VAKARA ZIŅAS: Kāpēc Valdis Melderis ar sievu Sarmīti nebrauc ar vienu motociklu?

«Radio Skonto» programmu vadītājs un viens no pieprasītākajiem pasākumu vadītājiem Valdis Melderis ar sievu Sarmīti jau septīto sezonu katrs vizinās ar savu dzelzs rumaku. Valdim ir «Honda CB750 Nighthawk», kas tulkojumā nozīmē «nakts vanags», bet Sarmītei «Honda Hornet 900» jeb lapsene. Uz viena motocikla abi dzīvesbiedri nevarētu nosēdēt.

Kad Sarmīte sāk atminēties, kā dzīvesbiedri aizrāvās ar motocikliem, Valdis rausta plecus un pārjautā: «Vai tiešām šī jau ir septītā sezona?» Sākotnēji pirmajā sezonā abi braukuši ar īrētiem motocikliem, un tikai otrās sezonas nobeigumā Melderi par 200 latiem iegādājušies savu pirmo dzelzs rumaku, kas bijis 1982. gada 400 cm3 «Honda» čoperis. «Tie, kas saka, ka mocis ir dārga un ekskluzīva lieta, runā muļķības. Par 200 latiem nopirkām, par 200 latiem saremontējām, un gala rezultātā mocītis par 400 latiem, kas var iziet tehnisko apskati,» stāsta Valdis.

Vīrs iespaidojās no sievas hobija

Melderu ģimenē interesi par moto lietām aizsāka Sarmīte. Viņai reiz bijis sapnis iemācīties braukt ar motociklu. Tādējādi, piepildījusi sapni un nokārtojusi motocikla vadītāja apliecību, Sarmīte pat domājusi mest mieru šai nodarbei. «Taču Valdim bija āķis lūpā, un viņš visu laiku mani mudināja un urdīja turpināt iesākto. Tā arī viss sākās,» sarunā ar »Vakara Ziņām« atklāj Sarmīte, bet Valdis piebilst, ka nav varējis pieļaut, ka sieva viena brauc ar moci, vēl iepazīsies ar rokeriem, baikeriem un vēl sazin ko. «Es nevarēju pieļaut, ka nebūšu blakus,» savu versiju pauž Valdis.

Abi Melderi oficiāli nav iestājušies nevienā no Latvijas moto klubiem, viņiem ir sava lielā un mazā moto ģimene. «Sākot braukt ar močiem, atklājās, ka cilvēki, ar kuriem vairākus gadus strādājam kopā, arī brauc ar močiem. Reiz moto veikalā satiku savus bijušos skolēnus no Rīgas 49. vidusskolas, kuriem es, students būdams, pasniedzu psiholoģiju, un atklājās, ka arī viņi brauc ar močiem. Tā arī izveidojās mūsu moto ģimene. Braucam gan ar sievu divatā, gan kopā ar draugiem piecatā, kā arī ir reizes, kad esam 15 cilvēku liela grupa,» teic rokeris. Melderu moto ģimenei nav nosaukuma, bet ir devīze: «B... kur labi!» «Iespējams, ne visai mūsu moto ģimenei ir šāda devīze, bet mums ar sieviņu noteikti. Jo tad, kad tu kārtīgi izgāz ar moci, maigākam vārdam nav vietas, lai raksturotu piedzīvoto,» skaidro Valdis.

Rokeri ir veiksmīgi un sirsnīgi

Iepazīstot citus rokerus, Valdis secinājis, ka visi motociklisti ir brīnišķīgi cilvēki, ar labu sirdi, sirsnīgi un romantiski, kā arī aizrautīgi un veiksmīgi. «Tieši pateicoties mocim, esmu iepazinis ļoti foršus cilvēkus. Tādā veidā Sarmīte iepazinās ar manu ilggadējo kolēģi Ingrīdu Krīgeri, kas ir bijusī Latvijas reklāmas asociācijas vadītāja. Mūsu vecumā atrast labāko draugu nav tik viegli, bet atliek vien trīs reizes kopā izbraukt ar motocikliem un pa pliko nopeldēties, kā Sarmīte ar Ingrīdu kļuvušas par labākajām draudzenēm. Lūk, tas, tikai pateicoties mocim!

Es piedodu arī tiem, kas garāmbraucošos motociklistus joprojām uzskata par idiotiem. Tā ir vistīrākā skaudība, jo arī man pašam reiz tā likās, līdz sapratu, ka man vienkārši skauž, jo pats tolaik vēl nebraucu,» piebilst Valdis.

Galvu izvēdina vienatnē

Pērnajā vasarā Valdis uz piecām dienām viens pats devās lielākā braucienā, ko pavadīja Igaunijas pierobežā. «Reizēm vienkārši vajag pabūt vienam. Kad ceļo viens, ir iespēja vairāk redzēt, jo jebkurā brīdī var nolēkt no moča un sabildēt visu, kas interesē vai patīk, jebkurā brīdī var apstāties un parunāties ar cilvēkiem. Un nav jādomā, kur naktī galvu nolikt. Kur būs iespēja, tur arī gulēs. Piemēram, iebraucu Viļakā un vaicāju cilvēkiem, vai viņiem ir viesnīca. Viesnīcas neesot, bet man iesaka iet parunāt ar veikala pārdevēju. Aizeju parunāt ar veikalnieci, kura aizslēdz veikalu un ved mani uz otro stāvu, kur, izrādās, ir dienesta viesnīca vai kas līdzīgs kopmītnēm. Telpā ir trīs gultas, un par vienu guļvietu kopā ar brokastīm un vakariņām jāmaksā nepilni četri eiro,» atminas rokeris.

Galvu šajā braucienā esot labi izvēdinājis un jau trešajā dienā sapņojis par mājām un siltu vannu. «Te jau ir tā burvība, ka viens kaut kur aizbraucu, lai sāktu ilgoties pēc gultas, vannas un sievas. Tas ir ļoti veselīgi,» pārliecinājies Valdis.

Izrādās, arī Sarmītei patīk vizināties ar moci vienai, kā arī doties garākos izbraucienos. «Braucu ne tikai no Rīgas centra uz darbu Mārupē, bet arī pie māsīcas ciemos uz Mazsalacu,» viņa stāsta.

Tiesa gan, Sarmītei uz ceļa daudz vairāk pievērš uzmanību nekā Valdim. Pie luksoforiem Sarmītei signalizē garāmbraucošie vīrieši, jo zem viņas ādas apģērba var manīt plīvojošo kleitu, bet no ķiveres spraucas ārā blondās matu cirtas.

Ja sanāk strīds, katrs dodas savā virzienā

Ir arī reizes, kad abi dodas kopīgos izbraucienos. Piemēram, 4. jūnijā Melderi katrs ar savu moci brauks kultūras izbraucienā uz Liepāju, kur noskatīsies izrādi «Edīte Piafa». «Pie reizes pāris dienas divatā ar sievu paceļosim pa Kurzemi un Lietuvu. Lai mēs šādi varētu ceļot, paldies jāsaka manai mammai un Sarmītes tēvam, jo bez viņu atbalsta mēs nevarētu nodoties savam vaļaspriekam. Vecvecāki vienmēr palīdz pieskatīt mūsu meitas, lai arī viņas pamazām sasniedz vecumu – 9 un 11 gadi, kad var aizsniegt motocikla kāpšļus. Katrai meitai sanāk savs mocis, un gan pienāks laiks, kad sāksim arī viņas ņemt sev līdzi,» piebilst Valdis.

Melderi katrs brauc ar savu moci, un Sarmīte nemaz nekāro sēsties vīram aizmugurē, lai viņš sievu izvizinātu. «Mocim atšķirībā no automašīnas ir tā priekšrocība, ka, sastrīdoties, katrs varam uzkāp uz sava moča un aizbraukt savā virzienā. Jo kur tu spruksi, ja strīdēties sanāk automašīnā,» nosaka Valdis. Par ģimenes motociklu tehnisko stāvokli un degvielas uzpildi galvenokārt rūpējas Valdis. «Tā mums ģimenē sadalīti pienākumi, ka es rūpējos par bērniem, bet Valdis par tehniskām lietām un saimniecību,» paskaidro Sarmīte.

Raksturojot beidzamā laika moto braukšanas tendences, Melderi secinājuši, ka interesantāk un azartiskāk ir vizināties pa meža un grants seguma ceļiem, nevis vienveida šoseju.

Sarunas nobeigumā Melderi atzīst, ka braukšana ar motociklu ir sava veida meditācija, jo visas ikdienas rūpes un raizes aizmirstas brīdī, kad pie moča stūres brauc pa akmeņainu lauku ceļu.