VAKARA ZIŅAS: Kivičs atklājis jaunu talantu – puisi, kas glezno, turot otu mutē

Mūziķis un «Rīga TV24» raidījuma «Rampas ugunis» vadītājs Andris Kivičs kādā pasākumā iepazinās ar paralizētu puisi, vārdā Mareks Odumiņš. 26 gadus vecā baušķenieka Mareka bezrūpīgā dzīve 2012. gadā apmeta kūleni pēc ballītes un traģiskas peldes ezerā. Mareks salauza sprandu, piedzīvoja komu, klīniskās nāves... Puisis nāvi uzvarēja, taču sākās cita dzīve – invalīdu ratiņos. Dievs bija atņēmis vienu, bet devis ko citu – Mareks sāka gleznot un tagad savu dzīvi bez otas un molberta nevar iedomāties. Kivičs vēlējās Marekam palīdzēt, piedāvāja viņam nofilmēties savas dziesmas «Tieši tagad un te» videoklipā un palīdzēja noorganizēt izstādi.

Prezentācija videoklipam, kura režisore ir Andra Kiviča kolēģe, kanāla «Rīga TV24» producente un režisore Kristīne Neikena, notika 28. maijā. Marekam tā bija pirmā plašākā iziešana sabiedrībā un savu darbu – košo un dzīvespriecīgo gleznu – izstāde. Sanākušie viesi bija pārsteigti par skaistajiem darbiem un no 30 izstādītajām gleznām uzreiz iegādājās 25! Rezultāts pārsteidza pašu Mareku un deva jaunu impulsu gleznošanai. Arī nākamajā dienā, viesojoties «Rīga TV24» studijā pie Andra Kiviča, Mareks no piedzīvotā izstādē burtiski staroja. Taču nu par visu pēc kārtas.

Liktenīgais 16. jūlijs...

Mareks Odumiņš ir no Bauskas. Kā jau daudzi viņa vienaudži bija aktīvs un sportisks jauneklis, priecājās, baudīja dzīvi un domāja, ka viss vēl priekšā. Nepabeidzis 12. klasi, Mareks pārcēlās uz Rīgu, lai strādātu celtniecībā, bet, kad šis darbs beidzās, sāka strādāt par sanitāru Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Tad pienāca 2012. gada 16. jūlijs. Ārā skaists laiks, pievakare, Mareks kopā ar kolēģiem nolēma noīrēt pirti un atpūsties. «Un kā jau ballītēs – bez alkohola neiztikt,» atceras Mareks. Viņš vienmēr bijis jautrs un uz jokiem, tāpēc, kad pēc lēciena no bērnu slidkalniņa (vai paslīdēšanas – to Mareks neatceras) ezerā atsities ar galvu, nav varējis pakustēties un sācis slīkt, draugi sākumā domājuši, ka Mareks kārtējo reizi joko. Kad sapratuši, ka lieta nopietna, Mareks tūlīt nogādāts Gaiļezera slimnīcā. Un te sākās viņa cīņa par dzīvību – mediķi operēja visu nakti. Mareks piedzīvoja vairākas klīniskās nāves, ilgu laiku bija komā un pieslēgts elpināšanas aparātam. Dzīve bija apmetusi kūleni. Kad Mareks atgriezās realitātē, sākās rehabilitācija, tad atkal slimnīca, atkal rehabilitācija, slimnīca. Šķiet, Mareks izdzīvoja vairākas dzīves un ne tās vieglākās. Taču arī tad, kad viss šķita bezcerīgi, Mareks neizsamisa, nezaudēja cerību. «Zināju, ka viss būs kārtībā, ka būs rehabilitācija un es atgūšos.» Lai gan pagājuši jau vairāki gadi, Mareka dzīvesprieks nav zudis. Viņš atzīst: «Es vienmēr tāds esmu bijis, jautrs, dzīvespriecīgs. Nu ko man tagad darīt – stāstīt, cik slikti? Kam no tā būs labāk? Ja man ir grūti, labāk visu paturu pie sevis... Es nesūdzos un nežēlojos.» Mareka sabiedrotās ir cerība un ticība. Viņš katru dienu lūdz Dievu un katru dienu domā par to, ka varēs pakustināt rokas, paņemt rokās otu, ka varēs staigāt. «Dievs man ir devis otru iespēju. Ja neizmantoju pirmo, kad biju uz kājām, tad jāizmanto šī, jāizdara kas labs. Katram ir sava misija uz zemes,» optimistiski noskaņots ir Mareks.

Sirdslieta – gleznošana

Ārstējoties Vaivaru rehabilitācijas centrā, Mareks sācis gleznot. «Ne skolā, ne bērnībā neesmu zīmējis, kur nu vēl gleznojis, bet tagad savu dzīvi bez otām un molberta nevaru iedomāties,» stāsta Mareks. Viņš glezno, turot otu mutē. Idejas rodoties pašas, viena glezna top apmēram trīs stundu laikā. Jāpiebilst, ka visi viņa darbi ir koši, krāsaini, spilgti un dzīvespriecīgi. Nevienā neiezogas depresīvi toņi. Mareks glezno pēc fotogrāfijām, iztēles, var gleznot arī pēc pasūtījuma, piemēram, motociklu, retro auto vai portretu. Strādāt un tikt galā ar ikdienas lietām Marekam palīdz asistenti un draugi: «Bez viņiem mana dzīve nebūtu iedomājama. Man ir palīdzējuši ļoti daudzi cilvēki, un visiem viņiem par to paldies.»

Asistenti Marekam padod krāsas, otas, kas pielāgotas, lai viņš varētu gleznot, tās turot mutē, sakārto molbertu un izpilda citus Mareka norādījumus. «Man ļoti patīk gleznot, citreiz ir tā, ka jāiet ārā pastaigāties, bet tā negribas atrauties no gleznošanas. Laiks aizrit ļoti ātri,» viņš stāsta. Interese par Mareka darbiem ir liela, daudzi viņam raksta arī sociālajos tīklos. «Man ir dators, kas speciāli pielāgots, lai es varētu darboties,» tā Mareks. «Lasu ziņas, sazinos ar draugiem, bet reizēm tas dators apnīk. Visforšāk tomēr ir gleznot.»

Par pārdotajām gleznām turpinās ārstēties

Andra Kiviča dziesmas «Tieši tagad un te» videoklipa prezentācijā, kas bija arī Mareka Odumiņa darbu izstāde un tapa sadarbībā arī ar fondu «Palīdzēsim.lv», viesi iegādājās lielāko daļu darbu. Par šo summu Mareks varēs turpināt ārstēšanos, lai kādreiz piepildītu savu sapni – gleznotu, turot otu rokā. Mareka lielais atbalsts ir arī viņa mamma, kura strādā vairākos darbos, lai varētu noalgot dēlam palīgus un palīdzēt atveseļoties. Pēc atgriešanās no izstādes puisis atkal ķersies pie otām, lai varētu radīt jaunus darbus. Ikviens, kas vēlēsies, varēs tos arī iegādāties. Darbu cena ir ļoti demokrātiska: 30–50 eiro. Drīzumā jaunā mākslinieka Mareka Odumiņa darbi varētu tikt izstādīti tirdzniecības centrā «Mols» un «Rīga TV24» kafejnīcā «OnAir».

«Laikam jau Dievs man ir devis talantu, lai gan saukt sevi par mākslinieku šķiet skaļi. Man tā ir otra iespēja,» viņš nosaka. Bez gleznošanas Mareka plānos ietilpst arī studijas – viņš vēlētos kļūt par juristu, lai varētu aizstāvēt sev līdzīgus cilvēkus. «Skolu esmu pabeidzis, tagad jādomā, ko tālāk. Esmu, protams, apsvēris arī iespēju par mācīšanos Mākslas akadēmijā, bet tad jau redzēs,» prāto Mareks.