Liepājas Svētās Annas draudzes mācītājs Jānis Bitāns no šiem vasaras saulgriežu svētkiem gaida jaunu impulsu un elpu, bet no miesiskām baudām gan viņš iesaka atturēties.
«Bērnību esmu pavadījis Rīgā, Imantā, kur tolaik tika uzbūvēts jauns daudzstāvu namu masīvs. Tā kā mans tēvs ir nācis no Džūkstes, redzējis lauku vidi, vienmēr palīdzējis saviem vecākiem laukos, tad viņam bija mīļa zeme. Tēvs ar māti izdomāja, ka būtu labi tik izdevīgā vietā kā Imantā, kur ir daudz zaļumu, iemērīt zemesgabalu. Atceros, ka tolaik tā vēl nebija mazdārziņiem nosēta teritorija. Un mēs tur svinējām Jāņus. Tie bija ģimenes svētki, atbrauca vien tuvākie radi un draugi.
No bērnības atceros to neadekvāto Jāņu svinību atribūtiku, kad viss Rīgas Centrāltirgus bija pilns ar sombrero cepurēm. Tad tur bija vainagi ar zilām un dzeltenām lentēm, kādus nēsā Ukrainā. Bet es sapratu, ka visā tajā raibumā bija kādi svētki, īpaši saistīti ar manu vārdu. Vēlāk atceros, ka Siguldas pilsdrupās tika rīkoti Līgo svētki ar tādu disidentisku pieskaņu. Atceros, vecāki mani ņēma līdzi un tur bija kārtīgas zaļumballes ar Līgo dziesmām. Kādā brīdī nodziedāja «Viena saule, viens mēness, viena tēva valodiņa». Tad uz skatuves uznāca divi vīri uzvalkos, un balle beidzās. Šodien klausos to dziesmu un domāju: laikam tā viena valodiņa viņiem šķita aizdomīga.
Kad sāku studēt, Jāņus svinēju kopā ar draugiem no augstskolas. Un, kad jau kļuvu mācītājs, sapratu, ka dažādas draudzes Jāņus svin atšķirīgi. Saldus Svētā Jāņa draudzē mēs smējāmies, ka baznīca nosaukta Svētā Jāņa vārdā, un mācītājs tur bija tagadējais arhibīskaps Jānis Vanags. Draudzei bija īpašums pie Cieceres ezera. Tur arī draudze parasti pulcējās – bija nometņu vieta, notika dažādas nodarbības. Cilvēki greznoja ar vītnēm telpas, bija tautiska dejošana un iemācījāmies deju soļus. Bija tādi, kas uzdziedāja kādu dziesmu. Tā bija līgošana ar vainagiem, ugunskuru un ilgu, ilgu vakarēšanu.
Šodien ir izveidojusies nepareiza spriedze starp tautiskumu un kristietību. Kristietība ir cieša saikne starp atsevišķām nācijām un kultūrām. Es nedomāju te par etnogrāfiskiem elementiem, kas robežojas ar māņticību. Bet, ja zem šiem elementiem liekam visu tautisko, tas ir vienkārši absurds vai nevajadzīgs konflikts.
Gribētu Jāņos visiem novēlēt prieku dvēselē un garā, nevis miesā. Tāds miesīgs prieks, kurš ir parasti saistīts ar tādu pārlieku lielu pārēšanos vai pārdzeršanos, no tā pēc tam jāatpūšas. Bet prieks, kuru mēs varētu saukt par īstu prieku, dod impulsu uz priekšu, un mēs Jāņos gaidām kādu jauku impulsu vai elpu,» saka mācītājs Bitāns.