SARUNA: Prasībām jābūt augstām

«Mans tēvs nebija ģimenes cilvēks. Viņš bija skatuves cilvēks, un attiecības ar bērniem un citiem ģimenes locekļiem viņam bija diezgan pastarpinātas. Tās vienmēr palika otrajā plānā,» atzīst leģendārā aktiera Edgara Liepiņa dēls Kristaps Liepiņš.

Šovakar Dzintaru koncertzālē notiks Edgara Liepiņa 85 gadu jubilejas piemiņas koncerts Paldies, kolosāli! Tautā mīlētajam aktierim pērn 17. decembrī būtu svinēta 85 gadu jubileja, savukārt šogad septembrī apritēs 20 gadi, kopš Edgars Liepiņš uz mums raugās no savas zvaigznes debesu laukos. Lai pieminētu abus nozīmīgos gada skaitļus, šovakar Edgara Liepiņa piemiņas koncertā piedalīsies Maestro Raimonds Pauls, komponisti Mārtiņš Brauns un Juris Kulakovs, grupa Ārprāts, dziedātāji Zigfrīds Muktupāvels, Dainis Skutelis, Agnese Rakovska, Laimis Rācenājs, Miervaldis Jenčs, Guntars Ruņģis, Samanta Tīna, Liepājas teātra aktieris Edgars Pujāts, TirkizBand un daudzi citi mākslinieki. Vakaru vadīs aktieris Guntis Skrastiņš.

Ar Edžus klātbūtni

«Kaut kā dzīvē tā sanācis, ka mēs, Edgara bērni [trīs dēli un meita], savā starpā neesam īpaši saistīti. Visi radi ir ļoti izkaisīti. Jo Edgaram numur viens dzīvē vienmēr bija skatuve. Tāpēc arī viņa piemiņas pasākumu organizēšanā vairāk iesaistīti viņa bijušie skatuves kolēģi, draugi. Protams, paldies Guntim un Imantam Skrastiņiem par Edgara piemiņas uzturēšanu, kas turpinās jau daudzu gadu garumā,» pateicīgs ir Kristaps Liepiņš, vidējais no aktiera dēliem.

Ik gadu Saulkrastu estrādē maija pēdējā svētdienā notikuši Edgara Liepiņa piemiņas koncerti, kā piemiņas apliecinājums ik gadu notiek pasākumi arī Skultes kapos. Saulkrastos Edgara Liepiņa vārdā nodēvēta iela, izdota viņam veltīta grāmata. Aktiera vārdā nosauktās piemiņas balvas saņēmuši daudzi ievērojami mākslas un kultūras darbinieki, un šogad šī balva tiks pasniegta Maestro Raimondam Paulam.

«Latvijas Televīzijā tapusi dokumentālā filma par Edgaru Liepiņu, bet vēl joprojām ir diezgan daudz neapzinātu materiālu, kas stāv arhīva kastē un ko neviens vēl nav cēlis gaismā. Tad nu arī šā vakara koncertam ir izrakta viena audio kasete, saruna ar Edgaru, kas ierakstīta pirms gandrīz divdesmit pieciem gadiem, bet vēl nekad nekur nav dzirdēta. Nezinu, kā tas ies kopā, bet kaut kas tāds šai koncertā būs – lai radītu Edžus klātbūtni,» atklāj Kristaps Liepiņš.

Ciemos pie tēva

Tēva klātbūtnes Kristapam bērnībā, protams, pietrūka, un viņš to neslēpj. «Bet tajā brīdī, kad no bērna kļuvu par apzinīgu personu, es vienkārši gāju ciemos pie tēva. Atceros ļoti daudzas reizes, kad esmu gājis pie viņa uz teātri, dzīvojies grimētavā, aizkulisēs un entās reizes skatījies vienas un tās pašas izrādes ar tēva piedalīšanos. Teātra dzīve tika iepazīta no abām pusēm, un, iespējams, tas arī radīja vēlmi tajā neiesaistīties. Ne jau tāpēc, ka teātris būtu ar ko slikts. Gluži otrādi – redzēju, cik tas ir milzīgs darbs,» stāsta Edgara Liepiņa dēls.

Kristaps atminas, ka, arī ciemojoties pie tēva viņa vienistabas dzīvoklītī čakmarijas ielā pie Zemitānu tilta, viņš redzējis nemitīgu darba procesu – nebeidzamas sarunas ar kolēģiem par dažādiem projektiem, koncertiem, skatuves scenogrāfiju. Tur bija lomu eksemplāri, grāmatu kaudzes, avīžu izgriezumi, kas kalpoja par pamatu viņa individuālajām programmām. «Es sekoju līdzi notikumiem Latvijas teātrī, un, skatoties uz to, kas notiek improvizācijas teātrī vai stand up komēdijas žanrā, kā to tagad moderni sauc, es neredzu nevienu tādu aktieri un režisoru, kurš sava iznāciena sagatavošanā būtu ieguldījis tik lielu darbu, kā to darīja mans tēvs. Visu cieņu Latvijas teātrim, visu cieņu aktieriem un režisoriem, bet – tik spilgta solo iznāciena nav, kur aktieris ir gan programmas autors, gan pats to izspēlē, izdzied un izrunā. Palabojiet mani, ja tādu zināt. Es diemžēl nezinu. Tas vien liecina par to, ka tas prasa mežonīgu darbu.» Tāpēc Kristaps attaisno savu tēti, kurš, ziedojoties teātrim, nespēja atrast laiku ne ģimenei, ne bērniem. «Protams, pilnībā attaisnoju. Viņš bija atradis savu būtību un to centās realizēt līdz perfektumam. Teiksim godīgi: viņš sevi šādā veidā dedzināja. Un sadedzināja. Saviem skatītājiem, savai tautai, Latvijai.»

Patriotiska pretestība

Edgara Liepiņa dēls uzskata, ka tikpat kā vienmēr pilnībā izpārdotie tēva koncerti bija apliecinājums tam, ka tauta viņu mīlēja un gribēja gan klausīties iemīļotās melodijas, gan dzirdēt tolaik tik aktuālo, trāpīgo un vienlaikus labestīgo humoru. «Arī tas, ka šie koncerti tika atkal un atkal aizliegti, norāda uz to, ka Edgars panāca to, ko gribēja panākt – runāt par to, kas tajā brīdī bija aktuāls, pateikt to, ko viņam šķita svarīgi pateikt, un viņam bija pilnīgi vienalga, vai tas bija atļauts vai kāds to mēģināja aizliegt.»

Kristaps pieļauj, ka mūsdienu jaunatne varētu nesaprast, kāpēc kaut kas bija aizliegts, jo – runāt taču drīkst par visu. Bet ir jau jāsaprot tā laika fons, kur slēptas represijas bija pret visu inteliģenci – pret jebkuru, kurš atļāvās pateikt vairāk nekā drīkst. «Visiem viņa jociņiem bija milzīgi zemteksti, un ne jau netīšām tie iekļuva tais programmās. Tā bija vēlme tādā veidā pretoties iekārtai, kas pastāvēja Latvijā. Tā bija vēlme radīt cilvēkos patriotisku pretestību, un es domāju, ka tādā veidā tā arī tika panākta – vai par ķiļķenu un klimpu dziedot, vai runājot par melnu teļu, kurš atskrēja. Protams, tai laikā to uztvēru nedaudz savādāk nekā tagad, bet izpratne bija – gan par patriotismu, gan par to, ka esam nonākuši zem svešas varas, gan par savas tautas vērtībām, kas jāsargā. Mēs ar tēvu daudz par to runājām, un šīs sarunas vienmēr bija diezgan atklātas.»

Ar kvalitātes zīmi

Kas ir būtiskākais, ko Kristaps iemācījies no sava slavenā tēva? «To, ka prasībām pret sevi jābūt ļoti augstām – lai viss, ko tu dari, būtu nostrādāts tik perfekti, ka tev par to nav kauns, un ka tam, kā tajā laikā teica, var spiest virsū kvalitātes zīmi. To, ka par saviem vārdiem un darbiem ir jāatbild par visiem simt procentiem.»

Un Kristaps Liepiņš par saviem darbiem arī atbild par visiem simt, pat divsimt procentiem, jo, strādājot tik atbildīgu darbu, kāds ir alpīnisma instruktoram, citādi nemaz nav iespējams. «Pastāv stereotips, ka braukt uz kalniem un kāpt kalnos – tas jau nav nopietns darbs. Dari to, kas patīk, un vēl saņem naudu... Bet – kāds tam apakšā ir darbs un kāda ir šī darba garoziņa, par to reti kurš aizdomājas,» saka pieredzējušais alpīnisma instruktors un VX Piedzīvojumu vortāla vx.lv redaktors.

Viņš neslēpj, ka daudzus gadus dzīve bija piespiedusi viņu iekļauties arī sabiedrības «nopietnajā daļā», vilkt pletkreklu ar šlipsi, runāt gudrus vārdus bankas valdes sēdēs un rakstīt sarežģītas koncepcijas par drošības tēmām. «Jā, arī to es varu. Kā teica mans tēvs: es varu rakt. Bet – es varu arī nerakt. Nu jau daudzus gadus esmu līdzsvarā starp to, kas man patīk, un to, ko es daru. Tie ir kalni, tās ir iedvesmas lekcijas uzņēmumiem, dažādu piedzīvojumu pasākumu un ceļojumu organizēšana. Bet līdz tam nokļūt bija diezgan sarežģīti,» Kristaps atzīstas.

Paiet tumsā uz priekšu

Interesanti, vai, vairāk nekā 30 gadus kāpjot kalnos, bail vairs nav? «Ir,» alpīnists godīgi atzīstas. Un šī ir viena no tēmām, ko viņš ļoti labi pārzina un par ko kā lektors ir gatavs ar cilvēkiem runāt. «Ja mēs dzīvojam bez bailēm, tas nozīmē, ka mums ir pārāk maz prasību pret sevi, dzīvojam ilūziju pasaulē, nevēloties sevi apgrūtināt. Tas ir līdzīgi kā stāvēt tumsā, kur ir silti un labi, nekas nenotiek, un nav arī intereses izkustēties no vietas. Bet dzīve mums, iespējams, ir tikai vienreiz dota, un būtu muļķīgi stāvēt uz vietas. Pat ja ir bail, man gribas mēģināt uzspīdināt gaismu un paiet tai tumsā uz priekšu, atklāt, izzināt, iepazīt. Tas noteikti ir interesantāk nekā palikt uz vietas,» Kristaps nešaubās. Viņš uzskata, ka bailes ir smalka aizsargbarjera, kas brīdina par jaunu, vēl nestaigātu teritoriju tavā priekšā. «Un tas, ka spējam pieņemt lēmumu doties šajā nezināmajā, darīt ko neprātīgu, ārpus ierastā, ārpus normālā, ārpus loģiski drošā – tas ir tas, kas padara mūs brīvus!»

Kristaps LIEPIŅŠ

• Izcilā latviešu aktiera, komiķa un traģiķa Edgara Liepiņa dēls
• Alpīnists, alpīnisma instruktors, ceļotājs, piedzīvojumu un dēku meklētājs
• Ar klinšu kāpšanu un alpīnismu sācis nodarboties 13 gadu vecumā
• VX Piedzīvojumu vortāla vx.lv redaktors
• Mācījies lietišķajos, divus gadus studējis kinorežiju Latvijas Kultūras akadēmijā pie Anša Epnera un Vijas Beinertes. «Ne vienu, ne otru skolu nebija lemts pabeigt – tie bija 90. gadi, vienkārši nebija par ko dzīvot – bija jāiet strādāt, un savienot darbu ar pilna laika mācībām bija neiespējami.»
• Strādājis gan par skatuves strādnieku Jaunatnes teātrī, gan par video operatoru un montāžas režisoru vairākās televīzijās
• Vairāk nekā 13 gadus nostrādājis Latvijas Bankas Aizsardzības pārvaldē
• Trīs bērni – divas meitas un dēls