Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Izklaide

RECENZIJA: "Sigma” - "Sazaroto taku dārzs”

© publicitātes foto

Pirms nedēļas Zirgu ielas koncertzālē notika visai interesants un patīkams koncerts, kurā grupa „Sigma” prezentēja savu debijas albumu – protams, nav jau ne „Palladium”, ne Kongresu nams, taču zāle bija pilna, biļetes izpārdotas un prasījās pēc papildu krēsliem.

Albumā iekļautas 13 dziesmas, kas tapušas laikā kopš grupas dibināšanas 2005. gadā, taču koncerta izskanēja arī jaunas kompozīcijas no nākamā ripuļa – ja debijas garadarbs ir tik ilgi „perināts”, tad nav nekas dīvains, ka pa to laiku jau ir sadzimušas jaunas melodijas. „Sigmas” tiešām pirmsākumi meklējami jau 2005. gada nogalē, kad trīs no diezgan perspektīvās grupas „Punch” dalībniekiem pēc tās izjukšanas vienojās par jauna projekta radīšanu – vokālista dzidrā balss ir tik specifiska, ka, klausoties „Sigmas” programmu, vienalga atmiņā uzaust arī „Punch” lielākais un laikam vienīgais hits „Hiacints”. Kopš dibināšanas „Sigmas” sastāvs nedaudz mainījies un šobrīd grupu muzikāli un idejiski balsta trīs dalībnieki: Jānis Ozoliņš (klavieres un vokāls), Kaspars Lastovskis (basģitāra) un Uģis Eihvalds (bungas). Pēdējie divi manīti arī vairākos citos projektos, piemēram, Lastovskis spēlējis rokgrupās „S.I.L.S.” un Ata Zviedra „Busy Bee”, bet Eihvalds paralēli darbojas arī „Flame & The Rolltones” un Maijas Sējānes „Mellendig”. Jāpiebilst, ka grupas dalībnieki ir muzikāli izglītoti, pie viena atzīstot par labu esam arī citas izglītojošas nodarbes kā mākslas zinātni, psiholoģiju un mūzikas pedagoģiju. Stilistiski „Sigmas” mūziku iedabūt kādos rāmjos ir pagrūti vai pat neiespējami – tāds kā minimālisma stilā ieturēts poproks ar labiem, dziļiem tekstiem, kas latvju mūzikā ir liels retums.

PAR. „Sigma” ir viens no interesantākajiem, kvalitatīvākajiem un arī savdabīgākajiem projektiem, kāds pēdējā laikā piedzīvots latvju mūzikā. Izrādās, ka ļoti labas kompozīcijas var iespēlēt arī tikai ar klavieru, basa un bungu palīdzību – bez ģitāras šajā gadījumā var pat iztikt. Lielākais pluss gan te ir vokāls, kas ir perfekts, ar nelielu falseta piesitienu. Neizpratni rada Ozoliņa vēlme jauno programmu ieskaņot ar latviešu jauno dzejnieku, piemēram, Kārļa Vērdiņa vārsmu palīdzību – no laba labu nemeklē, vokālistam pašam sanāk ļoti labi teksti, kāpēc piesaistīt cilvēkus no malas? No dziesmām – teicamas ir „Īzaks” un „Sazaroto taku dārzs”, arī „Svešinieks”, „Ledus”, „Sprostā” un būtībā arī visas pārējās, neviena nekrīt ārā no konteksta. No aranžijas viedokļa interesanta ir kompozīcija „Sirēnu sala”, kurā sirēnu balsis spilgti atveido Baiba Berķe.

PRET. Ak, kungs, kā var grupai izdomāt tik glupu nosaukumu?! Paši mūziķi gan to skaidroja ar to, ka esot raksturos ļoti atšķirīgi un matemātiski kopsummā veido to, ko nosaukuši par „Sigmu”, taču kāda gan starpība – skaidrs, ka pirmām kārtām prātā nāk britu deju mūzikas projekts „Sigma”, pēc tam visas pārējās „sigmas”, no robežsardzes speciālo uzdevumu vienības līdz pat VEF ražojumiem, un kam gan gribēsies iedziļināties, kas šī ir par kārtējo „Sigmu”?! Labi, ka mūziķu fantāzijas lidojums bijis tik kusls tikai grupas nosaukumu prātojot, dziesmas šī „slimība” nav skārusi...