20. martā Dailes teātrī notiek amerikāņu rakstnieka Kena Kīzija romāna «Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu» (1962) dramatizējuma pirmizrāde. Romāns uzreiz pēc publicēšanas kļuva par bestselleru, bet slavenāka par pašu romānu ir lieliskā Miloša Formana filma (1975) ar Holivudas leģendāro aktieri Džeku Nikolsonu galvenajā lomā. »Vakara Ziņas« piedāvā atskatīties uz šo neparasto, vienmēr aktuālo cilvēka gara, gribas un izvēles brīvības fenomenu, ko uz latviešu teātra skatuves 21. gadsimtā centīsies iedzīvināt aktieriArtūrs Skrastiņš (Makmērfijs), Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Māsa Rečida), Ģirts Ķesteris (Hārdings), Kaspars Bindemanis vai Regnārs Vaivars (Virsaitis). Ar Kena Kīzija darba iestudējumu Dailes teātrī atgriežas bulgāru režisors Aleksandrs Morfovs.
Grāmatu raksta halucinogēnu vielu iedarbībā
Amerikāņu rakstnieks Kens Kīzijs (1935–2001) galvenokārt pazīstams kā romāna «Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu» autors. Viņš tiek uzskatīts par vienu no vadošajiem bītņiku (jauniešu grupas, kas parādījās 20. gadsimta 50. gados ASV un Lielbritānijā) un hipiju paaudzes rakstniekiem, kurš lielā mērā ietekmējis šo kustību rašanos un kultūru. Kīzijs piedzima Kolorādo, pieklājīgā un dievbijīgā pienotavas īpašnieka ģimenē. Taču viņa jaunība ir vētraina, ar savdabīgiem izlēcieniem. Pabeidzis Oregonas štata žurnālistikas fakultāti, viņš sāk aizrauties ar literatūru un mācās rakstniecības meistarības kursos. Lai piepelnītos, 1959. gadā Kīzijs sāk strādāt kā psihiatra palīgs veterānu slimnīcā «Menlo Park», kur labprātīgi piedalās eksperimentos, kas pēta, kā uz organismu iedarbojas LSD, meskalīns un citas psihodēliskās vielas. Vēlāk, strādājot par nakts sanitāru veterānu slimnīcā, sarunājoties ar pacientiem un ik pa laikam lietojot halucinogēnas vielas, Kīzijam rodas ideja par romānu «Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu». Kīzijs netic, ka slimnīcas pacienti ir tiešām nenormāli, viņš uzskata, ka šos cilvēkus drīzāk ir atstūmusi sabiedrība, jo viņi neiekļaujas vispārpieņemtajos priekšstatos par to, kā cilvēkam ir jāuzvedas. Romāns, kas tika publicēts 1962. gadā, iemanto tūlītēju slavu un padara Kīziju par kulta rakstnieku visā pasaulē. Kīzijs nemaz neslēpj, ka rakstījis šo grāmatu halucinogēnu vielu iedarbībā, un tas tikai vairo romāna popularitāti.
Romāna nosaukumā izmantota rindiņa no bērnu skaitāmpantiņa. Vārds «cuckoo» angļu valodā nozīmē ne tikai dzeguze, bet arī trakais un psihopāts.
«Dzeguzes ligzdas» ceļš uz kinoekrāniem
Dramaturgs Deils Vasermans pārstrādā Kīzija romānu, sarakstot dramatizējumu, ko Brodvejā iestudē Holivudas kinoleģenda Kērks Duglass, kurš nopircis tiesības uz romāna uzvešanu teātrī un ekranizāciju. Duglass vēlas producēt filmu pēc romāna motīviem un neraugoties uz savu cienījamo vecumu tajā arī spēlēt. Tomēr filmas uzņemšanu kavē daudzi apstākļi. Komerciāli bezperspektīvais scenārijs par garīgi slimiem cilvēkiem neizraisa īpašu interesi kino kompānijās. Līdz 1971. gadā Kērka Duglasa dēls slavenais amerikāņu aktieris Maikls Duglass pierunā tēvu atdot ekranizācijas tiesības viņam. Iepazinies Prāgā ar režisoru Milošu Formanu, viņš spēj to aizraut ar projektu, un filma ar ierobežotu budžetu un nelielu producentu kompāniju pēc Deila Vasermana scenārija tiek uzņemta 1975. gadā.
Kino klasika un kulta filma
Ja jūs atrastos izvēles priekšā – pavadīt noteiktu laiku cietuma kamerā vai miermīlīgi eksistēt iestādē, kas paredzēta garīgi slimiem cilvēkiem? Ko jūs izvēlētos? Dzimis brīvībai, bezrūpīgais, brutāli sirsnīgais kāršu spēlmanis Rendels P. Makmērfijs aktiera Džeka Nikolsona atveidojumā ilgi nedomā. Viņš dod priekšroku ēdināšanai trīs reizes dienā, medikamentiem, ārstnieciskai terapijai un ziepju gabalam kopīgajā dušā. Tomēr Makmērfijam pat prātā nenāk, kas slēpjas aiz ārēji mierīgās iestādes durvīm. Psihiatriskās dziednīcas vadītāja vecākā māsa Rečida ar savu strikto dresūras režīmu neļauj izjaukt precīzo slimnīcas mehānismu. Iekļuvis tā zobratos, Makmērfijs cenšas stāties pretī aklajai visaptverošajai sistēmai, kas samaļ individualitāti. Taču visšokējošākais ir tas, ka lielākā daļa pacientu šādu neciešamu dzīvi sev ir izvēlējušies labprātīgi. Nav īsti skaidrs, vai ārprātīgs esi tu pats vai arī visi apkārtējie. Tāpēc beigu galā Makmērfijs nonāk pie atklāsmes, ka pacientam šeit ir tikai divas izejas – bēgt vai…
Lomās slaveni aktieri un garīgi slimi ļaudis
Miloša Formana filmā galveno varoni Makmērfiju harismātiskā Nikolsona atveidojumā nekādi nevarēja nosaukt ar pozitīvu varoni – viņš ir skarbs, rupjš, brīžiem amorāls un agresīvs. Taču viņš spēja sajūsmināt un apburt ar katru savu izgājienu, dzīves uztveri un filozofiju, kuras pamatā ir dzīvot dzīvi šeit un tagad, nerēķinoties ar sekām un briesmām.
Viņš ir mūsdienu romantiskais varonis, kurš savdabi stājas pretī apkārtējai pasaulei, šajā gadījumā – ārstniecības iestādes sistēmai, kas iznīcina un kropļo dumpiniekus. Tikai garā spēcīga personība ir spējīga uzsākt cīņu, reizē iedvesmojot arī apkārtējos. Uz Makmērfija lomas atveidošanu toreiz pretendēja tādi slaveni aktieri kā Džeimss Kāns, Marlons Brando, Džīns Hekmens, Bērts Reinolds, taču vienu no savām «mūža lomām» paveicās nospēlēt tieši Nikolsonam.
Savukārt aktrise Luīze Flečere skarbās un despotiskās māsas Mildredas Rečidas lomai oficiāli tika apstiprināta tikai nedēļu pirms filmēšanas sākuma. Lai gan tolaik Rietumu sabiedrības dzīvē pilnā plaukumā attīstījās tādas kustībaskā feminisms un cīņa par sieviešu tiesībām, kuras iespaidā no nesimpātiskās lomas atveidojuma atteicās Holivudas zvaigznes Odrija Hepberna un Feja Danaveja, netrūka citu, slavenu šīs lomas kārotāju – Džeraldīna Peidža, Džeina Fonda, Šerlija Makleina, Anna Bankrofta un citas.
Jāpiebilst, ka lielāko daļu filmā redzamo personāžu atveido arī īsti garīgi slimie pacienti. Katram filmēšanas komandas loceklim uzņemšanas laikā bija jākomunicē un jādraudzējas ar garīgās aprūpes iestādes pacientiem un personālu, lai pēc iespējas reālistiskāk atveidotu psihiatriskās klīnikas atmosfēru. Vēl ilgi pēc tam, kad tika izslēgtas kameras, daudzi aktieri neesot spējuši atbrīvoties no atveidojamā tēla. Runā arī, ka epizode, kurā Nikolsona varonis pārcieš elektrošoka ārstēšanas metodi, esot bijusi pavisam reāla. Aktieris šo terapijas metodi esot izbaudījis uz savas ādas filmas veidotāju komandas nolaidības un kļūdas dēļ.
Kļūdas dēļ kāds no filmēšanas komandas aizmirsa filmēšanas laukumā Oregonas štata psihiatriskajā klīnikā aizvērt otrā stāva logu, un viens no īstajiem pacientiem pamanījās izlīst aiz restēm un izkrist pa logu, savainojot sevi. Nākamajā dienā Oregonas štata Salemas pilsētas laikrakstā «The Statesman Journal» par notikušo ziņoja ar kliedzošu virsrakstu «Kāds izkrita no dzeguzes ligzdas».
Peļņa pārsniedza 100 miljonu dolāru robežu
Filma kā otrā kino vēsturē saņēma piecas «Oskara» balvas – kā labākā filma, labākais režisora darbs, labākais aktieris, labākā aktrise un labākais adaptētais scenārijs, kā arī virkni dažādu citu apbalvojumu un nomināciju. Šo filmu Amerikas filmu institūts katru gadu iekļauj visu laiku labāko filmu sarakstā «top 30». Ekranizācija bijusi viena no visu laiku ienesīgākajām kinolentēm, jo tās peļņa pārsniedza 100 miljonu dolāru robežu. Filma «Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu» kinoteātros Zviedrijā tika nepārtraukti demonstrēta laika posmā no 1975. līdz 1987. gadam, kas ir līdz mūsdienām nepārspēts rekords.
Pašu romāna autoru Kenu Kīziju romāna ekranizācija ļoti neapmierināja. Savukārt Kīzija sākotnēji sarakstītais filmas scenārijs neapmierināja režisoru Formanu. Aizvainotais autors tolaik paziņoja, ka sava izķēmotā un sabojātā romāna ekranizāciju nemaz neskatīšoties. Kīzijs pamanījās iesūdzēt pat tiesā filmas producentu. Zināms arī, ka vairākus gadus pēc filmas iznākšanas uz ekrāniem, Kīzijs, vārtoties gultā un pārslēdzot televīzijas kanālus, aizrautīgi sācis vērot kādu neparastu filmu un tikai pēc neilga brīža esot sapratis, ka tā ir «Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu» ekranizācija, un tūlīt pārslēdzis kanālu.