VAKARA ZIŅAS: Intars Busulis nedzied tikai par miljonu un izredzētajiem

Intars pārtapis par perverso Oziju Osbornu. © Ruslans Roščupkins

Aizvadītās nedēļas nogalē noslēdzies Krievijas Pirmā kanāla iespaidīgais muzikālais šovs «Toč v Toč», kur lieliskus rezultātus un žūrijas ovācijas izpelnījās mūsu dziedātājs Intars Busulis (37). Lai arī Intars neiekļuva labāko trijniekā, viņš pēc šova kļuvis vēl pazīstamāks un mīlētāks plašajai Krievijas publikai. Šonedēļ Maskavā «CrocusCityHall» izskanēja Intara Busuļa solo koncerts. Par iegūto popularitāti Intars saka: «Lai kļūtu slavens, ir jāstrādā daudz un neatlaidīgi.»  

Vai un kā atšķiras latviešu un krievu publika?

– Ir gan atšķirība. Latvieši kā jau latvieši – atturīgāki, lēnāk iesilst. Tomēr pozitīvi ir tas, ka beigas vienmēr ir laimīgas (smejas)! Tomēr krievu publika jau kopš pirmajām minūtēm ir atraktīvāka, latvietim pēc sava temperamenta ir nepieciešams mazliet vairāk laika. Taču, kad māksliniekam ir izdevies latvieti atraisīt, tad mēs, latvieši, esam tikpat sirsnīgi, pozitīvi un atraktīvi.

– Pēc piedalīšanās dažādos vērienīgos Krievijas TV šovos, tu esi iepazinies ar daudzām krievu estrādes zvaigznēm. Vienā no «Toč v toč» raidījumiem atzinīgus un draudzības pilnus vārdus tev veltīja žūrijas pārstāvis – krievu estrādes karalis Filips Kirkorovs. Vai esat kļuvuši par labiem draugiem?

 

– Protams, sākot sadarbību ar dažādiem Krievijas šoviem, esmu iepazinies arī ar krievu estrādes zvaigznēm. Filipu Kirkorovu pazinu jau pirms šī raidījuma. Mums ir labas attiecības, lietišķas. Viņš ir mākslinieks ar lielo burtu, un no viņa daudz ko var mācīties. Bet nekādi lielie čomi neesam, un gaļu kopā manā dārzā grilējuši vēl neesam (smejas).

– Vai, uzstājoties Krievijas šovos tika uzsvērts, ka tu nāc no Baltijas, ka esi latvietis?

– Jā, ik pa laikam kāds no žūrijas savā runā to pieminēja. Piemēram, sakot, ka man ir tas foršais pribaļtijskij akcent. Vienmēr, kad tika pieminēts, ka esmu no Baltijas, no Latvijas, tas izskanēja pozitīvi. Nevienā reizē neesmu jutis kaut ko sliktu, gluži otrādi, allaž pret mani visi ir labi izturējušies. Un tas, protams, šajā saspīlētajā politiskajā situācijā ir iepriecinoši.

– Kā tu plāno savu ikdienu, kad tev jāpagūst tik daudz – šovs tūkstošiem kilometru attālumā, jādarbojas tepat dzimtenē. Tu esi arī tētis trim bērniem un vīrs savai sieviņai...

– Es neesmu viens, man ir vesela atbalsta komanda – cilvēki, ar kuriem strādāju un mana ģimene. Ja es būtu viens, nevarētu izdarīt ne pusi no tā, kas man jāpaveic. Visi ikdienas mazie darbiņi, tikšanās, ceļojumi – tas viss ir sarakstīts mana mobilā telefona plānotājā. Bez tā es nevaru ikdienu ne plānot, ne pārskatīt. Esmu sapratis, ka ir ārkārtīgi svarīgi starp darbu, šoviem un muzicēšanu atrast laiku savai ģimenei. Ja tu tikai strādā, strādā un strādā, agri vai vēlu no tā sāk ciest tavi tuvie cilvēki. Ir jābūt savam laikam – stundām, dienām, nedēļas nogalei, kad šo laiku veltu tikai un vienīgi savai ģimenei. Bērni ir mana laime [ģimenē aug trīs bērni – dēls Lenijs un meitas Emilija un pastarīte Amelija].

Kad piedalos TV šovos Krievijā, par manu dzīvošanu rūpējas konkrētā šova organizatori. Viņi šīs lietas mēdz risināt dažādi – ir reizes, kad ir jādzīvo Maskavā uz vietas, bet šoreiz «Toč v Toč» bija tā, ka man tika apmaksāts gan ceļš ar lidmašīnu tik bieži, cik nepieciešams, gan dzīvošana viesnīcā tajās dienās, kad tur esmu. Mana ģimene gan palika mājās Latvijā un vēroja manu uzstāšanos televizora ekrānā.

 

– Vai ģimene tevi atbalstīja?

– Bērni vēl ir nedaudz par mazu, lai sagaidītu šova translāciju televīzijas kanālā, jo Latvijā laika atšķirības dēļ tas sanāca diezgan vēlu. Protams, visādi citādi arī viņi bija informēti, ka piedalos šādā šovā. Taču es nekad neesmu viņiem spiedis mani atbalstīt. Esmu devis brīvu izvēli darīt tā, kā viņi paši to vēlas un uzskata par pareizu. Es varu pa kluso pačukstēt, ka patiesībā ļoti lepojos ar saviem bērniem, jo viņi paši, pēc savas brīvas izvēles ir sākuši interesēties par manām gaitām un to, ko daru. Man mājās ir mani mazie fani, par ko es, protams, esmu ļoti, ļoti priecīgs un lepns!

 

– Tu esi īsts darbarūķis, un centības tev netrūkst. Vismaz tāds iespaids radās pēc tā, kā tu strādāji un gatavojies «Toč v Toč» priekšnesumiem. Vai šo centību tev iemācīja vecāki?

– Patiesībā es esmu diezgan slinks pēc savas būtības (smejas). Taču tad, kad runa ir par darbu, slinkums ir jāmet malā. Vēl jo vairāk, ja tādā šovā kā šis visi strādā kā zirgi, tu nevari atļauties slinkot, tev ir jānotur tāds pats līmenis un jāiegulda tikpat daudz darba priekšnesumos, kā to dara pārējie. Gluži vienkārši, lai būtu ar viņiem vienlīdzīgs. Pats es nāku no Talsu rajona, un mani vecāki ir strādīgi, centīgi cilvēki, kuri darbojas joprojām. Protams, attieksmi pret lietām un darbu man iemācīja mamma un tētis. Par ko viņiem arī paldies.

 

– Kad pirmo reizi kāpi uz skatuves, tu nojauti, ka reiz kļūsi tik atpazīstams?

– Tāds noteikti nebija mans mērķis. Taču mūziķis, kurš teic, ka slava viņam nav būtiska, melo. Mākslinieks bez atpazīstamības ir tikai daļa. Taču slava ir jānopelna, tā nenokrīt no debesīm kā dāvana. Lai tu kļūtu slavens, ir jāstrādā daudz un neatlaidīgi.

Mani neuztrauc atpazīstamība, kas saistīta ar iespēju gozēties žurnālu lappusēs vai reklamēt kādu jogurtu. Man rūp tāda slava, lai cilvēki nāktu uz maniem koncertiem, klausītos manu mūziku, priecātos par to, ko viņi dzird. Tas ir svarīgi katram mūziķim. Slava ir liels pārbaudījums, jo tā nenāk viena – vienmēr jāatceras, kas tu esi, ko, kāpēc un kam tu to dari. Nevar būt slavens un viens pats. Tā ir otra galējība.

– Vai ir vēl kāds sapnis, ko neesi paspējis piepildīt?

– Cilvēks bez sapņiem nevar dzīvot. Sapņi ir mūsu dzinulis. Man šķiet, ka katram jābūt kaut vai maziem sapnīšiem, lai varētu virzīties uz priekšu un sasniegt savus mērķus. Man nav tādu ilgi lolotu sapņu, taču ir ieceres, kuras vēlos realizēt tepat Latvijā. Gribu spēlēt mūsu publikai, kāpt uz skatuves ne tikai lielu koncertu ietvaros, bet muzicēt arī mazpilsētās, jo latvieši ir kolosāli! Jūs uzlādējat un ļaujat radošajās izpausmēs iet tālāk un sasniegt mērķus.

 

– Tu esi viens no tiem mūziķiem, kam nav problēmu uzstāties milzīgas auditorijas priekšā starp labākajiem no labākajiem, kā arī uzspēlēt, piemēram, dzimšanas dienas ballītēs...

– Jā, protams! Teikšu godīgi, ka nesaprotu kolēģus, kas savu latiņu ir pacēluši tik augstu, ka spēlē tikai par miljonu un tikai izredzētajiem. Jo tieši privātie pasākumi, tās pašas dzimšanas dienu ballītes, māksliniekam ir īsts ieguvums! Tur ir iespēja satikties aci pret aci ar cilvēkiem, kas klausās tavu mūziku, kam tu patīc. Uzzināt, ko viņi vēlas dzirdēt, kāds ir viņu viedoklis par to, ko tu dari. Tā ir dzīvā komunikācija, ko neatsver neviena lielā uzstāšanās. No šiem cilvēkiem ballītēs es uzzinu visu – kas viņiem garšo, kādi TV raidījumi patīk, kādu mūziku viņi klausās un kāpēc. Tas ir neatsverami! Agrāk, kad mēs sākām muzicēt, mēs ļoti bieži gājām un spēlējām dažādās mazās kafejnīcās, un varu teikt, ka atmosfēra tajās, kas veidojas starp mūziķi un klausītāju, ir neaprakstāmi fantastiska. Protams, aizņemtības dēļ šobrīd mazāk sanāk uzstāties ne tik vērienīgos pasākumos, taču noteikti nav tā, ka esmu no tiem atteicies vai kļuvis nepieejams. Nekādā gadījumā! Es tāpat vienmēr priecājos uzstāties mazpilsētās, ciematos – ja vien jūs zinātu, cik dažādi cilvēki ir katrā Latvijas pilsētā! It kā mēs esam visi latvieši, bet tik dažādi. Un, ja man kā mūziķim ir iespēja to visu sastapt un iepazīt dzīvē, nekas labāks par to nevar būt. Mūziķis bez sava klausītāja nav nekas, tukša vieta.

– Intar, tu arī esi no tiem mūziķiem, kurus varētu raksturot kā meiteņu mīluļus. Saki, vai karstasinīgas fanes tavas uzstāšanās laikā met uz skatuves, piemēram, savu apģērbu?

– Tagad vairs nemet, bet es baigi priecātos, ja viņas tā darītu (smejas)! Es domāju, ka mani skatuves biedri arī to tikai atbalstītu!

Izklaide

Veikalu plauktos nonākusi nošu grāmata, kuras lappuses sola aizraujošus mirkļus ģitārspēles entuziastiem – gan profesionāliem mūziķiem, gan iesācējiem. Grāmatas autors ir pašmāju ģitārvirtuozs Mārcis Auziņš, un tā ir vēl viens solis ceļā uz šī mūzikas žanra pilnveidošanu Latvijā.

Svarīgākais