Sociālajos tīklos jau kādu laiku izplatās sirdi plosošs stāsts par telekompānijas operatori un klientu ar neierastu lūgumu.
"Es strādāju par TELE 2 operatoru. Man katru dienu zvana dažādi cilvēki ar dažādām problēmām. Kādam kaut kas nestrādā, kāds nevar kredītu papildināt, kāds vienkārši pazvana un klusē… Vidēji dienā man zvana apmēram 300 abonementu, tas ir apmēram 7500 cilvēku mēnesī. Taču bija kāds zvans, kuru, iespējams, es nekad neaizmirsīšu.
Bija jau vēls vakars, man bija labs garastāvoklis, piezvanīja man kāds vīrietis, kuram bija apmēram 50 gadu.
– Kompānija TELE 2, bla bla bla…
– Labvakar, vai jūs, lūdzu, nevarētu paskatīties, kad no šī numura pēdējo reizi ir zvanīts?
– Es pārbaudīju dokumentus, skatos, ka SIM karte jau nav lietota dažus mēnešus. Domāju pabrīdināt, ka, ja SIM karte nav lietota 180 dienas, tad tā tiks bloķēta.
– Viņš mani pārtrauca: Jā, jā, es to zinu. Šis numurs ir manai sievai. Lieta tāda, ka viņa nomira pirms diviem mēnešiem… Bērēs es noliku telefonu viņai blakus. Un katru vakaru ap pulksten 21:00 es viņai zvanu. Taču šovakar, viņai zvanot, dzirdēju: Telefona aparāts, uz kuru jūs zvanat, ir izslēgs vai atrodas ārpus uztveršanas zonas. Laikam baterija nosēdusies. Es gribēju jūs palūgt, lai nenobloķējat SIM karti, nevēlos dzirdēt ka kāds cits kādreiz pacels, zvanot uz šo numuru. Gribu, lai šis telefons vienmēr ir blakus viņai, jo es viņai to dāvināju. Es vēlos zvanīt viņai katru vakaru ar cerību ka sadzirdēšu viņas balsi.
Viņš sāka raudāt, man skrēja tirpas pār visu ķermeni un kaklā bija kamols. Taču man vajadzēja viņam paskaidrot, ka no tās SIM kartes vajag kaut vienu reizi piezvanīt vai aizsūtīt sms, lai arī cik tas stulbi neizklausītos. Nezināju ko darīt, ko teikt. Es sapratu, ka, velns parāvis, nevaru viņam nekā palīdzēt. Es sāku viņu mierināt: Es jūs saprotu, man tiešām ļoti žēl.
– Jūs tikai nepadomājiet, ka esmu jucis, vienkārši es viņu ļoti stipri mīlu…
Viņš nometa klausuli, man acīs bija asaras, es nezināju, ko iesākt. Līnijā bija izveidojusies rinda ar 30 cilvēkiem, bet es sēdēju un raudāju…
Atliek aizdomāties par to, cik stipra var būt mīlestība, pat apzinoties to, ka vairs neko nevar ne mainīt, ne labot, cilvēks zvana uz numuru jau simto reizi un tomēr cer uz kaut ko… Cer uz to, ka varbūt sadzirdēs sev sirdij mīļu un tuvu balsi.
Pirms runā, pajautā sev, vai vārdi, kurus gatavojies sacīt, ir patiesi, laipni, vajadzīgi, un vai tie kādam palīdzēs. Ja atbilde ir nē, tad varbūt labāk ir atstāt tos nepateiktus."