VAKARA ZIŅAS: Žoržu Siksnu joprojām mīl sievietes

Pēc mēneša plašu tūri pa Latvijas kultūras namiem uzsāks «Trīs mīlas musketieri» – projekts, kurā apvienojušies trīs tik atšķirīgas personas kā Kaspars Antess, Roberto Meloni un Žoržs Siksna. Lai nu kam, bet estrādes veterānam Žoržam Siksnam (57) nudien piestāv apzīmējums «mīlas musketieris». Un romantisko dziesmu meistars.

– Par jauno projektu «Trīs mīlas musketieri» – dzirdēju, ka pagājušajā piektdienā bijāt ierakstu studijā?

– Jā, ierakstījām jaunu dziesmu – to sacerējis kolēģis Kaspars Antess –, kā arī vienu no manām senajām dziesmām. Savulaik dziedāju tādu dziesmu «Cosi fan tutte» – Valdim Artavam bija sanācis asprātīgs dzejolis par to laiku meitiņām, kas gan tagad vairs nav aktuāls, jo tagad meitiņām ir citi uzvedības standarti (smaida). Bet tolaik tiešām šaubīgi skatījās uz tādu lietu, ka jaunās meitiņas veda tos puisīšus mājās. Atceros, man pašam reiz bija tāds gadījums – man bija 18 gadu. Man bija Jelgavā meitene, spēlēju vietējā orķestrī koncertus un ballītes, biju atvedis šo meiteni uz savu pusi, uz kādu koncertu. Bet mamma teica – nē, nē, lai meitene brauc mājās! Labi vien ir, ka tā tas beidzās – ka viņa nepalika un aizbrauca. 18 gados tomēr ir par agru domāt par ģimeni – pēc tam rodas lielas problēmas vecākiem. Jaunieši jau īpaši to nepārdzīvo – bērnus atdod auklēt saviem vecākiem. Tēvi un mātes 18 gados ir par jaunu – pašiem taču vēl nekādas pieredzes nav.

– Projekta anotācijā rakstīts, ka esat apvienojušies skaistas un cēlas idejas vārdā – celt latviešu sieviešu dailes apziņu un latviešu vīriešu varēšanu. Laba ideja, bet kā radies šāds interesants trio?

– Mēs esam jau iepriekš kopā uzstājušies citās programmās. Pēdējā laikā Latvijā cilvēkiem tomēr labāk patīk, ka kopā ir vairāki dziedātāji. Vienam pašam iznest koncertu tomēr ir diezgan grūti, bet trijiem – pašā laikā. Turklāt mēs esam diezgan atšķirīgi: Kaspars ar saviem «čigānzēniem» ir no vienas operas, itāļu puika – no citas, es esmu vienīgais latvietis, vietējā prece (smaida).

– Jums interesants komentārs par jauno projektu: «Kamēr Nils Ušakovs palielina braukšanas biļešu cenu sabiedriskajā transportā, mums jāuzņemas musketieru loma, jo jau izsenis musketieri bijuši ne tikai īsteni mīlas, bet arī varas kontrolieri»...

– Jā, šodien gāju garām pieturvietai un gribēju apvaicāties, cik tad maksā biļete (smaida). Šī cenu celšana laikam vairāk domāta tādiem kā es, kuri regulāri ar sabiedrisko transportu nebraukā, bet, ja brauc, tad ielec tajā pēdējā brīdī un pērk biļeti pie šofera. Tad nu tagad uzreiz dabū maksāt divus eiro. No tā vairāk cietīs lauku cilvēki – mani paziņas, kas pērk mēnešbiļetes, stāstīja, ka viņiem nekādas lielās starpības nav. Taču es domāju par saviem novadniekiem, kas atbrauc no laukiem. Lielākoties viss taču ir koncentrēts Rīgā, par nelaimi, Rīga ir tā Latvijas «ūdensgalva» – pēc katra papīrīša visiem nākas braukt uz galvaspilsētu. Pavērojiet no rīta iebrauktuves Rīgā vai vakaros izbraukšanu no pilsētas – es to labi redzu, kad braucu uz mēģinājumiem! Ārprāts, kas par mašīnu straumēm! Jo citur jau nav darba, jābrauc uz Rīgu.

– Klausos, ka diezgan rūpīgi sekojat līdzi valstiskajām aktualitātēm, bet kā ar muzikālajām?

– Protams, sekoju līdzi arī tām – svētdien paskatījos Eirovīzijas atlasi, tas ir, to, ko tagad sauc «Supernova». Man bija ļoti interesanti! Man patika, ka skatītāju vērtējums šoreiz sakrita ar žūrijas domām. Starp citu, arī es būtu tāpat vērtējis, ja būtu žūrijā. Pašlaik visi gaida pārsteigumu, bet – ar ko jaunu vairs Eiropu var pārsteigt?! Tur viss jau ir bijis! Savulaik bija somu puikas [«Lordi»], kas nobiedēja tīneidžerus, pērn bija otra galējība – austriešu bārdainā «desiņa» [Končita Vursta], ko tad vēl?! Nu, varbūt šogad vajadzēja tiem mūsu izpildītājiem, kas brauc koncertēt uz Krieviju, piemēram, [Intars] Busulis vai «Prāta vētra» apkārties ar automātiem un kāpt uz skatuves – tad gan Ukrainas notikumu kontekstā Eiropa tiešām būtu šokēta un pamatīgi pārsteigta (ironizē). Eiropā būtu pa pirmo vietu aizgājuši! Lai jau tie latvieši, kas skatās uz Kremļa pusi, mūsu latviešu lakstīgalas, uztaisa šādu pārsteigumu! Popmūzika šobrīd taču ir balstīta uz šoka izjūtām, ar skaistu dziesmu jau vairs nevinnēsi, turklāt – kurš Latvijā kaut ko tādu var uzrakstīt?! Tie četri pieci vīri, kas ir, vairāk to nav. Juris Kulakovs varbūt varētu kaut ko šokējošu uzrakstīt, teiksim, kā nosist gulbi, tikai angļu valodā.

– Vai jums pašam ir jaunas dziesmas?

– Ir grūti ar komponistiem, tā ir problēma. [Raimonds] Pauls mums ir viens, tāpat arī Zigmars Liepiņš un [Jānis] Lūsēns. Vairāk «melodiķu» mums nemaz nav. Koncerti gan man notiek, taču tajos pārsvarā balstos uz veciem hitiem – kaut ko jaunu atrast ir grūti. Taču atkal viena problēma: kad uz lielās skatuves parādījās Margarita Vilcāne, Viktors Lapčenoks un Nora [Bumbiere], arī Ojārs Grinbergs – viņi tās dziesmas nostrādāja tik perfekti, ka jaunas aranžijas taisīt nav jēgas, labāk nesanāks. Pagājušajā gadā man gan iznāca disks «Mēs tikāmies...», kas vēl uzvarēja Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvā. Es šajā albumā biju iedziedājis Raimonda Paula dziesmas, kas tapušas līdz 1968. gadam, taču šo programmu es maz izmantoju. Koncertos es redzu, kas auditorijai vairāk vajadzīgs.

– Jūsu karjera ilgst jau kādus četrus gadu desmitus. Klausītāji droši vien visu laiku pieprasa dziedāt «Muļķa sirdi» un «Genovevu» – vai pašam neapnīk?

– Nē, tie taču ir hiti. Bet tā jau notiek visā pasaulē – kad itāļu puika paņem un uzdzied vecās itāļu dziesmas no Sanremo laikiem, tad visi ir sajūsmā! Par «bītlu» dziesmām arī joprojām labākas melodijas nav uzrakstītas. Pirms Jaungada skatījos TV pārraidi par Endrū Loidu Vēberu – viņa melodijas taču ir pasakainas! Savukārt mums – labi, ka mums ir tāds Pauls, kas tik daudz un raženi strādājis, citādi ar melodijām būtu pavisam bēdīgi.

– Kāpēc tā, kāpēc mums vairs nedzimst jaunas un fantastiskas melodijas? Varbūt ir stimulējošas sviras, kas varētu likt strādāt pie šādām dziesmām daudz nopietnāk?

– Autortiesības. Ja tiek uzrakstīts kāds hits, tad tas var ienest arī labu naudu. Piemēram, Jānis Lūsēns tolaik uzrakstīja dziesmu, ar kuru Aiša izgāzās Eirovīzijā. Taču pēc tam šī dziesma tomēr aizgāja pa Eiropas radiostacijām, un, cik sapratu, Lūsēns ir atpelnījis savas ciešanas par to, ka toreiz dziesma netika finālā. Atceros, kad es vēl savulaik strādāja uz prāmja Rīga–Stokholma, braucu divreiz nedēļā, tad mūsu Marijas dziesma pēc uzvaras Eirovīzijā nekur Zviedrijā tā arī neskanēja – ne veikalos, ne kafejnīcās. Toties otrās vai trešās vietas ieguvējas grieķietes dziesma gan! Pati uzvara vēl neko negarantē, cilvēki paši nosaka, ko vēlas dzirdēt. Man slēgtajos pasākumos cilvēki bieži pasūta dziesmas un dažkārt tādas, par kurām pats jau esmu aizmirsis. Piemēram, Paulam bija dziesma «Notici» – to vēl dziedāja Jāks Joala, Padomju Savienībā bija populārāka tās versija krievu valodā «Ja tebja risuju». Ļoti laba melodija, latviski bija arī skaisti vārdi, bet tajā laikā tā kaut kā neiegājās. Bet tagad – klausītāji to atceras! Paradokss, bet tā pati slavenā «Genoveva» toreiz, 1983. vai 1984. gadā, netika pat «Mikrofona» aptaujas fināla divdesmitniekā, bet pēc tam kļuva populāra. Ir daudz tādu dziesmu, kas tikai vēlāk ieiet apritē. Laiks visu parāda. Tāpat arī ar izpildītājiem – var būt kāds skaļš hits, bet pēc gada vai diviem par to jau knapi vairs atcerēsies. Pierādās, ka klausītājiem nemaz nav bijusi tik liela vajadzība pēc šāda izpildītāja. Dzīve visu noliek savās vietās.

– Kāda auditorija šobrīd nāk uz jūsu koncertiem?

– Ļoti dažāda. Nesen uzstājos kādā pasākumā Rīgā, un bija atnākuši arī ļoti daudz jaunu cilvēku – padzirdējuši manas dziesmas radio vai vēl kaut kur, katrā ziņā viņi tās zināja. Tā ka nevarētu teikt, ka uz koncertiem nāk tikai manas paaudzes cilvēki, lai gan, protams, šāda publika ir pārsvarā. Kungi un kundzes ap 60–70 gadiem, mani vienaudži un vēl vecāki. Koncertu ir daudz, darba pietiek, nevaru sūdzēties. Tikai visu laiku jābūt formā.

– Jā, kā tad ir ar to formu?

– Jātrenējas. Katru dienu ir dziedāšana, pāris reizes nedēļā algoju pianistu, lai var pamēģināt nopietnākas mūzikas repertuāru un balss saites visu laiku būtu formā. Tas palīdz to izdarīt. Ja vari nodziedāt neapoliešu dziesmas, tas ir rādītājs. Tāpat kā sportistam, cik ātri viņš var noskriet 100 metrus. Arī mūzikā – vai vari nospēlēt sarežģītākos gabalus, vari vai nevari nodziedāt topa skaņdarbus balsij.

– Taču 100 metru skrējienā vari trenēties, cik vien gribi, ap 40 gadu vecumu vairs tik ātri nenoskriesi! Esmu dzirdējis, ka dziedātājiem ap 50 gadu vecumu balss sāk «sēsties».

– Nē, par laimi, mūzikā tā nav. Salīdzinājumā ar sportistiem mums ir tā priekšrocība, ka šāds vecuma cenzs praktiski nepastāv. Piemēram, pērn mani satrieca kāds albums [«Cheek To Cheek»] – Lady Gaga kopā ar Toniju Benetu. Viņš to iedziedājis 88 gadu vecumā! Nezinu, vai Latvijā ir daudz tādu onkuļu, kas šādā vecumā vispār varētu uzkāpt uz skatuves, kur nu vēl dziedāt! Jau albums bija labs, bet viņš taču šo repertuāru dziedāja arī koncertos! Labi, var ieiet studijā, apsēsties un nodziedāt. Bet uzstāties koncertos un braukāt kopā ar pasaulē vienu no enerģiskākajām dziedātājām, kurai ir tikai 28 gadi! Tas ir kaut kas!

– Lai to izdarītu, nepieciešama laba fiziskā forma. Kā jums pašlaik klājas šajā jomā, cik zinu, jums bija pamatīgi veselības sarežģījumi?

– Jā, man bija insults un infarkts, abi divi, smaga diagnoze. Palika slikti lidmašīnā, lidojot no Ņujorkas uz Amsterdamu. Toreiz bija milzīga slodze, arī lidojums bija plānots ilgs – septiņarpus stundas. Palika slikti jau pie pacelšanās. Iespējams, ka varēja lidmašīnu griezt atpakaļ, ja vien būtu zinājis par situācijas nopietnību. Insultam ir kādas četras stundas, kad tas sāk sevi pierādīt visā pilnībā. Nolaidos lejā jau ar šķību muti, pa taisno aizveda uz slimnīcu. Ar sirdi biju slims jau septiņus gadus, bet kādu laiku nebiju pārbaudījies pie daktera. Tagad – citāds dzīvesveids, neko darīt.

– Kāds ir šis citādais dzīvesveids?

– Diēta, pastaigas katru dienu. Mums Latvijā ir ļoti laba lieta – ir iespēja labi un veselīgi paēst, kas citur pasaulē, attīstītās zemēs, ir problemātiski. Par veselīgu uzturu ir jādomā. Protams, vajag iet pie dietologiem un prasīt, ko var un ko nevar [lietot uzturā]. Kad dziedu svētdienās «Lido» restorānā, man ir iespējas labam šefpavāram palūgt pagatavot garšīgas un veselīgas vakariņas. Bez sāls, tikai ar garšvielām. Ko nedrīkst? Nevajag ēst visus tos amerikāņu ēdienus, hamburgerus un citas ātrās lietas. Drīkst rudzu maizi, vistas vai tītara fileju – neko treknu. Uzturā nepieciešams vairāk augļu un dārzeņu – tie taču Latvijā ir! No fiziskajām aktivitātēm darbojos uz velotrenažiera, taču vislabākās ir pastaigas svaigā gaisā. Ātrā solī, intensīvi, bez apstājas kādas 50 minūtes vai stundu – jāatrod tādas vietas, kur nav luksoforu, lai nenāktos apstāties. Un tā piecas vai sešas reizes nedēļā. Es gan novembrī dabūju vidusauss iekaisumu, kādu mēnesi nesanāca staigāt, līdz ar to svars ir atkal mazliet klāt. Bet cerams, ka uz koncerttūres laiku jau būšu labākā formā.

– Vai nav grūti visu laiku turēt sevi šādos grožos?

– Esmu pieradis. Dietologs ir mans paziņa no Jelgavas puses. Viņš zināja manu diagnozi, un, kad sāka stāstīt, ka nedrīkstu to, to, to un vēl arī to, tad gribējās teikt: stop, saki īsi – viss, kas garšīgs, to nedrīkst (smejas)! Augļi, sulas – tās visas garšīgas lietas. Smēķēšana man nav aktuāla, no alkohola man dažkārt bišķiņ patika kādu glāzi iedzert. Gadumijā bija interesanti: ausu ārsts aizliedza lietot šampanieti – kas tad tas par Jaungadu bez šampanieša, tā taču ir obligāta lieta! –, bet dietologs aizliedza ēst visu, kas garšīgs. Es sagaidīju jauno gadu labā vietā – «Baltvillā», pie pasakainiem galdiem, foršā kompānijā, bet nevar ne šampanieti, ne normāli paēst! Dakteriem pēc tam teicu – jūs man sabojājāt Jaungadu (smejas)! Gadās arī tā.

– Vai no jaunajiem dziedātājiem redzat kādu lietaskoku, kas varētu būt topā arī pēc desmit un divdesmit gadiem?

– Kamēr cilvēki ir jauni un talantīgi, gandrīz viss notiek tikai ar enerģiju, bet pienāk laiks, kad ar emocijām nepietiek, jāsāk demonstrēt meistarība. Mums ir ļoti laba jaunā paaudze, nopietni jaunieši, kas brauc mācīties uz ārzemēm, jo tiešām vēlas kaut ko sasniegt. Tas gan vairāk attiecas uz instrumentālistiem, jo vismaz pagaidām vokālistus latviešu klausītāji vēl lutina, nekādas lielās prasības netiek izvirzītas, līdz ar to viņiem neko nevajag, izņemot jaunību... Nu neko, kad viņiem būs ap 40–50 gadiem, būs daudz bezdarbnieku... Pagājušajā vasarā mums bija Noras Bumbieres fonda organizēta koncerttūre kopā ar jaunajiem dziedātājiem – Samanta Tīna, Sabīne Berezina. Nopietnas meitenes, ja turpinās tikpat nopietni strādāt, tad paveiks lielas lietas. No puišiem – man patīk mans kolēģis Busulis. Traks viņš gan ir, taču arī interesants. Es tikai nesaprotu, kāda velna pēc viņam bija jābrauc uz Maskavu un jāpiedalās tajā konkursā [«Golos»], ja viņš jau reiz Jūrmalu ir vinnējis?! Kāda jēga?! Viņš tur bija ļoti labs, tāpēc skatījos un brīnījos, kāpēc tur ar tiem nožēlojamajiem krievu dziedātājiem kopā jāmokās. Mūsu mākslinieki joprojām sapņo par Krievijas tirgu – nu neesam mēs tur sen jau vairs gaidīti!

– Kā jūs muzikālā ziņā raugāties uz aizgājušajiem laikiem? Ar vieglu nostalģiju, ka toreiz zāle bija zaļāka un debesis – zilākas?

– Nē, nē, citādāk. Latvija tolaik bija apdzīvota, katrā ciematā bija cilvēki, savs kolhozs, kam bija savs klubs vai kultūras nams. Protams, daudzi bija diezgan briesmīgā skatā, taču visos noritēja kultūras dzīve, katru nedēļu bija koncerti. Un nedaudzajiem izpildītājiem to visu vajadzēja aizpildīt. Dažkārt bija pat četri koncerti dienā! Atceros, ka kaut vai Liepājas pusē – tur dažkārt cilvēki bija par slinku, lai aizietu no viena ciema uz piecu kilometru attālumā esošo otru ciemu, koncertus taisījām abos. Jūrmalā uz katra stūra bija restorāns, kurā spēlēja orķestris, pieci muzikanti sastāvā. Dažkārt pastāvēja kādas piecas rēvijas vienlaikus, kuru sastāvā štatā bija pa trim četriem dziedātājiem. Rīgā tāpat. Māksliniekiem bija labi – bija iespējas sevi realizēt un profesionāli attīstīties. Jaunajiem diez vai būs iespējams Latvijā sniegt 40–50 koncertus mēnesī – tas nav reāli. Jā, filharmonijā algas bija mazas, taču ko vajag attīstībai un profesionālai izaugsmei, naudu vai iespēju sasniegt konkrētu līmeni?! Kad to esi sasniedzis, tad var sākt pelnīt un topā turēties ilgi. Tagad daudzi mani kolēģi, it īpaši krievu tautības, saka, ka viņiem kaut kas pienākas – par agrāko laiku sasniegumiem. Nekas tev nepienākas, to vajag nopelnīt!

– Daudzi mūziķi sūrojas, ka šajos laikos nevar nopelnīt, par viņiem aizmirsts, nav iespējas nodrošināt iztiku un cilvēka cienīgu dzīvi utt., bet no jums strāvo optimisms!

– Latviešiem ir tāda anekdote: viena draudzene prasa otrai – ko darīsi, ja tevi burlaki nositīs? Tā atbild – ko darīšu, ko darīšu, jādzīvo vien būs (smejas)... Es pēc šāda paša principa. Nevar jau bēdāties, ja to darīsi, tad bēdas agri vai vēlu tiešām pienāks. Nevajag domāt sliktas domas. Nupat sanāca pabraukāt pa Eiropu, decembrī bijām Vācijā. Kad es biju jauns, par to taču nevarēja pat sapņot! Bet tagad – iekāp mašīnā un brauc, kaut vai līdz Parīzei! Šī brīvība nozīmē ļoti daudz, tā dēļ vien ir vērts paciest dažādas grūtības.

– Savulaik jums līdzi gāja siržu lauzēja slava...

– Man vienkārši bija tāds repertuārs – skaistas dziesmas, lielākoties par mīlestību. Protams, saņēmu ļoti daudz ziedu, sūtīja arī vēstules. Bet tad es biju citā svara kategorijā (smejas). Tagad ir citādāk – uzaicina nodziedāt kādā jubilejā. Arī patīkama lieta. Arī pielūdzējas taču ir palikušas gados vecākas.

– ...bet tagad jums ir draudzene, gados krietni jaunākā Anna.

– Jā, mums ir liela [gadu] starpība. Iepazināmies ar mūzikas starpniecību – viņa pie manis nāca mācīties dziedāt. Mūsu attiecības ilgst vairāk par gadu. Viņa darbojas tajā pašā sfērā, kurā es, tāpēc mums ir daudz vieglāk saprasties. Protams, mums ir arī kopīgas intereses. Nekādu īpašo hobiju gan man nav, braukāšana pa koncertiem ir ļoti nogurdinoša. Parēķināju, ka mēs mēnesī vidēji nostūrējam kādus 5000 kilometrus – mašīnu vada Anna – tas ir tikpat, cik sanāk Rīgas taksistam. Pats es braukt nevaru, es vienkārši neredzu. Taču esmu ļoti labs stūrmanis, varu lasīt karti, labi orientējos, kur jābrauc. Latvija ir izbraukāta krustām šķērsām, nedomāju, ka valstī vēl ir kāda vieta, kur neesmu bijis ar koncertu. Anna labprātīgi uzņēmās autovadītājas pienākumus, tā, cita starpā, mūsu draudzība arī sākās.

– Drīz būs divas sieviešu sveikšanas dienas – 14. februāris, Svētā Valentīna diena, un 8. marts, Starptautiskā sieviešu diena. Kura ir tīkamāka jums?

– Padomju laikos mums populārāka bija sieviešu diena, Valentīna diena tikai tagad mūs aplaimojusi. Protams, ka tās abas ir skaistas, taču man 8. marts ir ierastāks, arī citi cilvēki pārsvarā svin to. 8. marts tomēr asociējas ar pirmo saulīti, kad kūst sniegs, vari atraut mētelim augšējās pogas vaļā un ar jau noļukušo tulpīti rokā doties uz darbu. Smieklīgi, bet tā kādreiz bija, kamēr tiki līdz tām dāmām, tikmēr ziedi jau bija novītuši (smejas)! Nu jā, tagad gan tā vairs nav, visas tās ārzemju puķes ir tik labi sazāļotas, ka var ilgi būt svaigas. Kurā datumā sveikšu savu sievieti? Es tā speciāli šīs dienas nesvinu, tāpat zinu, ka tajās man būs koncerti. Tad arī sveikšu.

UZZIŅAI

* Dzimis 1957. gada 13. jūnijā Tērvetes novada Augstkalnes pagastā, dziedātājs un vokālais pedagogs.

* Popularitātes virsotni piedzīvoja 70.–80. gados, muzicējis ansamblī «Modo», no 1978. līdz 1989. gadam bijis Latvijas TV un radio kora estrādes orķestra solists. Pazīstamākās dziesmas – «Muļķe sirds» un «Genoveva».

* 20. februārī Ogres kultūras centrā un 21. februārī Dobeles kultūras namā izskanēs Žorža Siksnas jaunā programma «O sole mio» – akustisks koncerts balsij un klavierēm. Skanēs vokālās mūzikas pērles latviešu, neapoliešu un itāliešu valodā – akadēmiski skaņdarbi no operām, operetēm, kā arī estrādes mūzikas.

* Martā tūri pa Latvijas kultūras pilīm un koncertzālēm sāks šovs «Trīs mīlas musketieri» – šajā projektā apvienojušies Žoržs Siksna, Roberto Meloni un Kaspars Antess. Trio plāno apmeklēt Cēsis, Liepāju, Ventspili, Bausku, Jēkabpili, Inčukalnu, Kaugurus, Roju, Tērveti. Koncertšovā skanēs sirsnīgas un bruņinieciskas dziesmas – no «Muļķe sirds» līdz pat itāļu balādēm.