta pieredze ar alu. Ja ir kāds iekaisums, tad alus dzeršana var bēdīgi beigties. Tā kā veči no sirds dzer alu, tā es sen vairs nedaru.»
Otro roku veikalos sarucis sortiments
Koncertiem Aigariņš vienmēr rūpīgi gatavojas: «Jāsarūpē skaistas drēbes un pašam sevi jāsaved kārtībā.» Muzikants nosaka, ka kauns atklāt, bet bieži vien jaunas skatuves štātes viņš iegādājas otro roku veikalā jeb humpalās. «Tur varu atrast unikālas lietiņas. Tā, protams, nebūs jaunākā mode, bet kaut kas ļoti interesants. Tādēļ, ja iegādāšos kreklu, tad zinu, ka otru tādu Latvijā nesastapšu. Jāatzīst, ka beidzamajā laikā neko prātīgu humpalās vairs nevaru atrast. Laikam pircēju kļuvis vairāk,» prāto Aigariņš.
No 3. jūlija līdz pat 22. augustam Aigariņa darba grafiks pilnībā saplānots: «Koncerti būs pa visu Kurzemi – Liepāju, Kandavu, Skrundu, Pilteni, arī Alūksni, Cēsīm, Ogri un Saulkrastiem. Bijām jau ar sieviņu domājuši, ka pa vasaru atpūtīsimies, izbraukāsim dzimto Latviju, bet šoreiz nekā, jo māksla prasa upurus.»
Latviešu šlāgermūzikas pienesums
«Mēdz teikt, ka, līdzko mūziķim ir jauna brūte, tā rodas idejas un mūza atnāk. Man tā nav. Es tādas lietas neizjūtu un nerakstu speciālas mīlas dziesmas. Lai gan sieviņai esmu uzrakstījis veltījuma dziesmiņu «Dieviete mana». Iepriekš gan neesmu savām draudzenēm vai sievietēm kaut ko speciāli rakstījis.
Lielāko daļu manu dziesmu caurvij mīlestības tēma. Man ļoti daudz cilvēki ir pārmetuši, kāpēc rakstu jautras dziesmas par krodziņiem un meitenēm. Uz ko atbildu, ka tā ir mūsu mentalitāte. Ko tauta visvairāk pieprasa, tas arī jāraksta. Negācijas taču mums ir gana daudz, tādēļ vajag censties dzīvot jautrāk. Lai gan jāsaka, ka pēdējās dziesmas par mīlestību man ir kļuvušas nopietnākas. Taču ir arī jautro dziesmu krājumiņš. Visam jābūt līdzsvarā!» Uz skatuves Aigariņš ir aptuveni 30 gadus. «2000. gadā iznāca mana pirmā kasete «Aigariņš numur viens», un nākamās dziesmas pie klausītājiem nonāca 2003. gadā. Tas vairs nebija kasetes formāts, bet ierakstu albums – «Ir ļoti labi rukšiem būt», bet trešais albums «Saldais grēks» tika izdots 2010. gadā. Esmu sakomponējis vairākus simtus dziesmu. Ziniet, man ir arī skaņdarbi, kas varbūt nekad nenonāks pie klausītājiem. Tās ir folkdziesmas, kas mūsdienās ļoti augstu nekotējas. Tagad cilvēki pieprasa balles un kantri mūziku,» savu pienesumu latviešu šlāgermūzikā uzskaita mūziķis.