15.aprīļa jubilāre: Neatkarīgās redaktore Anita Daukšte

«Man ļoti patīk ziedi. Un jebkuri, kas pasniegti no sirds, ir brīnišķīgi,» saka Neatkarīgās galvenā redaktore Anita Daukšte. Viņai joprojām mīļā atmiņā ir trauslie sniegpulkstenīšu pušķīši, ko mamma bērnībā dzimšanas dienas rītā lika pie gultas.

Radošu iedvesmu, saulainu prieku, stipru veselību, daudz laimes un mīlestību tik baltu kā sniegpulkstenīši viņai šodien vēlam dzimšanas dienā!

«Es apskaužu cilvēkus, kuri savas dzimšanas dienas prot svinēt ar vērienu, rīko lielus pasākumus un ballējas kopā ar draugiem. Es tā neprotu,» atzīstas šodienas jubilāre, piebilstot, ka pat neatceras, kad pēdējo reizi būtu īpaši svinējusi dzimšanas dienu.

Anita Daukšte domā, ka laiks ap piedzimšanas dienu katram cilvēkam ir enerģētiski ļoti sarežģīts, un viņai šajā laikā itin nemaz negribas ļoti priecāties un svinēt dzīvi. «Es arī neteiktu, ka man šajā laikā ir milzīgs enerģijas uzplaukums. Šis drīzāk ir pārdomu, ne izpriecu laiks. Un man tā ir bijis vienmēr.»

Ko jubilārei šodien uzdāvināt? Anita Daukšte atzīstas, ka jau kopš bērnības nav mācējusi sev pasūtīt dāvanu. Vienmēr uz šādu jautājumu atbildējusi, ka neko nevajag. «Es dāvanu uztveru kā pārsteigumu, un tas var būt arī vienkārši skaists zieds. Par tādu dāvanu esmu vairāk priecīga, nekā, ja zinu, ka cilvēks ir samocījies, mēģinādams sagudrot, ko man uzdāvināt. Man negribas citus apgrūtināt ar tādām domām, tāpēc uz šādu jautājumu parasti arī nevaru atbildēt.»

Bet uz jautājumiem, kas skar viņas profesionālo darbību, Neatkarīgās galvenajai redaktorei vienmēr ir skaidras un pārliecinošas atbildes. Ikdienā viņas galvenā rūpe ir avīze – lai tā atbilstu savam sabiedriski politiskās domas flagmaņa statusam. Par to ir jādomā katru dienu, un Anita Daukšte par to arī domā katru dienu.

«Šobrīd aktuālākie politiskie jautājumi ir Valsts prezidenta vēlēšanas un situācija, kas izveidojusies ap specdienestiem Latvijā – ap specdienestu visnotaļ neierobežoto varu, kas, manā skatījumā, jau sāk robežoties ar zināmiem demokrātijas pārkāpumiem. Prezidenta vēlēšanas, protams, ir liela politiska cīņa, un sliktais, kas sāk iezīmēties, – ka partijas atkal skatās uz sejām, vērtē, cik kurš skaisti prot runāt, cik glītas ir kaklasaites un vai frizūra ir atbilstošā, nevis izvērtē prezidentam veicamos uzdevumus. Tas ir nepareizais ceļš, un es ar bažām skatos, ka atkal kāpjam uz tā paša grābekļa, uz kura jau diezgan ir kāpts,» saka Anita Daukšte. Viņasprāt, jebkurš no nosauktajiem prezidenta amata kandidātiem ir visnotaļ cienījams un šim amatam piemērots. «Jautājums tikai, vai viņiem ir skaidri mērķi, ko viņi grib panākt prezidenta amatā, varbūt viņi vienkārši grib sēdēt Melngalvju namā. Ir svarīgi, lai mums būtu prezidents ar mugurkaulu – lai viņš spēj pieņemt pareizos lēmumus un valstij kritiskās situācijās sevi savākt. Bet es ļoti baidos, ka tie cilvēki, kuri apgalvo, ka viņi ir izcili daiļrunātāji, un mēs arī dzirdam, ka viņi ir izcili daiļrunātāji, ir ar mugurkaulu. Vai viņi, piemēram, spēj no valdības un politiskās elites pieprasīt valstij vajadzīgās reformas un par tām runāt līdzvērtīgi ar citiem Eiropas līderiem? Vai valstij kritiskās situācijās viņi spēj nostāties nevis politiskās konjunktūras, bet tautas pusē? Tie ir būtiskākie jautājumi,» pārliecināta ir Neatkarīgās galvenā redaktore. Un, ja par daudziem prezidenta amatam virzītajiem kandidātiem viņa var teikt, ka viņi tiešām ir cienījami cilvēki, tad par tikpat daudziem Anita Daukšte šaubās, vai viņi ir spējīgi uz šādu rīcību.