Latvju pētnieciskās žurnālistikas redzamākais pārstāvis Lato Lapsa ik pa laikam ar savām publikācijām neļauj mierīgi gulēt šīs pasaules varenajiem. Taču viens no viņa vaļaspriekiem ir ceļošanu – tūlīt nāks klajā žurnālista kārtējā grāmata, kurā viņš apraksta piedzīvoto Klusā okeāna salās.
Pasaules nostūrī skrejceļu iznīcinājis ciklons
Ceļotājs un žurnālists Lato Lapsa bijis jau neskaitāmos izaicinājumu pilnos pasaules nostūros, bet šoreiz viņa mērķis bija Klusā okeāna salas, no kurām neapšaubāmi ievērības cienīgākā ir Pitkērna sala. Ja nu kāds par to galīgi neko nezina, tad atliek informēt, ka Pitkērna sala ne tikai tūristu ceļvežos vien tiek saukta par pasaules attālāko un nomaļāko vietu. «Pitkērnā var nokļūt tikai un vienīgi ar kuģi, ar kuru no tuvākās sauszemes jābrauc nepilnas divas diennaktis, savukārt šo sauszemi regulārs avioreiss apciemo vienu reizi nedēļā,» stāsta Lapsa. «Taču Atlantijas okeāna dienvidos ir, piemēram, Tristana da Kunjas sala, un uz to jākuģo vismaz piecas vai sešas diennaktis – un lidmašīnas tāpat turp nelido. Turpat pie Pitkērnas, dažus tūkstošus kilometru attālajās Kuka salās, ir Pukapukas sala, kas gan ir viena sasodīti pamesta vieta. Vēl viens mazs zemes gabaliņš okeāna vidū, uz kura dzīvo desmitreiz vairāk cilvēku nekā Pitkērna salā – gandrīz pieci simti. Kad es viesojos šajā pasaules daļā, izrādījās, ka iepriekšējais kuģis Pukapukā piestājis decembrī un nākamais varētu būt gaidāms martā, bet skrejceļu iznīcinājis ciklons, tā kā nekādas lidmašīnas turp aizlidot nespēj jau kopš tā paša pērnā decembra. Un tas nav nekāds izņēmums. Vēl tālāk, no Kuka salu centrālās salas Rarotongas uz vairāk nekā tūkstoš kilometrus attālo Manihiki – vietu, no kuras nāk lielākā daļa visu Kuka salu melno pērļu, iespējams aizlidot reizi divās nedēļās.»
Razbainieku salā
Lapsa pa Klusā okeāna salām ceļoja aptuveni mēnesi, viņa galamērķos atrodamas piezīmes par Taiti, Franču Polinēziju, Kuka salām, Gambjē arhipelāgu, taču Pitkērna laikam gan ir pati nozīmīgākā. Pitkērna sala – tā ir leģendāra vieta, kurā grib nokļūt katrs sevi cienošs ceļotājs. Ja īsumā, 1789. gada 28. aprīlī uz britu kuģa «Bounty» notika dumpis. Dumpinieku nosacītais vadonis bija Flečers Kristians, viņi iesēdināja ne pārāk lielā laivā kuģa kapteini Viljamu Blaju un viņam lojālos apkalpes locekļus, daļa no dumpiniekiem atgriezās un palika Taiti, bet pārējie devās nezināmā virzienā. Vēlāk tika noskaidrots, ka šie nedaudzie bija apmetušies tālaika kartēs nepareizi atzīmētajā Pitkērna salā, tur nākamajos gados cits citu apslaktējuši, un, salu vēlreiz atklājot, tajā bija palicis tikai viens dumpinieks, vārdā Džons Adamss ar prāvu sieviešu un bērnu pulciņu. Kas tur notiek šobrīd, interesē daudzus, bet to savām acīm redzējis tikai retais. «Pitkērna ir viens no visu laiku lielajiem un neaizmirstamajiem jūras stāstiem, sala nekurienes vidū, uz kuras joprojām mitinās pasaules visslavenākā kuģa dumpja dalībnieku pēcteči. Pateikšu uzreiz, lai nebūtu nekādu pārpratumu, – kārtīgi razbainieki viņi ir joprojām. Iespējams, nekur citur pasaulē vientulība, pamestība, mistika, leģendas un slava nav sastopamas tādā koncentrētā komplektā kā tur. No manis jebkad apciemotajām pasaules īpašajām malām varbūt vēl tikai Troja ir bijusi vieta, kur sen pagājušais šķiet gandrīz vai fiziski sataustāmi šodien rīta pusē noticis,» teic Lapsa.
Skarbā realitāte
Romantika gan diezgan ātri pārvērtusies skaudrajā dzīves realitātē – kā izrādās, Pitkērnas sala nebūt nav tā morāli glītākā vieta uz šīs zemes. «Man pietika romantiskās apsēstības, lai saskrabinātu nepieciešamās milzu summas un tās bez žēluma (labi, ja godīgi, ar diezgan pamatīgu žēlumu) samaksātu avio un kuģu kompānijām, taču nebija Pitkērnas un vispār Dienvidu salu tradicionālajiem apmeklētājiem piemītošā bezizmēra jūsmīguma un rozā briļļu. Tieši tās ļauj saskatīt tikai palmas, smiltiņas, zilu ūdeni, krāsainas zivtiņas, gleznainus saulrietus un krāsaini tērptus visu brūnā nokrāsu saliniekus un neko citu. Ir tik daudz cilvēku, kam Pitkērna sala ir gabaliņš paradīzes Dienvidu jūrās. Bet man tā neizdevās,» atzīst Lato. Viņa tālākās atklāsmes ir visai šokējošas, un grāmatā tās droši vien vajadzētu marķēt ar uzlīmi «18+». Proti, izrādījies, ka Pitkērna sala joprojām ir dumpinieku citadele, tikai diez vai to šajos laikos var saukt cienīgos vārdos. «Tur vispār nav tādu klimatisko apstākļu, kad došanās ar laivu uz salu būtu pilnīgi droša un iztiktu bez kādiem dramatiskiem efektiem – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šeit patiešām nav nekādas reālas ostas. Arī nosaukums Bauntija līcis ir tīrā fikcija: īstenībā tā ir tikai tāda neliela iedobe klintīs, ko tagad gan vairāk nekā senākos laikos pasargā uzmūrēts betona mols, pār kura malu pat bezvējā ik pa brīdim pāršļācas pāri lielāki viļņi. Salinieki, starp citu, viesus aicina pseidolīcī aiz šī mola droši peldēties, taču, sajūtot, ar kādu spēku atplūdi rauj iekšā okeānā, šāda vēlme nekavējoties pāriet,» atminas žurnālists.
Kā pedofilu citadelē
Protams, ne jau klimatiskie apstākļi bijuši šokējošākie: salas morālais klimats, maigi izsakoties, nav tas patīkamākais. «Salā ir pusotrs desmits naktsmāju piedāvātāju, kuru cenas ir no 70 līdz 120 dolāriem par nakti, bet tāda nu bija mana īpatnā laime, ka roku spieda un čemodānu kvadrocikla bagāžas nodalījumā krāva tumsnējs, bārdains, paresns vīrs, kurā es atpazinu ne tikai salas otras slavenākās dumpinieku pēcteču ģimenes pārstāvi, bet arī notiesātu pedofilu, zem kura jumta tad nu man nācās pavadīt nākamās dienas,» ironizē Lapsa. Izrādās, ka turpat blakus ir savulaik speciāli uzcelts cietums tamlīdzīgu «kolēģu» izmitināšanai, tikai tagad tas stāv tukšs, vien dažas telpas tiek izmantotas bibliotēkai un saimnieciskām vajadzībām. Palasot Lapsas atskārsmes gan šķiet, ka lieki šīs telpas ir tukšas, tajās derētu iespundēt lielāko daļu salas iedzīvotāju. Ne tikai sagaidītājs, pēc Lapsas teiktā, ir «izcils draņķis» – mazu bērnu seksuālie izmantotāji šajā salā ir vairumā, turklāt tie gandrīz vai lepojas ar to, ka piesmējuši deviņus vai mazliet vairāk gadu vecus bērnus – tā nu te esot pieņemts. «Visi vīrieši salā dara lietas ar meitenēm. Tā ir viena no tām lietām, kas notiek Pitkērnā, kopš biju puika. Patiesībā tas droši vien tā turpinās kopš «Bounty» laikiem. Es gribu teikt – vēsture runā pati par sevi,» policistiem klāstījis viens no aizturētājiem. Kad policisti izslēguši videomagnetofonu, viņš vēl piebildis: «Stīvs [domāts nu jau bijušais salas mērs Stīvs Kristians] gatavojās viņas dabūt, kad viņām paliktu vienpadsmit vai divpadsmit, tāpēc es nolēmu dabūt viņas, kad viņas bija jaunākas.»
Kā rodas pērles
Pitkērna gan bija žurnālista ceļojuma skarbākais variants – Klusā okeāna salas piedāvāja arī cita veida romantiku. Piemēram, pērles. «Ja ir kaut kas, kā Taiti galvaspilsētā Papeetē un Rarotongas galvaspilsētā Avaruā patiešām netrūkst, tās pilnīgi noteikti ir pērles un viss, kas ar tām saistīts. Pērļu muzejs ar galeriju, «Exquisite Tahitian Pearls», «La Perle Noire», «The Black Pearl Center» utt., utt. Auskari, kuloni, krelles, aproces un atsevišķas pērles – lielākas un mazākas, visās tumšā gala varavīksnes nokrāsās un neparastākajās formās. Aizkars no pērlēm, pērļu somiņas, pat bikini no palielām pērlēm, pērles ar grebumiem, griezumiem un pildījumiem,» atminas Lato. «Ja maciņš pabiezāks, tad var startēt uz kādu no daudzajiem centra juvelierveikaliem, ja plānāks – tirgus paviljona priekšā tumsnēji, laiski tantuki pārdod pēc paskata gluži tādas pašas virtenes kā dārgajos veikalos, bet tas, kas tur maksā tūkstošus eiro, šeit – tikai simtus vai pat desmitus. Ja apetīte vēl lielāka, paklaiņojiet pa centra ielām nomaļāku veikaliņu meklējumos vai dodieties uz Papeetes tirgus paviljona otro stāvu, kur mazās bodītēs pērles tirgo vairumā: gan jau mājās izdomāsiet, vai tās izurbt un savērt virtenē vai izdarīt ko citu,» iesaka žurnālists. Starp citu, pērļu tīkotājiem vajadzētu arī vienoties ar sevi, vai viņi gadījumā nav «zaļie», jo pērļu iegūšana izklausās diezgan mokošs process. «Kā rodas pērle?» zina stāstīt žurnālists Lato Lapsa. «Dabisko pērļu gadījumā kāds sīks parazīts vai smilšu graudiņš, vai akmentiņš, vai vēl kaut kas tamlīdzīgs iekļūst gliemenē, un, ja nabaga molusks to nespēj izspļaut, viņš niezošo svešķermeni pamazām iekapsulē perlamutra čauliņā. Čauliņa aug slāni pēc slāņa, un rodas pērle. Kultivētās pērles ir tieši tādā pašā dabiskā veidā izaugušas pērles, atšķirība tikai tā, ka gliemenē nu jau cilvēks ir ievietojis objektiņu, kas tiek apaudzēts ar perlamutra slāni. Šis objektiņš parasti ir apaļa mākslīga priekšmeta lodīte, kam pievienots mazs moluska mantijas gabaliņš, lai veicinātu attiecīgo sekrētu izdalīšanos. Paiet divi trīs gadi, līdz lodīte apaug ar pietiekami biezu perlamutra slāni, taču alkās pēc ātrākas peļņas pašlaik tā gliemenē reizēm tiek paturēta tikai dažus mēnešus,» tā Lapsa. «Ja pērle ir izcili skaista, gliemenei ir cerība uz otro dzīvi jeb vēl vienu iekšējās kasīšanās moku periodu, kā nu uz to paskatīties: tad gliemenē ievieto jaunu audu gabaliņu, jaunu bumbiņu, un tā atkal var doties pakarāties lagūnā. Tā gan notiek samērā reti, jo parasti līdz ar pērles izspiešanu gliemenes dzīve ir beigusies: to vienkārši izplēš no vākiem, kuri pēc tam tiek izmantoti ar perlamutru greznotu priekšmetu izgatavošanai,» skarbi pērļu skaistuma priekškaru paver Lapsa. Taču... «Visiem, kuriem var ienākt prātā sākt just līdzi nabaga moluskam, var piebilst – savā veidā gliemenes mocītājiem tomēr atriebjas. Lieta tāda, ka gliemenes vispār ir diezgan trauslas un kaprīzas radības, kuras uz dažādām slimībām, vides pārmaiņām un citiem tai netīkamiem faktoriem reaģē aši un principiāli – ņem un nekavējoties nomirst. Tā nu cilvēks virs ūdens mēnešiem un pat gadiem var tikai cerēt, ka gliemene neatgrūdīs svešķermeni, ka pērle augs pietiekami kvalitatīva, ka gliemene nesaslims un nenomirs, ka neuznāks slimības, cunami, ūdens kvalitātes pārmaiņas vai vēl nezin kas. Nē, nav šai biznesā nekā viegla un jauka...»