SARUNA: Cilvēkam nevajag daudz

«Ja būtu tik tikko beigusi Mākslas akadēmiju, man šis būtu liels notikums dzīvē, bet nu jau esmu kļuvusi rāmāka gan pret kritiku, gan uzslavām, mani tās neuztrauc. Galvenais – izdarīt savu darbu labi, lai pašai ir interesanti un prieks par procesu,» saka modes dizainere Līga Banga. Tieši viņas veidotajā kleitā dziedātāja Aminata pārstāvēja Latviju Eirovīzijā, un pēc ilgiem laikiem ne tikai iegūtā 6. vieta, bet arī izvēlētais skatuves tērps raisīja atzinīgus vārdus.

Līga Banga atzīst, ka viņai patikusi Aminatas dziesma, tāpēc arī piekritusi veidot dziedātājai skatuves tērpu. «Latviešiem parasti gribas parādīt savu latvisko, izrādīt tautisko. Grūti pateikt, kā ir pareizi, bet ne Aminata izskatās latviska, ne dziesma – latviska, tāpēc šoreiz vajadzēja izdomāt starptautiski saprotamu vizuālu tēlu. Mana vīzija bija pasaku tēls – ziemeļu valdniece ar dienvidnieciskiem elementiem, bet Aminata teica, ka viņa ir vienkārša meitene, kas izpilda dziesmu par mīlestību, tāpēc sākotnējais tēls tika nolikts malā, jo dizainers nedrīkst uzspiest savu viedokli,» atzīst modes māksliniece. Lai gan par Aminatas panākumiem viņai ir prieks un prieks arī par to, ka viņas veikums ir novērtēts atzinīgi, tomēr projekti nāk un iet, rezultātam nedrīkstot pieķerties.

«Pēc akadēmijas mans pirmais darbs bija stiliste žurnālā Una, man likās, ka tieši ar to arī jānodarbojas. Tad es pilnīgi netīšām piedalījos pēdējā Nepieradinātās modes asamblejā, ieguvu pat kaut kādu augstu vietu un tad izdomāju – varbūt tomēr ar modi... Dzīve vienmēr ievieš korekcijas. Es plūstu pa straumi, man nav mērķis kaut ko sasniegt modes pasaulē, kaut ko pierādīt, lai tagad mani ņem vērā kā modes dizaineri. Nē – kā sanāks, tā sanāks. Man svarīgi, lai pašai patīk tas, ko daru, un ir gandarījums. Protams, kamēr jauns, vari mētāties un skriet visādos projektos, bet kaut kad apniks, vairs negribēsies dažādību, bet – paredzamību,» saka Līga Banga.

Skapim jābūt tukšam – tā uzskata modes māksliniece un atzīst, ka pašai neesot īpaši daudz drēbju. «Es reizēm pati sev šuju, bet jāatzīst – esmu palikusi slinka. Kādreiz varēju sēdēt pie šujmašīnas, visādus tērpus sev darināt, bet tagad domāju – priekš kam? Tad labāk eju cilvēkos. Man kā stilistei un modes dizainerei ir ļoti maz drēbju, es tām pievēršu uzmanību, bet – jo mazāk, jo labāk, tad par to mazāk jādomā, tas neatņem daudz enerģijas. Es vispār gribētu izdomāt tādus tērpus, kas cilvēka dzīvi padara vienkāršāku. Teiksim – ir dažas lietas, kuras, dažādi komplektējot, transformējot un savienojot, praktiski atkrīt jautājums, ko mugurā vilkt. Neesmu cilvēks, kas stāv pie spoguļa stundām ilgi, domājot – ko vilkt. Katrai sievietei jāsaprot, kas viņai piestāv, teiksim, man piestāv šauri, melni svārki, un man tādi ir vairāki, un attiecīgi ar tiem visu arī kombinēju. Un pēc iespējas mazāk krāsu un raibuma. Zinu, ka parasti pavasarī gribas kaut ko krāsainu un puķainu, bet ikreiz, kad esmu ļāvusies šīm emocijām un nopirkusi kaut ko tādu, tad parasti tas stāvējis skapī – ne kur uzvilkt, ne pie kā pievilkt.»

Šo pašu tēzi – jo mazāk, jo labāk – Līga Banga īsteno arī citās dzīves jomās. «Neesmu baigā patērētāja, cilvēkam vispār daudz nevajag – tā jūtos šobrīd, lai gan nevarētu teikt, ka man dzīvē gribējies kaut kādu mantu. Es vienkārši novērtēju to, kas man ir – man ir sava dzīves telpa, varu elpot tīru gaisu, arī ēst cilvēkam taču nemaz nevajag tik daudz, lai labi justos un izskatītos. Es neēdu restorānos, neeju uz kafejnīcām, ēdu tikai mājās un ļoti vienkāršus ēdienus. Man slinkums sev gatavot, tāpēc zināmā mērā esmu svaigēdāja. Man patīk rieksti, žāvēti augļi, kādreiz nopērku rupjmaizi un sieru – izklausās pieticīgi, bet tas man tiešām garšo, bet pie plīts stāvu, lai gatavotu maltītes dēlam. Dažreiz atceros, ka dienā jāizdzer līdz diviem litriem ūdens, tad mēģinu sevi piespiest, bet es patiešām nevaru tik daudz izdzert! Un arī skapim jābūt tukšam. Es lietām nepieķeros, to man vispār ir ļoti maz. Es arī nekad īpaši sevi neierobežoju un nesaku – to es nedarīšu: ja gribēšu, tad darīšu, bet es tāpat zinu, ka nedarīšu.»

Latviju viņa atzīst par vislabāko vietu pasaulē, un, lai arī ar savu biznesa partneri domā par «kādu tirgus nišu ārpus Latvijas, iespējams, tiks atvērts veikaliņš Parīzē, Londonā vai Berlīnē», bet viņa skaidri zinot, ka dzīvot viņa grib Latvijā. «Dažreiz domāju, kāpēc cilvēki skrien apkārt pa pasauli, kaut kur vandās, kaut ko meklē, man liekas, ka esmu piedzimusi visideālākajā vietā uz pasaules.