18.marta jubilārs: baletdejotājs Aleksandrs Osadčijs
«Balets ir visa mana dzīve. Jau trīspadsmit gadus tas aizņem lielāko daļu manas dzīves, un es neesmu pret to,» saka Latvijas Nacionālā baleta solists Aleksandrs Osadčijs. Viņam šodien 24. dzimšanas diena!
Aleksandrs Osadčijs ir viens no spilgtākajiem un talantīgākajiem jaunās baleta paaudzes māksliniekiem. Šī viņam ir piektā sezona teātrī, viņš piedalās visos nozīmīgākajos baleta iestudējumos un šobrīd aktīvi gatavojas Aleksandra Glazunova baleta Raimonda pirmizrādei, kas gaidāma 27. martā. «Man gan nav pirmā plāna loma, bet vienalga ir prieks būt atpakaļ uz skatuves un dejot! Potītes traumas un operācijas dēļ pusi sezonas diemžēl nācās izlaist, bet – tas nav nekas neparasts, mūsu profesijā tā var notikt,» stāsta jaunais baletdejotājs, piebilstot, ka vienīgi Romeo loma Sergeja Prokofjeva baletā Romeo un Džuljeta viņam pagājusi garām. Bet viņš ļoti cer, ka vēl būs iespēja to dejot.
Taujāts, ko sadarījis četrus mēnešus, kad nav varējis dejot, Aleksandrs pavisam vaļsirdīgi atzīstas: «Es nezināju, ko iesākt, kā aizpildīt to laiku, ko līdz šim biju veltījis tikai baletam. Tāpēc vienalga gāju uz teātri, sēdēju mēģinājumos un skatījos, kā top Romeo un Džuljeta. Cerībā, ka vēlāk tas man būs vajadzīgs. Bet neziņa, kas būs tālāk – vai ar kāju viss būs labi, varēšu dejot vai nevarēšu – bija mokoša. Neviens ārsts jau simtprocentīgi nevar apsolīt, ka pēc operācijas varēsi dejot...»
Aleksandrs neslēpj, ka pēc tik ilgas pauzes atgriezties baleta mēģinājumu zālē nav bijis viegli. «Tas bija ne gluži jauns izaicinājums, bet tuvu tam – vai varēšu atgūt formu, kādā biju līdz traumai. Tam ir vajadzīgs laiks, tāpēc šobrīd vēl ir mazliet sajūta kā atpakaļ skolā.»
Bet sajūtu, ka mēs Latvijā dzīvojam absolūti eiropeiskā pasaulē, baletdejotājs ieguva pēc nesenās ciemošanās pie radiem Ukrainā. Viņa mamma ir ukrainiete, arī viņš pats ir dzimis Ukrainas pilsētā Vinogradovo, un tur joprojām dzīvo viņa vectēvs un mammas brālis. «Vajag satikt tuviniekus, viņus nedrīkst aizmirst, jo ģimene – tas taču ir visa pamatu pamats!» Aleksandrs uzsver. Viņš stāsta, ka vieta, kur dzīvo viņa radi, ir vismierīgākā – tur nenotiek karadarbība un situācija ir stabila. «Bet cilvēki vienalga dzīvo neziņā un bailēs. Protams, viņiem nav tik viegli, kā varētu būt, ja valstī būtu miers,» domā baletdejotājs, piebilstot, ka Ukrainā joprojām ir «īsti padomju laiki», jo īpaši tas izceļas, izbraucot ārpus lielajām pilsētām. «Ar Latviju nevar pat salīdzināt! Jā, mums arī ir savas problēmas, bet, redzējis, kā dzīvo cilvēki Ukrainā, es saprotu, ka mūsu problēmas tāds nieks vien ir. Mēs vismaz attīstāmies un ejam uz priekšu, tur cilvēki dzīvo neziņā par rītdienu. Bet es negribu iedziļināties tur notiekošajos politiskajos procesos, jo katram vienalga būs savs viedoklis. Tas ir politiķu darbs, es daru savējo!» viņš uzsver.
Lūgts atklāt savas brīvā laika aktivitātes, Aleksandrs neslēpj, ka ar sportiskām aktivitātēm īpaši neaizraujas. Viņš nekad nav slēpojis, nav mēģinājis arī nobraukt no kalna ar sniega dēli. «Daudzi draugi ir to darījuši un ir piedzīvojuši dažādas traumas. Vai man to vajag?! Tas ir liels risks. Bet nav jau tā, ka no visa atsakos. Protams, ja kādreiz vasarā ir iespēja, labprāt uzspēlēju futbolu, bet ne jau ar profesionāliem futbolistiem, kuri cīnās tikpat kā uz dzīvību vai nāvi. Tā mums ir jādejo baletā – jācīnās līdz pēdējam!».