VAKARA ZIŅAS: Populāru Jāņu vasaras saulgriežus svinības

Ir klāt latviešu gadskārtu svētki – Jāņi, ko svin vasaras saulgriežos, dienā, kad ir visīsākā nakts un visgarākā diena. Lai arī īsākā nakts parasti ir 21. vai 22. jūnijā, publiskas brīvdienas ir 23. un 24. jūnijā.

Jānis Vimba kur ugunskuru un lustējas visu nakti

Latvijas Nacionālā teātra aktieris Jānis Vimba atklāj, ka pavisam nesen salauzis plecu, tāpēc šīs teātra sezonas noslēgums viņam izvērties pavisam mierīgs: «Izrādē «Skroderdienas Silmačos» esmu piedalījies, spēlējis Rūdi, bet šogad nespēlēju. Šī Blaumaņa luga vienmēr bijusi tikpat populāra kā tautasdziesmas. Vismaz man vienmēr bijusi pietāte pret šo tradīciju. «Skroderdienas Silmačos» ir tikpat svarīgas kā Jaungads, kā Ziemassvētki, kā Jāņi. Esmu runājis arī ar vecākiem aktieriem, un viņi stāsta, ka iepriekš šo lugu spēlējuši cauru gadu. Es to ne visai atzīstu, jo «Skroderdienas» jāsvin tad, kad tuvojas vasaras saulgrieži, tuvojas atvaļinājums. Tas šai izrādei rada papildu pievienoto vērtību.»

Gaviļniekam Jānim Vimbam, kuram vasaras saulgriežos svinama vārdadiena, Līgo svētki un Jāņi ir ļoti svarīgi svētki. «Padomju laikos mēs tā klusi pasēdējām pie ugunskura, kaut ko apēdām, un viss beidzās. Kad Latvija atguva neatkarību, tad lēnām, lēnām radījām šos svētkus no nulles. Tagad esam ļoti kupls pulciņš – radi, draugi, pavisam kopā ap 80 cilvēkiem. Maniem vecākiem Raganā ir lauku saimniecība, un tur arī atzīmējam svētkus. Obligāti uz dzimtas svinībām ir jāierodas tautastērpā, kas veido pietāti, attieksmi pret šiem svētkiem. Jāsapošas, teltis jāuzslien un jāpalīdz galdus sagatavot. Es draugiem saku: «Brauciet agrāk, Jāņi taču nesākas astoņos vai deviņos vakarā!» Tie, kas atbrauc, to nenožēlo. Ejam arī pēc meijām, un tas viss notiek ar humoru, ar dziesmu dziedāšanu, alus iedzeršanu,» stāsta aktieris.

«Vakarā iekuram Jāņu ugunskuru, kurš ir ļoti liels, jo visu gadu tiek krāti dažādi atgriezumi un zari. Jā, un tas ir kādus piecus metrus garš, 3,4 metrus augsts un 3,4 metrus plats. Tik augstam ugunskuram nevar pārlēkt pāri, tikai uz rīta pusi, kad uguns sāk plēnēt. Vienreiz pie mums pat ugunsdzēsēji iebrauca, jo no ceļa izskatījās, ka deg pirtiņa. Bet ugunskurs ir iekurts aiz pirtiņas. Mums ir arī pašiem savas Jāņu tradīcijas. Parasti Jāņos ir vējains, un mēs izdomājam, kā pūķus var laist. Skaists skats, kad vienlaikus lido 30–40 pūķi.

Jāņos neatņemama svētku sastāvdaļa ir dziedāšana, un dziedam visu ko. Sākam ar tautasdziesmām, bet nobeidzam ar latviešu, angļu un krievu dziesmām. Cik zinām vārdus, tik arī dziedam. Neviens nepārmet, ja tu kaut ko nezini. Viens vismaz prot ģitāru spēlēt. Kompānijā ir trīs četri, kuri bļauj skaļāk par visiem. Sākumā mums nebija dziedāšanas tradīcijas. Tagad atceros vecās dziesmas, piemēram, «Še, kur līgo priežu meži» – vecāki dziedāja, un es viņiem rāvu līdzi. Neesmu vēris vaļā tautasdziesmu grāmatu, bet dzirdu, ko ģimene dzied. Katru gadu pie mums Jāņos ir arvien vairāk un vairāk dziedātāju. Divas trīs stundas mēs patiešām sēžam un dziedam.

Uz mielasta galda ir alus, meitenes sagriež rasolu, ir arī citi našķi. Nākamajā dienā ir kāda zupiņa, ko vārām lielajā katlā. Tad arī ēdam šašliku, desiņas, visu, kas ir,» par dzimtas svētku tradīcijām stāsta Vimba.

«Kādreiz man likās, kas tas par vārdu – Jānis? Kāpēc nav Ģirts vai Roberts? Kāpēc Jānis? Tas bija spurainajā pusaudža vecumā. Bet tagad es to esmu pieņēmis, jo tas ir latvisks vārds. Un man ir arī kaut kāds pienākums pret radiniekiem. Man tas latviskums tagad ir ļoti svarīgs. Tāpēc arī dēliem ieliku vārdus Viesturs un Kārlis. Tas latviskums manī ir arī no dejošanas deju kopā «Dzirnas».

Lai lustīgi latviešiem tie Jāņi! Ziemassvētkos vienmēr saka: priecīgus Ziemassvētkus. Bet tā pārsvarā ir tāda klusa pasēdēšana mājās. Protams, tas var būt arī prieks, bet gribas kaut kādu lielāku jampadraci, kad drīkst iet ārā un padauzīties. Jāņos vari apsēsties un padomāt, paraudāt un pabēdāties. Bet jāmeklē tas priecīgais. Jā, tiešām tie Jāņi ir lustīgi!»

Jānis Jarāns svin 60. dzimšanas dienu

Aktieris Jānis Jarāns atminas, ka bērnībā Jāņus svinējis kopā ar vecākiem un radiem pie Daugavas. «Galvenais mans prieks bija Centrāltirgū darinātās lielās sombrero cepures no papes, un tās pārdeva tikai uz Jāņiem. Kad vēl negāju skolā, ļoti priecājos, ka mamma katros Jāņos man nopirka šo cepuri.

Man svinības ilgst trīs dienas pēc kārtas, jo vispirms atzīmējam Līgo vakaru, tad svinam Jāņus, un 25. jūnijā man ir dzimšanas diena. Bērnībā braucām arī pie ģimenes draugiem uz Dārziņiem Pierīgā. Kamēr lielie dziedāja, dzēra alu un lēca pār ugunskuru, mēs, bērni, saullēktā zagām zemenes no kaimiņiem. Tādas lielas atmiņas par bērnību man nav, jo vecāki nebija lieli jāņotāji, dziedātāji.

Pēdējos 15 gadus tā sanācis, ka Līgo vakarā vadu koncertus vai kaut kur uzstājos. Man patīk, ka ir darbs, ka nelietoju alkoholu un pats esmu šoferis un skaidrā prātā. Pats skaistākais ir aptuveni trijos naktī. Braucu, piemēram, no Rēzeknes vai Ventspils uz Enguri, kur atrodas manas ģimenes lauku mājas. Braucu cauri visai Latvijai lēni, lēni un skatos, kā aust gaisma, deg ugunskuri, citi jau padzisuši. Gar šosejas malu klīst visādi tēli. Jāuzmanās ļoti, braucot pa šoseju. Tad ir skaista migliņa, Latvija ir tik skaista! Līgotāji to neredz – viņi redz tikai savu ugunskuru. Šoferīši, kuri ved līgotājus, arī var vērot šo skaisto skatu. Saullēkts Jāņu rītā ir visskaistākais. Kad esmu galapunktā Engurē, iedzeru alu un eju skatīties saullēktu jūrā.

Šoreiz gan svētki būs pavisam citādāki, jo netika piedāvāts neviens darbiņš. Tādēļ būšu Engurē ar brāli, māsu un sieviņu ļoti mazā kompānijā, jo man nepatīk pūļi. Es jau visu laiku strādāju pūļos. Man patīk klusums un vientulība. Klusu pie ugunskura padziedāsim, padungosim kaut ko. Būs tādi klusi Jāņi.

25. jūnijā man ir apaļa jubileja – 60 gadi, bet es jūtos ļoti labi savos gados. Kā izcilā dejotāja Vija Vētra teica kādā televīzijas raidījumā: «Galvenais – lai tas gars ir dzīvs. Miesa ir jākopj, bet gars man ir ļoti jauns.» Es jūtos ļoti jauns, un viss ir labi un ražīgi. Jubileju nesvinēšu, pasēdēšu jūras krastā, pārdomāšu padarītos darbus. Kā būs ar nākamajiem darbiem, kā tos apgūt un sakārtot?» jubilejas priekšvakarā aizdomājas Jarāns.

«Novēlu visiem Jāņos un Līgo svētkos skaidru prātu, gaišas domas. Visu to labāko un gaišāko. Ievērot, ka tev blakus ir arī sieviņa – iedot sieviņai un bērniem buču un domāt labas domas. Darīt labus darbus. Neēst, nerīt gaļu. Mazliet vistiņas šašliku, aliņu, mazliet sieriņu un zivtiņu un daudz, daudz zaļumu. Galvenais – lai laba veselība un gaišas domas!» saka aktieris.

Paukštello ar ģimeni staigā pa rīta rasu

Lai arī Dailes teātra aktieris Jānis Paukštello vēl ir «uz slimības lapas», viņš ir ceļā uz laukiem, kur ģimenes lokā tiks atzīmēta vārdadiena.

«Manā bērnībā dienu pirms Jāņiem gājām uz pļavu plūkt kalmes un zāles. Savukārt Jānis sēdēja mājās un gaidīja līgotājus līdz pusnaktij. Ap pusnakti tika iedegti lielie ugunskuri un visi sanāca kopā. Bija siers un pīrāgi. Veči iedzēra alu. Galvenā tradīcija, ka pēc maltītes nobaudīšanas līgotāji gāja no mājas uz māju un viens otru aplīgoja. Līdz nākamajai mājai ejot, jau tika izdomāts, kā pazīstamo cilvēku aplīgot. Līdzi bija papardītes un jāņuzāles. Visa nakts pagāja vienā foršā gājienā un staigāšanā. Manā bērnībā jau bija aizliegts Jāņus svinēt. Un cilvēki pirms tam atstrādāja darba dienas, lai Jāņi būtu brīvi,» atminas Paukštello.

Aktiera ģimenei ir savi lauki, kas atrodas 300 metru no Gaujas: «Mums Jāņos ir ugunskurs un šašliks. Es katram iesaku iemācīties vismaz divas Līgo dziesmas. Kad gaisma aust, gājām peldēties un pa rasu staigājām basām kājām.

Mēs esam stipra tauta, un tādai mums jābūt, esam vienīgie balti, un vēl lietuvieši, kas izdzīvojuši. Visiem latviešiem no sirds es vēlu priecīgus un gaišus Jāņus!»