VAKARA ZIŅAS: Vai grēks mīlēt 20 gadus jaunāku vīrieti?

Ja vīrietis gados redzams kopā ar «jaunu zaķi» – tas nevienu nepārsteidz. Tā jau šķiet sabiedrībā pieņemta norma. Bet – ja sieviete pēc 40 iemīlas puisī sava dēla vecumā, daudzi neizpratnē rausta plecus un nosodoši savelk sašutuma grumbu. Kā rīkoties, vai sirdij var pretoties un ar ko tas beidzas – »Vakara Ziņām« savus viedokļus uzticēja vairākas šādu stāstu varones.   

Zane iemīlējās draudzenes dēlā

Man ir, pareizāk sakot, bija draudzene Marina. Sadraudzējāmies vēl studiju gados, mācoties par mediķiem. Kad apprecējāmies – es ar gadu vecāku topošo dakterīti, Marina – ar gadu jaunāku, turpinājām kontaktēties, tiesa gan, retāk, jo katrai bija savas ikdienas rūpes, darbs, mājas un bērni. Man izveidojās veiksmīga karjera, vīrs nodibināja privātpraksi, kurā strādājām kopā. Es paralēli turpināju zinātnisko darbu un kļuvu par pasniedzēju. Mums auga divas meitas, bija ārpus Rīgas idille – lauku māja Vecpiebalgas novadā. Nu viss kā nākas mietpilsoniski laimīgai dzīvei. Biju patiešām apmierināta un laimīga līdz brīdim, kad vienā dienā viss sabruka. Mana laimīgā pasaule piedzīvoja krahu. Tik smieklīgi kā seriālā. Tik klasiski kā lubenē. Biju aizbraukusi uz konferenci Šveicē, taču ļoti gribēju uz mājām, tāpēc nolēmu atgriezties uzreiz pēc pasākuma, nevis nākamajā dienā. Gribēju sagādāt vīram pārsteigumu. Taču labāk būtu to nedarījusi, labāk.., bet, ah, kas gan to arī zina, kas labāk – salda neziņa vai rūgta patiesība – atgriezos mājās un sastapu vīru mūsu laulības gultā kopā ar savu asistenti. Man 40, viņai – 21. Protams, ir starpība, bet tas, ka uz kaut ko tādu būtu spējīgs mans vīrs, ka viņš varētu gulēt ar meitas vienaudzi, man pat prātā nevarēja ienākt! Kā tas iespējams?! Biju šokā, uztaisīju skandālu, un tikpat skaļi, cik tobrīd bira manas aizvainojuma asaras, vaimanās aizcirtās arī dzīvokļa durvis. Sēdos mašīnā un braucu pēc mierinājuma pie draudzenes. Zināju, ka vīriešiem ap 40 ir krīze, bet ka tā izrīkojies mans vīrs?! Nē, tas nebija iespējams! Marina, mana draudzene, dzīvoja pilsētas otrā galā, viņa bija pirms gadiem desmit šķīrusies tieši šī paša iemesla dēļ, ko tagad piedzīvoju es, tāpēc domāju, ka mani labi sapratīs. Pa ceļam pa telefonu divos vārdos viņai biju izstāstījusi par laulātā, kuru tobrīd spēju saukt tikai par vecu āzi un izvirtuli, nodevību, nopirkusi vīnu sirds remdēšanai, tāpēc viņa jau bija sagatavojusies. Sēdējām, runājāmies, es raudāju, jo nezināju, kā turpmāk dzīvot, Marina mani mierināja. Tieši tobrīd Marinas mājās bija arī viņas dēls Kārlis, kurš mācījās Londonā un bija ieradies apraudzīt mammu. Kārlis gan mūsu sarunā nepiedalījās, šad tad ienāca viesistabā un apjautājās, vai mums neko nevajag, aizgāja uz veikalu pēc papildu devas vīna un, protams, pa ausu galam dzirdēja arī kaut ko no sarunas. Tā kā Kārli nebiju redzējusi vairākus gadus, novērtēju, cik stalts, izskatīgs, pieklājīgs un gudrs dēls Marinai izaudzis. Ap diviem naktī aizgājām gulēt, bet otrā dienā, kad modos, Marina jau bija savā privātpraksē. Par manām brokastīm un labsajūtu rūpējās Kārlis. Rīts pēc vairākām pudelēm vīna nebija no vieglajiem, tāpēc, lai savestu sevi kārtībā un uzlabotu pašsajūtu, iedzēru glāzi šampanieša un izplūdu savos sirdsstāstos Kārlim. Viņš manī klausījās, smaidīja un teica, ka esmu ļoti pievilcīga sieviete, ka nevajag pārdzīvot, jo viss būs labi, un mierinot saņēma manu roku. Nezinu, kas tas bija, bet man no viņa pieskāriena tirpas pārskrēja pār ķermeni. Nē, tas taču ir Kārlis! Marinas dēls! Tā nevar! Tas viss no šampanieša un nerviem – sev teicu un atrāvu roku. Bet tajā pašā laikā ar viņu bija tik mierīgi un labi parunāties. Kārlis bija atbraucis uz Latviju atpūsties, diena viņam bija brīva, savukārt es biju piezvanījusi uz darbu un pateikusi, ka nebūšu, tāpēc varēju ar savu laiku rīkoties, kā gribu. Kārlis man piedāvāja doties izvēdināt galvu ārpus pilsētas pastaigā pa mežu. Kāds cilvēks blakus un svaigs gaiss – tas nenāktu par ļaunu, nospriedu un piekritu pastaigai. Bija vējaini silta un krāsaina rudens diena. Mēs staigājām pa mežu, ar kājām spārdot rūsganās lapas, runājām par niekiem, un es atskārtu, ka Kārļa klātbūtnē esmu uz brīdi aizmirsusies. Notikušais ar vīra nekrietno krāpšanu vairs nešķita pasaules gals. Kārlis koķetēja, izteica komplimentus, un mēs labi pavadījām laiku. Kad atgriezāmies mājās, Marina bija pagatavojusi vakariņas, pasēdējām trijatā un gājām gulēt. Marina laipni man atļāva palikt pie viņas tuvākās dienas, kamēr mans prāts noskaidrosies. Un, ja tā padomā, man jau arī nebija kur iet. Lauku mājās man viss atgādinātu par vīru, meitām bija sava dzīve, un es viņas negribēju apgrūtināt, mamma – laukos. Un savā juceklīgajā dzīves situācijā negribēju viņai uzgāzt savas nebūšanas, jo mamma, kā jau mamma, pārdzīvotu. Atlika vienīgi draugi. Nākamajā dienā ar vēsu prātu mēģināju saprast, ko darīt. Jānis – mans vīrs – bija zvanījis vairākas reizes, taču es nespēju ar viņu parunāt. Un arī negribēju. Vislabāk jutos Marinas un Kārļa sabiedrībā. Ieskrēju pa dienu darbā, nokārtoju lietas un nolēmu pastaigāt pa parku. Un pēkšņi man zvanīja Kārlis, apjautājās, kā jūtos, un pieteicās pievienoties pastaigā. Runājām par darbu, dzīvi, mīlestību. Viņš spēja mani gan izklaidēt, gan sasmīdināt, gan vedināt uz pārdomām. Staigājām pa parku, un es pēkšņi paklupu. Kārlis mani saķēra aiz elkoņa, bet es viņam, steberējot kā pīle, gandrīz vai uzgāzos virsū. Man sanāca smiekli, bet Kārlis aši mani pievilka klāt un noskūpstīja. Es atbildēju, bet pēc tam atgrūdu. Tas taču Kārlis, manas draudzenes dēls – kā zibens iespēra pa galvu! Teicu, ka tā nedrīkst, ka tā nav pareizi, bet Kārlis kļuva nopietns un pajautāja – kas ir teicis, kā ir pareizi? Es iebildu – tu taču esi Marinas dēls, varētu būt arī mans dēls, mums ir ievērojama gadu starpība un ko viņš vispār iedomājas... Taču sirds dziļumos man viņa tuvošanās lika nodrebēt visām maņām. Mēģināju to izmest no galvas un aizsteidzos tālāk viena. Nē, nē un vēlreiz nē – sev teicu! Taču dzīvoklī Kārli gribot negribot atkal satiku. Kārlis bija mazrunīgs, tikai tā domīgi skatījās manī, bet, kad Marina no rīta bija devusies uz darbu, Kārlis ielavījās viesistabā, kur gulēju, un mēģināja vakar iesākto skūpstu turpināt. Es sākumā atkal pretojos, bet tad skaidrajam saprātam pateicu «atā». Prāts atgriezās pret vakaru pēc vairākām kaisles labsajūtā pavadītām stundām. Kad Kārlim jautāju, kāpēc viņš tā dara, viņš atbildēja, ka es viņam vienmēr esmu patikusi un ka vienaudzes nav viņa ampluā – ar viņām esot garlaicīgi gan sarunās, gan gultā. Man bija skaidrs, ka šīm attiecībām nav nākotnes, es biju ļāvusies mirkļa, varbūt aizvainojuma remdināšanas impulsam, taču tas bija tik patīkami un saldi. Tobrīd arī sapratu savu vīru, kuram acīmredzot bija nepieciešama jauna miesa un emocijas. Nezinu, cik tas ilgi būtu turpinājies, ja Kārlis nebūtu manas draudzenes dēls, bet vairākas ekstāzes pilnas dienas, kad man šķita, ka esmu viņā iemīlējusies, piedzīvoju. Marina aizgāja uz darbu, mēs palikām mājās divatā un grēkojām. Vienlaikus jutos vainīga Marinas priekšā, tāpēc pēc nedēļu ilgas vīra telefona zvanu ignorēšanas beidzot pacēlu klausuli un piekritu Jāni uzklausīt. Satikos ar vīru, viņš visu nožēloja un lūdza piedošanu. Teica, ka mīlot tikai mani un negribot zaudēt. Ka tas bijis mirkļa vājums un ka asistente pati viņam jau sen uzmākusies. Teicu, ka viņš mani ir pazemojis, aizvainojis un nodevis, taču, tā kā pati nebiju bez grēka, lepni paceltu galvu nosakot «es padomāšu, man nepieciešams laiks...», aizgāju. Vīrs nākamajā dienā mani sagaidīja ar ziedu pušķi pie darba, aicināja vakariņās uz restorānu, mēģināja pārsteigt ar briljanta gredzenu un piedāvāja ceļojumu uz Kubu. Pie sevis klusībā jau biju izlēmusi, ka piedošu, bet nespēju no galvas izmest arī Kārli. Laikam tā tomēr nebija tikai mirkļa aizraušanās. Kaut kas mani pie viņa ļoti vilka, varbūt tā bija viņa jaunība, dzīvesprieks, taču ar prātu sapratu, ka tā nedrīkst. Un prāts guva virsroku. Es atgriezos pie vīra, taču vēl ilgi domāju par Kārli. Sākumā viņš man zvanīja, es ignorēju, jo klausīju prātam, pēc tam Kārlis atgriezās Londonā un, nodevies savām rūpēm, lika mani mierā. Tā tas beidzās, taču es ik pa laikam ar smaidu uz lūpām atceros jaukos mirkļus, ko pavadīju kopā ar viņu.

Zanes secinājums:

Katrā ģimenē ir savi kritieni un pacēlumi. Aizvainojums ne vienmēr ir labākais padomdevējs, bet jauna aizraušanās vai attiecības visbiežāk – tikai ielāps, kas uz brīdi ļauj aizmirst pāridarījumu, taču tajā pašā laikā ļauj labāk novērtēt gadiem pārbaudītas vērtības un cilvēku, kas tev blakus. Iemīlēšanās un randiņi ir pārejoša greznība, ikdienas kopdzīve – paliekoša vērtība.

Ilze īsto atrada internetā

Man bija 43 gadi, kad izšķīros ar vīru, bet, tāpat kā jebkura sieviete, arī es vēlējos būt laimīga un joprojām ticēju, ka kaut kur ir tas mans dzīves lemtais, īstais un vienīgais. Ābola otra pusīte. Tā kā iet uz klubiem laimes meklējumos šķita par vēlu, jo negribēju būt tā jauno meiteņu aprunātā «četrdesmitgadniece, kas stutē sienas», nolēmu izmēģināt laimi internetā. Kā nekā – biju dzirdējusi un arī presē lasījusi vairākus veiksmīgus iepazīšanās stāstus ar laimīgām beigām. Kāpēc nepamēģināt arī man? Ieliku bildes, nomainīju vārdu un, tiesa gan, nedaudz samelojos par gadiem. Uzrakstīju, ka man ir nevis 43, bet 39 gadi. Ar interesi gaidīju, kas notiks. Sāka pienākt pirmās vēstules, man par pārsteigumu – daudzas no gados jauniem puišiem. Te gan jāpiebilst, ka man vienmēr patikuši gados jaunāki, lai arī vīrs bija 11 gadus vecāks par mani. Tāpēc, ieraugot jauno puišu vēstules, neraucu sašutumā pieri, bet ar interesi tās lasīju. Piedāvājumi bija visādi – sekss, jo kādam gribējās kamasūtras privātstundas, citi rakstīja ziņkārības pēc, bet bija kāds 25 gadus vecs puisis, kas manu uzmanību piesaistīja ilgāk par trim minūtēm. Viņš pieklājīgi mani uzrunāja un jautāja, kāpēc tik skaista sieviete meklē iepazīšanos internetā. Nu it kā tradicionāli un nekā, bet sākām sarakstīties. Valdis – tā sauca manu jauno paziņu – bija datorspeciālists, dzīvoja Talsu novadā, nesen bija izšķīries ar draudzeni un brīvo laiku kavēja internetā. Pēc vairāku nedēļu sarakstes, kas jau bija kļuvusi par pieradumu, jo man ar viņu bija interesanti runāt gan par kino, gan mūziku, gan arī sadzīviskām lietām, nolēmām satikties. Mani, protams, mulsināja viņa vecums, bet nospriedu, ka aiziet uz randiņu jau nenozīmē uzreiz likties gultā. Turklāt pēc vēstulēm un viņa spriedumiem par dzīvi šķita, ka viņš ir vecāks. Sarunājām, ka Valdis atbrauks uz Rīgu un mēs satiksimies tradicionālajā randiņu vietā – pie «Laimas» pulksteņa. Bija piektdienas vakars, es sapucējos un nedaudz drebošu sirdi noteiktajā laikā devos uz norunāto vietu. Man mugurā bija gaisīgi balti svārki līdz celim, melns topiņš un džinsu jaciņa, bet kājās vasaras sandales. Daudzi teikuši, ka izskatos jaunāka, un arī tovakar apkārtējo skatieni liecināja, ka esmu formā. Galvu augšā, smaidi – sev teicu, tuvojoties «Laimas» pulkstenim. Un tur jau viņš stāvēja – garš, stalts, baltā kreklā un džinsos ar sarkanu rozi rokās. Varēja manīt, ka nedaudz uztraucies. Staigāja šurpu turpu kā goda sardzē pie Brīvības pieminekļa. Draiski piegāju klāt un nozibsnīju smieklus: «Čau! Vai tu gaidi mani?» «Jā...» viņš novilka, sniedzot puķi, un, aši pārlaidis skatu no galvas līdz kājām, piebilda, ka dzīvē izskatos nedaudz savādāk. «Tā...» nodomāju. Protams, bildes vienmēr nedaudz piemelo, taču vai tiešām es viņam nepatīku, jo man Valdis no pirmā acu skatiena lika skudrām noskriet īso distanci pa muguru. «Tu izskaties vēl jaunāka, uz gadiem 30,» Valdis komplimentēja. Atviegloti nopūtos, tik pie sevis klusībā nosmēju – nez ko tu teiktu, ja zinātu, ka man jau ir pāri 40 – un devāmies pastaigā pa Vecrīgu. Tā kā bijām pirms randiņa ilgi runājušies internetā, satiekoties «dzīvajā», bija sajūta, ka esam pazīstami sen, un, pārvarējuši pirmo mulsumu, sākām triekt asprātības. Bija saulaina novakare, un Valdis piedāvāja apsēsties kādā āra kafejnīcā iedzert alu. Es piekritu. Sēdējām, pļāpājām, dzērām alu, smējāmies un labi pavadījām laiku. Pulkstenis strauji tuvojās pusnaktij. Man jābūt pieklājīgai meitenei – sev noteicu, izmetot, ka laikam jāpošas uz mājām. Valdis piedāvājās pavadīt. Dzīvoju Iļģuciemā, Valdis bija apmeties pie brāļa Ķīpsalas «kojās». Viņš galanti, bez roku palaišanas pavadīja mani līdz mājām, vien uz atvadām iedeva ātru buču uz vaiga. Lai gan es vasaras brīvlaikā savu pusaugu dēlu biju aizsūtījusi uz laukiem pie vecmāmiņas un dzīvoklis bija brīvs, nolēmu nesasteigt notikumus. Sarunājām ar Valdi satikties nākamajā dienā un braukt uz jūru. Tā arī notika. Lai gan mans augums ne tuvu nelīdzinājās modeles formām, jo uz vēdera bija vairākas «riepiņas», bet kājas apciemojis celulīts, es nolēmu nekompleksēt Valda klātbūtnē, kuram kā jau divdesmitgadniekam augums vairāk līdzinājās atlētam, nevis alus vēdera onkam. Savā vecumā esmu sapratusi, ka jāpieņem sevi tāda, kāda esmu, jo pēc 40 gadiem dabu vairs neapmānīsi, un, manuprāt, galvenais ir tas, kā tu jūties, un, ja esi pārliecināts un apmierināts ar sevi, tad tā arī izskaties. Tikuši ar vilcienu līdz jūrai, nolīdām kāpās kādā klusākā vietā, es biju sarūpējusi līdzi uzkodas, Valdis paņēmis atspirdzinošus dzērienus. Atkal triecām jokus, gājām peldēt, sauļojāmies, ēdām, dzērām – vārdu sakot, atpūtāmies un baudījām viens otra klātbūtni. Sarunās ne mirkli nejutu mūsu gadu starpību. Vai nu viņš bija pieaudzis jauns vīrietis, vai es viņa klātbūtnē jutos jaunāka. Dauzoties, protams, neizpalika arī bučas. Šoreiz pēc Valda pieskārieniem un pirmā skūpsta skudras pa muguru nolēma skriet maratonu. Jutos lieliski, bet mana mugura sāka protestēt, laikam biju pārsauļojusies. Devāmies mājup, un, kad tikām līdz manai kāpņu telpai, Valdis pēc vairākiem skūpstiem piedāvājās ieziest muguru ar nomierinošo krēmu. Es sapratu, uz ko tas velk, taču nolēmu ļauties (kā teica mans bijušais vīrs: «Viens labi pavadīts vakars tomēr ir viens labi pavadīts vakars.») un aicināju Valdi uz dzīvokli. Viņš neaizbrauca pie brāļa tovakar. Un arī svētdienu pavadījām gultā. Protams, nevarēju viņam neuzdot jautājumu, vai viņu nemulsina, ka esmu vecāka, bet Valdis atbildēja: «Nē! Man nav interesanti ar vienaudzēm. Tu esi skaista, gudra, kāda nozīme gadiem.» Bet es tikai turpināju iebilst, tajā pašā laikā saprotot, ka nemaz negribu ar viņu šķirties un kopā jūtos daudz jaunāka, labāka, iekārojamāka. Kad Valdis svētdienas vakarā aizbrauca, sāku pēc viņa skumt, taču nolēmu, ka jānogaida, kas notiks tālāk. Vai viņš man vēl rakstīs, zvanīs? Varbūt viņam tā bija tikai labi pavadīta nedēļas nogale? Taču ilgi nebija jāgaida. Tajā pašā vakarā Valdis pirms gulētiešanas man atsūtīja dauzonīgu īsziņu ar buču smaidiņiem. Līdz nākamajai nedēļas nogalei katru dienu sazvanījāmies un atkal tikāmies. Es atmetu visus aizspriedumus par gadiem un to, ka kāds uz ielas var nodomāt, ka esam māte ar dēlu, nevis pāris, bet... Dzīve taču viena. Un, ja sākumā mūsu tikšanās bija nevainīga un laba laika pavadīšanas iespēja, pēc mēneša zināju, ka esmu iemīlējusies, un viņš atzinās, ka jūtas tāpat. Iepazīstināju Valdi ar manu dēlu Matīsu, kurš sākumā greizsirdības dusmās ar mani nerunāja, bet mana mamma, uzzinot par attiecībām ar 25 gadus vecu vīrieti, vispār saķēra galvu un teica, ka esmu jukusi, prātu izkūkojusi pusmūža sieviete. Šāda tuvinieku reakcija, protams, bija paredzama, taču es biju pārliecināta, ka ar laiku viss norimsies. Biju ļāvusies savai sirdij un apkārtējo viedokli neņēmu vērā. Valdim ar saviem vecākiem negāja vieglāk, jo viņa mamma, var teikt, tomēr bija mana vienaudze – vien četrus gadus vecāka. Bija pārrunas, apvainojumi, pat draudi. Taču mēs nolēmām neļauties apkārtējo spiedienam, jo bijām pārliecināti, ka esam atraduši viens otrā īsto. Lai pieliktu runām punktu, aizgājām uz «zagsu» un, radiem nezinot, sarakstījāmies. Skandāls, protams, pēc tam bija vēl lielāks, taču mainīt neko vairs nevarēja, kā saka – izlietu ūdeni nesasmelsi. Gribot negribot visiem nācās samierināties un pieņemt to, ka esam ģimene. Valdis pārcēlās uz Rīgu, iekārtojās darbā kādā kompānijā par datorspeciālistu, bet pēc gada mums piedzima meitiņa. Nu runas ir pieklusušas, vecmāmiņas priecājas par mazmeitiņu, brauc ciemos. Esam nodzīvojuši laulībā piecus gadus, un es ne mirkli nenožēloju, ka ļāvos savai sirdij, nevis rīkojos un vadījos pēc sabiedrībā vispārpieņemtām normām.

Ilzes secinājums:

Cilvēki dzīvē daudz vairāk par savām vēlmēm un labsajūtu reizēm respektē apkārtējo viedokli un dzīvo pēc principa «tas ir vai nav labi», «tas ir vai nav pareizi», «ko teiks citi...». Bet, ja atmet šaubas un klausa savai sirdsbalsij, dzīvot kļūst vieglāk, nav jāmelo ne sev, ne citiem. Ir jābūt drosmīgam ļauties, uzdrošināties un nenobīties.

Zanda iemīlējās savā skolniekā

Tas notika pirms daudziem gadiem. Toreiz tikko biju pārcēlusies uz citu darbavietu – skolu, kurā mācīju latviešu valodu un literatūru – un man iedeva arī audzināmo vidusskolas klasi. Man toreiz bija 37 gadi, tagad jau 50. Atceros, 1. septembrī satiku savus audzināmos un no visiem 30 skolniekiem (klasē bija 12 meitenes un 18 puiši) uzreiz ievēroju vienu – Gustavu. Tāds spurains, skaļš un simpātisks puisis. Bija skaidrs – barvedis. Mani nepārsteidza tas, ka skolēni uz mani raugās ar neuzticību, kā nekā – jauna učene, kas zina, ko var sagaidīt. Taču, tā kā pieredze man bija un mana audzināšanas metode nav «skaldi un valdi», bet gan demokrātiskas un līdztiesīgas attiecības, tiesa, ievērojot distanci un nezaudējot autoritāti, biju gatava pārbaudījumiem. Gustavs tiešām bija autoritāte klasesbiedriem, gudrs, bet slinks uz mācībām, kur nu vēl latviešu valodu un literatūru. Nadzīgs uz jokiem, ēverģēlībām un sportiskām aktivitātēm. Arī man patika sports, un, lai uzturētu sevi formā, vakaros mēdzu skriet skolas sporta laukumā. Bieži vien tur vakarus pavadīja arī Gustavs ar draugiem. Ārpus stundu reglamenta attiecībās sākām pļāpāt, izrādījās, ka puisi interesē antīkā literatūra, kas bija arī mana aizraušanās, atradām vēl kopīgas tēmas mūzikā, kino un kļuvām par labiem sarunas biedriem. Diskutējām, ieteicām viens otram noskatīties kādu filmu, es padalījos ar viņu savos grāmatu krājumos, pēc tam lasīto pārspriedām. Arī stundās Gustavs kļuva par labu palīgu disciplīnas ievērošanas jautājumos, jo pārējie viņu klausīja. Tā pagāja viens mācību gads, nākamais, es pa to laiku biju paguvusi izšķirties ar savu mīļoto cilvēku, ar kuru kopā biju nodzīvojusi septiņus gadus, tiesa, bez oficiālām attiecībām, arī bērnu mums nebija. Šķiršanās, protams, atstāja iespaidu uz manu garastāvokli un treniņiem sporta laukumā, tāpēc, kad Gustavs sāka uztraukties, kāpēc skolotāja nenāk uz sporta laukumu, kādā atklātības brīdī viņam izstāstīju visu par Mairi – savu bijušo. Viņš mani uzklausīja, mierināja un vien beigās smīnot noteica: «Tas ir ļoti labi.» Toreiz nepievērsu teiktajam uzmanību, atcerējos to krietni vēlāk. Maniem vidusskolniekiem tuvojās pēdējais zvans un eksāmeni. Bija jāgatavojas. Gribēju katram sarūpēt pa kādai dāvanai personīgi no manis un, protams, izvēlējos grāmatas. Gustavam piemeklēju Baironu ar atbilstīgu ierakstu. Izlaiduma vakars bija skaists – jaunieši mani apsveica, teica, ka esmu labākā audzinātāja, kāda viņiem bijusi – tik saprotoša un reizē stingra, un aicināja turpināt svinības šaurākā lokā. Sākumā atrunājos, ka viņiem taču savs loks un savas intereses, bet Gustavs bija uzstājīgs, un es beigās piekritu. Mājās mani tik un tā neviens negaidīja. Devāmies desmit cilvēku liela kompānija uz Vecāķiem, uz Gustava vecāku vasarnīcu. Kopā ar saviem audzināmajiem jutos jauna un brīva. Beigu beigās – viņi jau bija skolas absolventi, man vairs nebija jāliek atzīmes vai jākušina kāds skaļāk izteikts vārds stundā. Sēdējām, pļāpājām, man kā pārējām meitenēm piedāvāja šampanieti, puiši dzēra ko stiprāku. Aizgājām uz jūru, un kādā brīdī pamanīju, ka pārējie no mums ar Gustavu jau krietni gabalā, ka mēs esam palikuši vieni. Tikai vēlāk uzzināju, ka tāds bijis Gustava plāns. Biju nedaudz noreibusi no šampanieša, skaistā saulrieta. Turpinājām sarunas divatā – par dzīvi, mīlestību, un te pēkšņi Gustavs pārsteidza ar jautājumu, vai drīkst mani noskūpstīt. Es apstulbusi attraucu, ka viņš taču ir mans skolnieks, uz ko Gustavs atbildēja, ka vairs jau ne, ka viņš ir pieaudzis jauns vīrietis. Ar prātu sapratu, ka tā nedrīkst, bet Gustavs man patika, un pēc vairākiem uzstājīgiem mēģinājumiem, kas beidzās ar manu atraidīšanu, Gustavs mani paķēra uz rokām un sāka griezt riņķī. Es spiedzu kā pusaugu skuķe, teicu, lai laiž vaļā, un, kad Gustavs mani nolika uz zemes un mēģināja vēlreiz noskūpstīt, es nepretojos. Domāju – tikai šovakar, tikai vienu reizīti. Pēc tam atgriezāmies mājās, pasēdējām, bet es ar pēdējo vilcienu nolēmu braukt uz Rīgu. Gustavs mēģināja pierunāt palikt, taču es zināju – ja nevēlies nokļūt muļķīgā situācijā, neradi muļķīgus apstākļus. Labāk tālāk no grēka. Turklāt tur taču bija arī citi jaunieši. Kas notiktu, ja viņi uzzinātu. Negribēju kļūt viņu acīs par liderīgu skolotāju. Nākamajā dienā Gustavs man zvanīja, jautāja, kā jūtos, es, protams, teicu, ka vakar notikušais bija kļūda, ka viņš vēl ir jauns, ka viņam jāmācās un visa dzīve vēl priekšā. Gustavs manu monologu noklausījās un pajautāja: «Tev nepatika?» Viņš jau bija pārgājis uz «tu». Es atbildēju, ka tā nedrīkst. «Labi, labi,» viņš noteica un pieklājīgi atvadījās. Vairākas dienas bija klusums, tad satikāmies skolā, Gustava klātbūtnē jutos nedaudz neveikli, un izšķīrāmies. Bija vasaras brīvlaiks, es zināju, ka Gustavs stājas universitātē «juristos». Puisis un notikušais man neizgāja no galvas, un pēc mēneša kādā piektdienas vakarā, nīkstot mājās viena, nolēmu viņam piezvanīt. «Kā iet? Vai iestājies?» atradu iemeslu sarunas uzsākšanai. «Jā,» Gustavs priecīgi atbildēja, un pēc fona varēja dzirdēt, ka atrodas kādā trokšņainā vietā. Izrādījās, viņa mammai bija dzimšanas dienas svinības. Gari nerunājām, es atvainojos, ka esmu iztraucējusi, un Gustavs teica, ka piezvanīs vēlāk. Vecā muļķe – pukojos pie sevis. Nu ko tu dari? Nolēmu, ka Gustavam vairs nezvanīšu. Ilgi gan nebija jāgaida – nākamajā dienā viņš zvanīja pats un piedāvāja draudzīgi satikties un papļāpāt. Sēdējām skvērā, runājāmies par grāmatām, kino, Gustavs stāstīja par saviem nākotnes plāniem, projektiem. Vienubrīd saņēma manu roku un sāka rotaļāties ar pirkstiem. Man patika un, lai gan biju nodomājusi, ka esmu viņam par vecu, ka neļaušos nekādām provokācijām, tomēr nerāvu roku atpakaļ. Nekas vairāk arī nenotika. Atvadījāmies un katrs devāmies savu ceļu. Vairākus mēnešus no Gustava nebija ziņu, ik pa laikam par viņu iedomājos, bet, tā kā jau bija sācies jauns mācību gads, jaunās rūpes un darbi neļāva brīvdomībā sēdēt un kūļāt smadzenes. Gustavs uzradās pēkšņi! Kādudien pie skolas sagaidīja pēc stundām ar ziedu pušķi rokās. Oho! Kas tad tas? Biju pārsteigta, bet viņš tikai nosmēja, ka nācis apciemot veco učeni, ka sagribējies parunāties ar kādu pa gudro. Devāmies uz kafejnīcu papļāpāt un nosēdējām tur, pavadot laiku diskusijās, vairākas stundas. Bija jau vēls, tāpēc Gustavs pieteicās mani pavadīt uz mājām. Paņēma taksi un pie mājas izkāpa kopā ar mani. «Uzaicini uz tēju,» viņš lūdza. «Nē, tev jābrauc mājās,» atbildēju un gribēju mesties iekšā pa durvīm, bet Gustavs mani saķēra, pievilka klāt un teica: «Nekur es tevi nelaidīšu.» Un učene padevās... Kopš tā laika esam kopā. Nu jau būs 13 gadi.

Zandas secinājums: Garam un dvēselei nav gadu. Ja cilvēkiem ir saskaņa un sapratne garīgā līmenī, tad nav svarīgi, cik gadu ir fiziskajam ķermenim.