RECENZIJA: "The Prodigy” - "The Day Is My Enemy”

Uz britu elektroniskās mūzikas ģēniju „The Prodigy” sesto studijas albumu nācās gaidīt ļoti ilgi – sešus gadus. Nu tas jau kādu laiciņu ir mūzikas veikalu plauktos, bet pie viena, kā jau tas bija gaidāms, spridzina visus iespējamos topus, „čārtus”, hitparādes un arī deju zāles.

Savulaik šī grupa tika dēvēta par „reiva krusttēviem” un iekustināja deju mūzikas zāles ar tādiem ugunīgiem gabaliem kā „Firestarter” un „Breathe” (1996), savukārt viņu koncerti tika dēvēti par sava žanra klasiku. Tātad no šī viedokļa nekas nav mainījies – „The Prodigy” joprojām ir vieni no modes noteicējiem elektroniskās mūzikas pasaulē. Tāpat nav mainījies arī tas, ka grupā jau kopš 1990. gada ir Kīts Flints, Laiems Houlets un Maxim Reality (savulaik bija arī ceturtais – Līrojs Tornhils). Taču, kā izrādās, varēja būt arī citādāk, jo pēdējos gados attiecības starp Kītu un Laiemu bija kļuvušas diezgan saspīlētas: Laiems nekādi nav varējis pieķerties albuma rakstīšanai, bet Kīts nekādi nav varējis sagaidīt, kad, pie velna, tad viņš to beidzot darīs. Houlets ir pazīstams ar savu perfekcionismu, un, kad skaņu materiāls jau bijis praktiski sacerēts, viņš to visu izsviedis, jo neesot sajutis tajā potenciālu... Kā tagad atzīst Flints, vēl pērn augustā viņš nav zinājis, ar ko tas viss, proti, darbs pie jaunā albuma beigsies un vai vispār kādreiz beigsies. Kā redzam, ir gan beidzies, taču zem „The Day Is My Enemy” slēpjas divi albumi, kuru darba nosaukumi bija „Rebel Radio” un „How To Steal A Jetfighter” - atkritumu kastē esot nonākusi pamatīga gūzma ar skaņu materiālu. Paši „The Prodigy” vīri šīs 14 kompozīcijas sauc par labākajām, ko jebkad radījuši (vai gan kāds no mūziķiem kādreiz teicis citādāk?!), turklāt saka, ka tās paustas niknākajā un agresīvākajā formā nekā jebkad.

PAR. Albums ir dzīvnieciski nikns, „The Prodigy” bliež tā, it kā būtu sešus gadus turēti būrī un tagad beidzot tikuši ārā. Paši labākie gabali te ir zvērīgais singls „Nasty” un trauksmainais „Wild Frontier”, taču nav vērts iedziļināties atsevišķu kompozīciju analīzē, albums ir labs no A līdz Z, to var klausīties (un jāklausās) pilnībā. Piecas balles no piecām.

PRET. Jaunais albums esot labāks par iepriekšējo... Apskatnieks šī jautājuma izvērtēšanai veltīja pamatīgu laiku, paralēli jaunajam ripulim klausoties 2009. gadā izdoto „Invaders Must Die”. Nē, nav gan labāks, tā priekštecī atmiņā paliekošu gabalu tomēr ir vairāk.

Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.