RECENZIJA: Kid Rock - "First Kiss”

Amerikāņu rokeris Kid Rock (īstajā vārdā Roberts Džeimss Ričijs) ir visnotaļ spilgta personība – savulaik no viņa paziņojumiem par personīgo ģenialitāti „barojās” teju visi iespējamie tabloīdi, kuru interesi stiprināja arī īslaicīgā kopā būšana ar formīgo Pamelu Andersoni.

 Jāatzīst gan, ka 44 gadus vecais Kid Rock tiešām ir ļoti labs mūziķis – vai gan citādi viņš savas karjeras laikā būtu pārdevis vairāk nekā 25 miljonu albumu kopiju. Arī Kid Rock desmitais studijas albums „First Kiss” ar labām sekmēm atzīmējies Ziemeļamerikā – otrais gan Amerikas, gan Kanādas topos, taču citās valstīs tā izdošana nav izpelnījusies lielu ievērību. Tas nav absolūti nekas pārsteidzošs: ja savulaik Kid Rock izpildīja enerģisku reproku, kam bija labs pieprasījums arī Eiropā, tad šajā gadsimtā (robežšķirtne varētu būt 2001. gadā izdotais albums „Cookie”) viņš pievērsies tā saucamajam „southern rock”, kas teicami piederas Amerikai, bet šajā pusē okeānam lielākoties tīk vien kantri mūzikas cienītājiem.

PAR. Elegants „kantri-roks”, stiprināts ar blūza iestarpinājumiem un bagātināts ar Kid Rock teicamo soloģitāras pārvaldīšanas prasmi. Par tekstiem – te jau pēc dziesmu nosaukumiem viss skaidrs („Ain’t Enough Whiskey”, „Drinking Beer With Dad” utt.), taču ne jau tāpēc CD vāciņu rotā cenzoru brīdinošā uzlīmīte... Laba mūzika atpūtai kādā rokeru vai baikeru burziņā.

PRET. Ar albuma pirmo dziesmu „First Kiss” gan Kid Rock pārbiedē – šķiet, ka viņā iemiesojies agrīno gadu Braiens Adamss, par labi, tas ir tikai epizodiski. Galvenais mīnuss – amerikānisms, ne katram eiropietim „southern rock” būs pa prātam.