SENIORIEM: Pieliek trešo, un dzīve turpinās

Uz diviem riteņiem vairs nevar nostāvēt. Velosipēds krīt apkārt, nemaz nerunājot par 400 kilogramu smagu hārli. Seniora vestibulārais aparāts pretēji sava saimnieka vēlmēm ir atgriezies bērnībā un tagad 73 gadu vecumā apmācāms no jauna. Taču tas nav iemesls motobraukšanu mest pie malas.

Ja ar diviem nepietiek, kāpēc gan nepielikt trešo. Šo ideju Jānim Bertrandam pameta viņa biedrs motoklubā Hermejs Arnis Blodons. Arī fanātisks motobraucējs. Tad nu abi rakājušies pa internetu, līdz atrasts piemērots komplekts motocikla Harley Davidson Dyna FXR pārbūvēšanai. Uz motosezonas atklāšanu tas jau bija gatavs – tagad atlicis kārtīgi pieradināt.

Alfabēts atgriezās

Cilvēkam ar tik aktīvu un azartisku dzīvesveidu kā Jānim piepešā veselības liga bija nopietns pārbaudījums, vēl briesmīgāks – ģimenei. Galvā kaut kas tuvojās īssavienojumam, un pirmais par to signalizēja motocikls, kas ne no šā ne, no tā apgāzās. Vienreiz, otrreiz...

Operācija ilgusi deviņas ar pusi stundas. Pēc tam sešas dienas reanimācijā. Divi mēneši Stradiņos, tad rehabilitācija Vaivaros. Sieva Laima stāsta, ka ārsti neko nesolīja – gultā viņas vīra vietā dārzenis kaut kāds gulējis. Un ik pa brīdim no tās arī ārā izkritis. Nav apzinājies, ko spēj. Vai, precīzāk, nespēj. Viņam pašam tādā ziņā bijis vieglāk. Situācijas nopietnības neapzināšanās pasargājusi no depresijas. Bet pēc tam jau līdz ar apziņu pamazām atgriezušās arī fiziskās un garīgās spējas. No jauna iemācījies alfabētu. No jauna mācījies staigāt. Ar to pēdējo gājis grūtāk, jo līdzsvara izjūta pēc operācijas palikusi dziļā bērnībā un spītīgi negrib pieaugt. Vispirms braucis ar ratiem, tad ņēmis talkā krāģīti, tad jau spieķi. Tagad jau pa dēli iznāk noiet, tikai jākoncentrējas. Ar mašīnu Jānis brauc bez problēmām, bet divritenis nekādi negrib klausīt, kur nu vēl mocis. Ar to iznākot braukt vien sapņos.

Svarīgākais ir noticēt

Jānis ir optimists un pēc notikušā var dot padomus arī citiem senioriem, kas saskārušies ar nopietnām veselības likstām: «Svarīgākais ir treniņš un paša ticība. Viss sākas no galvas. Tam ir jānotic.» Ir iespējams atveseļoties, ir iespējams atgūt dzīvesprieku un savu dzīvi. Pat ja nedaudz jāpielāgojas. «Tā fiziskā nevarēšana rada zināmu nedrošību, neomulību, tad nu es to cenšos kompensēt ar tādu lielu pļāpāšanu un smaidīšanu vietā un nevietā. Un liela nozīme ir arī apkārtējai videi. Kundze mani mēģina uzmundrināt laipnākā vai skarbākā manierē. Kluba biedri...» Lielā mērā arī pati motobraukšanas filosofija palīdz saņemt sevi rokās. Uz Jāņa moča zīmīgs uzraksts «A Biker`s work is never done». Tāpat kā zirgā, jāraušas sedlos, arī ja tiec nomests.

Motocikli Jānim ir divi. Viens nu pārtapis triciklā, bet otrs, kas kopā ar braucēju sver pustonnu, šobrīd noderīgs garāžas aizpildīšanai un kā rekvizīts fotogrāfijā.

Mīlestība pret motobraukšanu sākusies tālajos padomju laikos ar čehu motociklu Čz250. No jauna tā pamodusies 1988. gadā līdz ar robežu atvēršanu. Būdams Hamburgā, Jānis pirmo reizi izdzirdējis garām braucoša hārlija skaņu. Citi gājuši uz baznīcu, bet viņš klausījies. «Ne ar ko nav iespējams sajaukt, jo karburators palīdz taisīt to īsto rēcienu. Ne tā kā iešpricei. Laikam jau toreiz iesēdās galvā tas Harley Davidson,» smejas Jānis, bet kundze Laima sakārto sekojušo vēsturisko faktoloģiju: «Viņš jau man nemaz nepateica, ka pērk mocīti. Marta beigas, paksis pilns ar lāstekām, es virtuvē sēžu, un pēkšņi atskan nu tik drausmīgs troksnis, ka lāstekas birst. Un tad logā parādās manējais, laimīgs uz sava hārlija.»

Butānā visi laimīgi

Jānis smejas, ka motocikli laika gaitā viņam tiešām kļuvuši par apsēstību, un katram, kurš brauc, tas ir saprotams. «Četri riteņi ir priekš ķermeņa, divi – dvēselei.» Viņš pat motociklu modelīšus sācis krāt, protams, ar V veida dzinēju, kā jau krietniem čoperiem pienākas.

Dzīve strauji atgūst garšu. Jānis arvien biežāk iegriežas savā uzņēmumā Baltijas logi, kura operatīvā vadīšana nodota dēla rokās. Prāts nesas arī uz kādu ceļojumu. Sievas kundze gan īsti vairs negrib parakstīties, bet agrāk abi daudz un tālu ceļojuši. Arī uz tādiem galamērķiem kā Uganda, Butāna. No pēdējās atvesta pārsteidzoša atziņa – 90% cilvēku Butānā jūtas laimīgi. Kāpēc? Nu ne jau tāpēc, ka viņi brauktu ar rolsroisiem un dzīvotu dārgos īpašumos. Lai priecātos par dzīvi, mantas nav obligātas, ja nu vienīgi kāds motocikls.