Aiz muguras tikko iekliedzās gailis, apkārt, meklēdamas ko garšīgu, gāgina zosis, vējš dzenā mākoņus, no kuriem mēģina izspraukties saule. Inga, apkoposi rīta mājas soli, cienā mani ar zāļu tēju un pašas sietu sieru. Viņa smej, ka nekad nav domājusi, ka varētu kļūt par saimnieci laukos. Taču pēc vairākiem attiecību līkločiem tieši tā noticis. 47 gados. Tāpēc šis stāsts sievietēm, kuras netic (vai nav pārliecinātas), ka jaunu dzīvi var sākt vienmēr. Jebkurā vecumā...
Vīrietis Nr. 1
Mēs iepazināmies studiju laikā – man bija nedaudz pāri 20, Alberts bija gadu jaunāks. Smukulītis, kuram meitenes varēja skriet pakaļ, bet nezin kāpēc viņš izvēlējās mani. Līdz 20 gadiem biju saglabājusi savu nevainību, jo uzskatīju, ka manis nav tik daudz, lai dalītos ar visiem, kas to grib. Es gaidīju savu īsto... Un izlēmu, ka Alberts ir īstais. Bija romantisks vakars, mēs sēdējām Daugavmalā, pļāpājām u,n kad pienāca nakts, vajadzēja posties mājās. Situācija diezgan kutelīga, jo līdz šim bijām aprobežojušies tikai ar bučām trepju telpā, parkā vai kādā citā klusā, ļaužu acīm paslēptā vietā. Alberts minstinājās, bet tad beigu beigās tomēr saņēmās un piedāvāja man braukt līdzi uz kojām. Es piekritu. Viņa istabiņā neviena nebija, studiju biedri bija aizbraukuši pie vecākiem uz laukiem. Alberts paņēma mani savās stiprajās rokās un aiznesa uz gultu. Sajūtas, kad zaudēju nevainību, bija kā tauriņu maršs pakrūtē, salūts 18. novembrī. Kādu laiku vēl tikāmies tāpat, randiņojām, bet, kad es beidzu augstskolu, nolēmām dzīvot kopā, sākām īrēt dzīvokli. Viņš paralēli studijām strādāja apsardzē, naktīs bieži vien nebija mājās, bet mani tas neuztrauca. Es biju pārliecināta, ka viņš mani mīl, ka mūsu likteņi ir savīti zvaigznēs vēl pirms daudziem gadu tūkstošiem. Viss ir kārtībā. Un tā tas arī bija un turpinājās līdz brīdim, kad uzzināju, ka esmu stāvoklī. Bijām nodzīvojuši kopā divus gadus, grasījāmies precēties. Viņš lūdza roku manai mammai, es jau biju izvēlējusies kāzu kleitu un plīvuru gaisīgu kā pieneņpūka, Albertam bija noskatīts uzvalks. Viņš priecīgs ik pa laikam skandināja: «Man būs sieviņa, un es būšu tēvs...» Taču, kā zināms, cilvēks domā, Dievs dara. Ja kāds man toreiz teiktu, ka grūtniecēm nepieciešams miers un nevajag lieki uztraukties, viss varbūt būtu citādi. Mums ar Albertu bija dažādas asins grupas un dažāds rēzus, tāpēc ar pēcnācēju (un es zinu, ka tas bija dēls, vārdā Toms) mums radās problēmas. Kad mani ar asiņošanu nogādāja slimnīcā, es raudāju, pārdzīvoju, ar prātu nesapratu, ka labākais, ko varu darīt, ir mēģināt neuztraukties. Alberts uz slimnīcu pie manis nāca katru dienu, uztraucās, pārdzīvoja un ļoti gribēja kļūt par tēvu. Un tad... Es pazaudēju bērnu un vēlāk arī Albertu. Baltā kāzu kleita tika noglabāta skapī līdz nākamajai vasarai, kad būs izsāpēts notikušais. Bet attiecības pamazām izplēnēja. Zināju, ka viņš grib bērnus, un man nācās samierināties, jo nevarēju neko piedāvāt pretī. Biju izlēmusi, ka bērnus vairs negribu. Ka tas man radīs tikai liekas problēmas. Alberts atrada sievieti ar bērnu (lai būtu pārliecināts, ka viņa var dzemdēt) un kādudien man vienkārši atstāja zīmīti, ka aiziet.
Vīrietis Nr. 2
Ikviena šķiršanās ir mazliet nomiršana. Ar Albertu bija mana pirmā attiecību pieredzes nāve, taču, kā zināms, pēc vistumšākās nakts seko saullēkts. Biju palikusi viena, man bija 30 gadi. Daudzi toreiz teica: «Ārprāts, kā tu viena 30 gadu vecumā!» Bet mani tas neuztrauca, nekad neesmu domājusi, ka gadu skaits ir svarīgs. Zināju vienīgi, ka tagad gribētu par sevi gados vecāku vīrieti, kurš mani mīlētu, rūpētos, būtu nosvērts un nesagādātu tādus kreņķus kā vienaudži. Bija vasara, un kādā nedēļas nogalē draudzene pierunāja braukt līdzi uz tusiņu. Ko darīt īsti nebija, un mājās vienai palikt nekārojās, tāpēc piekritu. Ballīte notika ārpus Rīgas, Valmieras pusē. Manu uzmanību piesaistīja namatēvs – atlētisks vidēja auguma tumšmatis. Varbūt iepatikos viņam uzreiz, varbūt ne, bet pēc mana iebilduma, ka vēlos dzert pussaldo, nevis sauso sarkanvīnu (jo kurš gan pieklājīgs cilvēks dzer pussaldo), namatēvs uz mani tā dīvaini paskatījās, bet centās izpildīt ne tikai manu vēlmi, bet arī izrādīt uzmanību. Vieta bija skaista, bet ballīte garlaicīga. Vēroju, kā padzīvojuši «buciņi» lenc jaunas meitenes, vedina un vilina, smaidā izplestu seju, doties pastaigā uz blakus istabu vai piemājas dārzu. Mani tas uzjautrināja, bet, lai nebūtu jāklīst pa pagalmu vienai, jo draudzene bija kopā ar savu draugu, es piekritu saimnieka uzmanības apliecinājumam un jau pati pēc brīža attapos ar viņu bučojamies. Jānis – tā sauca saimnieku – laikam patiesi bija ieinteresēts, jo man tovakar vajadzēja nokļūt atpakaļ Rīgā, jo nākamajā dienā braucu atpūsties uz Sāremā. Jānis piekrita nogādāt uz Rīgu, un tā mēs naktī izbraucām no Valmieras. Protams, viņa plānos ietilpa kas vairāk nekā samarieša palīdzīgās rokas sniegšana. Es atradu sev attaisnojumu, ka esmu šķīrušies, brīva, ka Jānis man patīk, un devos ar viņu kopā uz numuriņu. Viņš zināja par manām iepriekšējām attiecībām un tikai nosmēja: «Septiņi gadi Tibetā...» Nākamajā dienā es aizbraucu uz Sāremā, domāju, ka vienas nakts romāns tā arī paliks pagātnē, taču Jānis izrādījās neatlaidīgs – zvanīja man, gribēja tikties.. Kopā ar viņu – Jānis bija 12 gadus vecāks – jutos patiešām mierīgi un pasargāta, taču, ak vai, tavu neražu, tikai pēc kāda laika uzzināju, ka oficiāli Jānis nav šķīries. Viņš zināja manu attieksmi pret precētu vīriešu sānsoļiem un laikam tāpēc negribēja uzreiz atklāt patiesību. Būtībā es kļuvu par mīļāko, un man tas nepatika. Turklāt Jānis izrādījās ļoti privātīpašniecisks un greizsirdīgs – zvanīja vakaros, kontrolēja. Līdz ar viņa pamācībām, kā pareizi dzīvot, sākās arī mūsu pirmie konflikti, jo man negribējās spēlēt otro vijoli. Es biju radusi būt soliste. Nolēmu pārtraukt visus kontaktus ar Jāni, taču viņš bija neatlaidīgs un mācēja vienmēr pagriezt manu prātu sev vēlamajā virzienā. Un ik reizi mūsu attiecības ar kaislīgu seksu atjaunojās. Līdz nākamajai reizei, kad man apnika būt mīļākajai. Tā pagāja vairāki gadi. Tad darba darīšanas mani saveda kopā ar kādu respektablu vīrieti. Viņš bija interesants sarunu biedrs, gudrs, inteliģents, bet kā vīrietis mani nesaistīja. Viņa uzmanības apliecinājumi, aicinājumi uz koncertiem, vakariņām gan bija nepārprotami – es viņam patiku. Jānis, uzzinot par Māri, nedusmojās, bet gan gluži otrādi vai vedināja ar viņu tikties, jo zināja, ka pats kopīgu nākotni nevar piedāvāt.
Vīrietis Nr.3
Māris bija vienlaikus gan uzņēmējs, gan radošs cilvēks – rakstīja dzeju, spēlēja klavieres, īsāk sakot, ļoti labi mācēja savaldzināt sievietes. Viņš nojauta, ka neesmu no viņa kā bez prāta, tāpēc centās jo īpaši – vairākas reizes dienā sūtīja skaistas īsziņas, dāvināja ziedus. Nospriedu – labi, lai mani mīl vairāk, nekā es spēju dot pretī, un ļāvos šīm attiecībām. Aiz muguras man bija divas krahu cietušas attiecības, taču, es kā jebkura sieviete vēlējos būt laimīga un nospriedu, ka varbūt Māris būs mana miera osta. Pamazām pie viņa pieradu, viņš man aizvien vairāk iepatikās gan kā cilvēks, gan vīrietis, arī pirmie skūpsti un sekss man patika. Pāris mēnešus jutos lutināta, aplidota, aprūpēta un mīlēta. Līdz kādu rīt pamodos (biju palikusi pie Māra pa nakti) no tā, ka Māris tā dīvaini uzvedas – staigā pa dzīvokli, taisa ciet logus, teikdams: «Kaut mēs abi te nosmaktu.» Kad biju aizgaiņājusi miegu, man pielēca – Māris visu nakti bija dzēris. Izrādījās, ka viņam ir problēmas ar alkoholu. «Zapojs» turpinājās nedēļu. Biju šokā, neizpratnē, mēģināju viņam palīdzēt – gatavoju ēdienu, taču viss, ko viņam vajadzēja, bija tikai pudele. Trakākais bija tas, ka kopā ar viņu biju nolēmusi riskēt un laist pasaulē bērnu. Plānojām, runājām par to, viņš jau pat vārdus izdomāja, bet tagad sapratu – kādi bērni?! Kādi būs gēni? Pēc nedēļas Māris beidza dzert un izplūda nožēlas asarās. Tad arī uzzināju, ka alkohola liga viņam nāk līdzi no jaunības. Viņš varot nedzert, turēties gadu, bet, kad iedzer, tad nevar apstāties pie trešās vai ceturtās glāzītes, tad viņš var norauties kā sargsuns no ķēdes pavasarī. Uz vairākām dienām, nedēļu, mēnesi. Sapratu, ka neko labu tas nesola, bet nospriedu – tad jau redzēs, kas notiks. Bet tālāk notika tas, ka kādudien pirms Ziemassvētkiem viņš paziņoja, ka mums jāšķiras. Atkal biju šokā! Kā? Viņš mani tik ļoti gribēja, un tagad jāšķiras? Raudāju, pārdzīvoju... Pēc dienas Māris lūdza piedošanu, taisnojās, ka pats nesaprotot, ko dara, skrēja pēc saderināšanās gredzena. Atkal piedevu. Bet – mana dzīve kopā ar Māri izvērtās kā bezsvara stāvoklis starp paradīzi un elli. Kad viņš nedzēra, viss bija kārtībā, bet pēc kārtējām dzeršanas tūrēm, viņš taisīja scēnas un, kamēr nervi neatgriezās vietā, bija neciešams. Pat negribas atcerēties visus tos murgus, kas ilga vairākus gadus. Es iedzīvojos veģetatīvajā distonijā, sapratu, ka esmu kļuvusi līdzatkarīga, bet nespēju aiziet. Jutos kā trusītis, bet Māris bija pitons.
Vīrietis Nr. 4
Ar prātu sapratu – ja tā turpināšu, labi nebūs... Un tad kādudien no rīta saņēmos, paņēmu savas mantas un, kamēr Māris vēl gulēja, aizbraucu. Man bija savs dzīvoklis, un, tā kā oficiāli precējušies nebijām, kopīga saimniecības un mantas dalīšana izpalika. Lai gan šoreiz biju nolēmusi, ka vairs neatgriezīšos, zināju arī to – ja neatradīšu kādu vietā, Māris atkal panāks savu. Jau kādu gadu man uzmanību izrādīja kolēģis, kas mani (tāpat kā sākumā Māris) nesaistīja kā vīrietis. Bet, lai pārrautu nabassaiti ar Māri, nolēmu, ka jāmēģina uz Uldi paskatīties citām acīm. Mana šķiršanās sakrita ar firmas jubilejas svinībām, visi bija nedaudz iereibuši, jautri, Uldis, kā parasti mani dancināja, izteica komplimentus. Emocionāli pārāk labi nejutos, jo telefonā bija vairāki Māra zvani un īsziņas ar nožēlas saucieniem. Centos priecāties un nedomāt par bijušo, jo sapratu, ka man jātiek vaļā no iepriekšējām attiecībām. Katram sava recepte – manējā bija tāda – ja pārgulēšu ar citu, atpakaļceļa vairs nebūs. Tā arī izdarīju. Ar prātu. Uldis bija pārlaimīgs, un jau otrā dienā visi svinētāji (pasākums notika divas dienas) uzzināja, ka viņš pamodies blakus tik skaistai sievietei kā es. Mēs abi kopā strādājām apdrošināšanas kompānijā, taču Uldim bija vēl cits bizness – saistīts ar automašīnu tirgošanu. Viņš bija turīgs, asprātīgs, izrādīja rūpes, un drīz vien secināju, ka tās ir ļoti labas zāles, lai aizmirstu Māri. Biju nogurusi un gribēju atpūsties. Uldis bija zemes cilvēks, prātīgs, pragmatisks. Blakus viņam tiešām varēju atpūsties, lai gan pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr nomierināju savu nervu sistēmu. Uldis bija šķīries, desmit gadus par mani vecāks, viņam bija divi pieauguši dēli, taču viņš ļoti gribēja vēl kādu bērnu, no manis. Kad nepaliku stāvoklī, viņš pārdzīvoja vairāk nekā es, bijām pat kopā pie ārsta. Mēs apprecējāmies, mūsu attiecības bija mierīgas, rimtas, sarunas – sadzīviskas, bez liekām emocijām un jūtu uzplūdiem. Es plūdu līdzi šīm attiecībām kā pa mierīgu straumi. Pirmās domstarpības sākās pēc diviem gadiem – kāduvakar Uldis bija iedzēris un izmeta, ka es viņu esot paņēmusi ar prātu un patiesībā nemaz nemīlot, tāpēc arī netiekam pie bērna. Neko neatbildēju (jo viņam taču bija taisnība), bet Uldis turpināja ņemties, sāka rakņāties manā un savā pagātnē un stāstīt, kā viņam vienmēr neveicas ar sievietēm, ka visas viņu vienmēr grib tikai izmantot. Aizgāju gulēt, un nākamajā dienā ne es, ne Uldis šo sarunu vairs nepieminējām. Bet acīmredzot viņam kaut kas kremta. Ārēji it kā viss bija kārtībā, mēs kopā apmeklējām koncertus, teātrus, radu ballītes, bet ielāps tomēr laikam tiešām paliek tikai ielāps, lai arī cik stingri lāpīts. Uldis man bija kļuvis par tuvu cilvēku, taču es neizjutu pret viņu ne kaisli, ne iekāri. Man ar viņu kopā bija mierīgi, nevajadzēja ne par ko uztraukties, taču tagad zinu, ka ar prātu būvētas attiecības ne pie kā laba nenoved. «Vīriešiem ir jūtas, sievietēm – vajadzības,» – reiz viņš izmeta šādu frāzi. Viņam vispār patika audzināt citus, un, salasījies gudras pamācību grāmatas, viņš mēdza citiem uzspiest savu viedokli, bija pārliecināts, ka ir tikai viena patiesība – viņējā. Man viņa pozīcija nepatika, bieži centos oponēt, un tas izraisīja tikai jaunus strīdus. Viņš sāka meklēt sevis apliecināšanu citos brunčos. Pēc kāda laika uzzināju, ka viņam ir paralēlas attiecības. Kad ieminējos par šādām runām, viņš to noliedza, teica, ka ļaudis grib mūs sanaidot, tāpēc izdomā aplamības. Labi, nodomāju, lai nu tā būtu. Varbūt tā tas būtu turpinājies, ja pēc kāda laika nebūtu pati viņu pieķērusi. Uldim bija tikšanās ar darījuma partneriem no Vācijas, zināju, ka viņš būs vēlu, un es nolēmu viņu iepriecināt, pārsteigt, tā sakot, sagaidīt mājās ar siltu tēju un pašas ceptām smalkmaizītēm, kas Uldim ļoti garšoja. Taču atdzisa gan mana tēja, gan bulciņas. Uldis ieradās mājās tikai no rīta, nedaudz saburzīts, iedzēris un bramanīgs. Baltais krekls kā lubenē bija nosmērēts ar lūpu krāsu, bet uzvalks smaržoja pēc sievietes. Rimtas tējas dzeršanas vietā viņam nācās skaidroties. Nē, es netaisīju scēnu, un arī viņš tikai noteica, ka aizbraukuši vēlāk uz pirti, un tur drēbes kaut kur nometis. Meli bija diezgan neveikli, es nolēmu nogaidīt. Tad piefiksēju, ka vakaros, skatoties televizoru, viņš spaida telefona pogas, rakstot kādam īsziņas, brīvdienās atrunājas, ka uz dažām stundām jāaizskrien pie klienta, ka nav laika kopīgu pasākumu apmeklēšanai. Tā viņš laipoja kādu gadu – jutu, ka mūsu attiecībās ir parādījies trešais spēlētājs. Bet Uldis, kad mēģināju aizsākt šo tēmu, visu noliedza, viņš negribēja šķirties. Kad sāku nogurt no šiem meliem, jo nepavisam negribēju būt ne trešā liekā, ne dzīvot stresā, mēģināju ar viņu izrunāties, taču arī tas ne pie kā laba nenoveda. Uldis visās nebūšanās apvainoja mani un atkal atgriezās pie vecās dziesmas, ka es viņu nemīlot un necienot. Sapratu, ka šīs gudrības nav viņa paša prātojums, bet kādas blondas vai rudas galviņas izdomājums, ka labi vairs nav un diezin vai vēl būs, tāpēc nolēmu atkāpties. Ka nav, ta nav... Piedāvāju izbeigt šo farsu, un beigu beigās Uldis piekrita šķirt laulību. Sadalījām mantu, un katrs turpinājām dzīvot savu dzīvi.
Vīrietis Nr.5
Tagad, kad esmu satikusi Ričardu, man šķiet, ka visas iepriekšējās attiecības man ir bijušas kā skola, ceļš līdz viņam. Ne par vienu no saviem bijušajiem negribu teikt ko sliktu, jo bijis jau arī daudz laba. Tikai laikam tie nav bijuši mani cilvēki. Un laikam arī pašai bija nepieciešams ko iemācīties, izdarīt secinājumus, lai saprastu – kas ir un kas nav mans. Ar Ričardu mūs iepazīstināja draudzene, un tas notika krietnu laiku pēc šķiršanās no Ulda. Tolaik dzīvoju viena, strādāju, apsvēru iespēju adoptēt bērnu. It kā biju samierinājusies, ka nemāku veidot attiecības, jo tās vienmēr piedzīvo krahu, bet tajā pašā laikā klusībā cerēju, ka viss vēl nav beidzies. Ka vēl varu būt laimīga un izveidot ģimeni, lai gan man jau bija krietni pāri 40... Ričards man iepatikās uzreiz gan kā vīrietis, gan cilvēks. Pēc divām pēdējām attiecībām viņš manī kā sievietē uzjundīja sen aizmirstas sajūtas. Turklāt izrādījās, ka mums ir kopīgas intereses, man patika viņa humora izjūta. Varējām vakarā ilgi sēdēt un pļāpāt pat par dažādiem niekiem. Šķiet, ka viss notika pats no sevis, pamazām. Varbūt tāpēc, ka viņš ir mans cilvēks? Ričardam bija senču īpašums laukos, un, lai gan es ar lauku darbiem esmu uz «jūs», man patīk baudīt dabu, mieru un klusumu. Aizvien biežāk sākām brīvo laiku pavadīt ārpus pilsētas. Man iepatikās šiverēt pa lauku sētu, gatavot uz plīts ēdienu, lasīt ogas, sēnes, vārīt ievārījumus, priecāties par zaļajām dobēm dārzā. Pagāja pirmā kopīgā vasara, ziema, atnāca pavasaris un atkal jauna vasara. Jutām, ka viens bez otra nevaram, ka jābūt kopā. Apprecējāmies, laukos uztaisījām ballīti draugiem un radiem. Un tad, uz rudens pusi, Ričardam prātā ienāca doma pārcelties uz laukiem pavisam. Es sākumā šaubījos, nebiju pārliecināta, ka spēšu katru dienu dzīvot laukos, bet vilinājums pamēģināt bija. Dzīvokli Rīgā nepārdevām, lai ir, kur palikt, kad aizbraucam darīšanās, bet laukos izveidojām zemnieku saimniecību – tagad mums ir vistas, zosis, pīles, aitas un kazas. Nu kurš gan var teikt, ka jaunu dzīvi nav iespējams sākt jebkurā vecumā? Tikai nevajag baidīties no grābekļiem, jo tie vienlaikus ir arī mūsu skolotāji...