VAKARA ZIŅAS: "Degpunkta" Ieva: par matiem, nagiem un līķiem

Jau desmit gadus LNT ēterā skatāms izmeklējošās žurnālistikas raidījums «Degpunktā», kas liek skatītājiem šausmināties ar saviem vēstījumiem par kriminālām tēmām. 4. februārī raidījums aizsāks jaunu rubriku, kurā ieskatīsies aizgājušajā desmitgadē.

Kriminālo tēmu žurnālisti lielākoties ir vīrieši, tāpēc toreiz, kad «Degpunktā» parādījās un pa dažādiem ūķiem klīstam un sižetus veidojam ekrānos varēja vērot simpātisko blondīni Ievu Branti (27), daudziem tas šķita pārsteidzoši. Nu jau divus gadus «ar kapeikām» Ieva žurnālistes darbu savieno ar raidījuma vadītājas amatu.

– Kādreiz tevi saviesīgos pasākumos varēja redzēt diezgan reti, bet pēdējā laikā tavas fotogrāfijas aizvien biežāk parādās dažādos saviesīgas dzīves žurnālos.

– Nav tik traki, es pat neatceros, kad pēdējoreiz kaut kur būtu bijusi (smejas)! Ja ir laiks un iespējas, tas ir, nav darba lietas kārtojamas vai kādi privāti plāni, vienmēr kaut kur cenšos aiziet. Nav tā, ka sēžu mājās un mani jāvelk no tām ārā aiz ausīm vai arī tieši otrādi, ka es tikai to vien darītu kā dzīvotos pa publiskiem pasākumiem. Ja man šķiet interesanti, tad aizeju.

– Pēdējā laikā plaši apspriestas tavas imidža maiņas: blondi mati, tad īsi, tad šķipsnas, tad pavisam īsi...

– Ja es uz to skatītos no malas, man arī droši vien liktos, ka ar šo sievieti kaut kas nav labi, bet man tā sanācis ļoti, ļoti nejauši. Ja nebūtu visādu faktoru, es droši vien šobrīd izskatītos tāpat kā pirms diviem gadiem. Taču tā sanāca, ka mati bija jānogriež, jo citādāk nevarēja. Šobrīd šis ir tāds «ātrās palīdzības» variants uz mēnesi, un pēc tam plānoju atgriezties pie saviem ierastajiem, blondajiem matiem. Jo šī te – tā neesmu es, to es katru rītu spogulī skatoties konstatēju (smejas).

– Kas tad tie bija par «visādiem faktoriem»?

– Man ir trausli mati, bet darbā tos katru vakaru veido, protams, ka tie kādā brīdī neizturēja – daļa vienkārši nolūza. Vēl bija kāds psiholoģiski smags moments, daļa izkrita. Un tā nu es vienā brīdī attapos ar tādu kā ļipiņu garo matu vietā. Kad visi jau sāka runāt – eu, Ieva, nu tur kaut kas ir jādara, tur taču pavisam jau dillītes karājas! –, nācās griezt. Iespējams, tur kaut ko varēja glābt, bet man brīvā laika ir tik, cik ir, sēdēt ar masku matos un visu svētdienu neiet ārā no mājas – es to vienkārši neprotu. Ik pa laikam palasu, ko aktrises šī jautājuma sakarā raksta – viņām ir savas receptes: šodien pasmērē matos to, rīt vēl kaut ko, tad tādus vitamīnus, tad šādus utt. Ja es būtu no tāda tipa meitenēm, var jau būt, ka es tur kaut ko būtu izglābusi, bet es tikai noskatījos, kā tie izbirst (smejas).

– Sievietēm bieži vien imidža maiņa saistās ar personīgām pārdomām vai privātās dzīves negācijām, kad viss ir apnicis un gribas kaut ko pamainīt.

– Jā, tā ir, bet šis absolūti nav mans gadījums. Pieņēmu lēmumu, ka citādāk un aktuālāk vienkārši nevar. Tobrīd es ļoti pārdzīvoju, sāku domāt – kā jutīšos, vai varēšu sevi pieņemt utt. Bet, ja tā padomā – tie taču ir tikai matu gali! Lai gan, protams, arī matu gali ir ļooooti svarīga dzīves sastāvdaļa (smejas)!

– Esmu dzirdējis, ka aktrisēm nākoties doties pat prasīt teātra vadībai atļauju, ja viņas vēlas veikt kādas kardinālas pārmaiņas savā izskatā. Vai televīzijas «kadra cilvēkiem» ir tāpat?

– Kad griezu matus, tiešām pajautāju, vai drīkst, taču man neviens to nelika darīt – pašai šķita diezgan dabiski, ka vajadzētu apvaicāties. Kaut kad pirms daudziem gadiem kolēģiem, cik zinu, esot tiešām arī pateikts «nē, jo mēs tevi kadrā redzam tādu un tādu un nekā citādāk». Bet man – es pajautāju un ļoti viegli saskaņoju, nekādu problēmu nebija. Pēdējoreiz gan pat nejautāju, vienkārši mainīju griezumu.

– Vai tev stilisti uzspiež to, ko vilkt mugurā, kadrā ejot, vai arī pati izvēlies sev tīkamāko apģērbu?

– Kaut ko mums atnes, un no tā atnestā vari apskatīties un izvēlēties – nav tikai viens variants, ka vilksi mugurā tikai šo un neko citu. Ir arī lietas, ko es neuzvelku, jo man nepatīk, kā tas izskatās pēc krāsas vai no kāda cita aspekta. Starp citu, vēl nesen ar kolēģi par šo tēmu runāju: manā darbā tik daudzas reizes sevi esi redzējis kadrā visiespējamākajās variācijās par tēmu «cik es slikti izskatos» – salijis, pārsalis, nobridies dubļos, saģērbies sazin kā, lai tikai būtu silti –, ka nu jau vienalga. Vēl viena lieta, ar kuru, es domāju, ir saskārušies visi televīzijā strādājošie – mēs domājam, ka izskatāmies pavisam citādāk nekā patiesībā. Kā skatoties fotogrāfiju: svešu cilvēku fotogrāfiju mēs skatāmies it kā visā kopumā, bet savā bildē pievēršam uzmanību lielākoties tikai konkrētām detaļām, kas pašiem nepatīk. Tāpat ir arī ar video – ir ļoti grūti pierast pie tā, kāds izskaties no malas. Vismaz man ir ļoti maz bijis dzīvē tādu brīžu, kad es ieraugu sevi un – o, es tiešām sev patīku, labi izskatos! Tajā pašā laikā citiem liekas – tāda, kāda ir, tāda viņa tur [kadrā] stāv, un viss ir kārtībā! Līdz ar to es šo apģērba izvēli uztveru viegli – ja nu galīgi pogas uz krūtīm nesprāgst vaļā vai svārki nav tik debilā garumā, ka es izskatos tikpat plata, cik gara, tad viss ir labi.

– Tu laikam darbā ierodies vienmēr – pašā, pašā pirmajā darba dienā esot strādājusi ar gripu, relatīvi nesen internetā klīda leģendas, ka esi gājusi uz darbu pat ar trīs vienā piegājienā (!) izrautiem gudrības zobiem...

– Ir gadījumi, kad neviens cits to [darbu] tavā vietā nedarīs. Protams, gripa – tas ir skarbi, esmu strādājusi vairākas reizes, kad galva ir kā vatē, pat nesaprotu, kas notiek, bet – nākas. Par tiem zobiem – es taču nenācu uz darbu pa taisno no ķirurga krēsla, tā bija kāda otrā vai trešā diena. Protams, sāpēja, bet es nevaru tā rātni sēdēt uz dīvāna vairākas dienas, un, ja varu atvērt muti un parunāt, tad eju, un būsim objektīvi – tā taču nav mirstamā kaite (smejas)! Kāpēc uzreiz trīs zobus? Patiesībā bija tā: man primāri vajadzēja izraut vienu zobu un divus pēc tam, bet sapratu, ka pat to vienu taisos izraut jau gadu, bet joprojām to neesmu izdarījusi, tāpēc, kad ierados klīnikā, es teicu dakterim – raujam trīs! Man bija ļoti labs dakteris, nebija nemaz tik traki (smejas)!

– Šis bija medicīniski ekstrēms gadījums, bet vai tu arī ikdienā dari kaut ko ekstrēmu? Lec ar izpletni, ātri brauc ar motociklu vai auto?

– Jā, varu atzīties – braucu es tiešām diezgan agresīvi, protams, cenšoties izvērtēt riskus. Es vienmēr ļoti steidzos, un braucot man patīk... Nē, nē, nevis mainīt braukšanas joslas – es to saucu domāt trīs soļus uz priekšu (smejas)! Jā, un man tiešām ir BMW! Tiesa, kad redzu nelabvēlīgus laika apstākļus, ja ir slidens ceļš, tad cenšos braukt ļoti solīdi, lēnām un prātīgi. Un baidoties, jo man ir sevi jānobiedē, lai es varētu samazināt ātrumu.

– Ir jau arī steigai iemesls: darbs, mācības...

– Mācījos «Turības» augstskolā, komunikāciju vadības doktorantūrā, taču sapratu, ka vairs nevaru to savienot. Ar šādu darba ritmu – kāds tur vēl zinātniskās pētniecības darbs?! Pārējās augstskolas es biju jau pabeigusi, palikusi tikai šī, un es ļoti gribēju to pabeigt, bet jau mācību gada vidū sapratu – ja nevari pilnībā ieguldīties, nav vērts ņirgāties pašai par sevi. Jā, vēl mācījos arī publiskās runas kursos pie [Latvijas Radio režisores un runas pedagoģes] Antonijas Apeles, bet arī tas pašlaik atstāts novārtā – ik pa laikam apmaināmies ar īsziņām un vienojamies, ka vajadzētu satikties, bet jau pāris mēnešus nav izdevies to izdarīt. Es zinu, ka vajag, bet kaut kā nesanāk. Mani šī sajūta visu laiku grauž.

– Grasījies arī rakstīt žurnālam, ar ko tas beidzās?

– Tā arī beidzās – kad satieku galveno redaktoru, mēs saskatāmies, un viņš saka: Ieva, es gaidu! Un es – jā, es arī gaidu... (Smejas.) Tā, tagad tu man atkal atgādināji vienu neizdarītu lietu... (Smejas.) Sapratu, ka ar visu savu lielo skriešanu būtībā esmu aizmirsusi, kā tas ir rakstīt par lietām, kas nav saistītas ar manu darba specifiku, un tagad manas pārdomas «a la par dzīvi» uz papīra kaut kā labi vairs neizskatās. Pēc tam nespēju saņemties, bet tas viss ir darāmo darbu plauktā. Jā, tajā man tādu ir tiešām daudz (smejas)!

– Cik gadu vēl grasies tā skriet un visur steigties? Lielākoties visiem tomēr uznāk rāmuma periods, kad labprātāk gribas sēdēt mājās un adīt zeķi.

– Man ir bijuši periodi kāda gada garumā, kad es, salīdzinot ar savu pašreizējo dzīves tempu, nedaru praktiski neko – tikai studēju un vakarā mājās vāru zupu. Es to vairs nevarēju izturēt – man šķita, ka nekam nav jēgas, nav vērts dzīvot utt. Es biju novesta līdz histērijai un raudāšanai. Tā ka labāk skrienu, pārzvanu un piecreiz atvainojos, ka nokavēšos, atkal skrienu, agresīvi braucu utt., nekā sēžu mājās un neko nedaru. Dzīve jau dzen uz priekšu: jo vairāk darba, jo mazāk laika stulbām domām, un, jo vairāk darba, jo vairāk var izdarīt! Starp citu, pazīstu arī tādus cilvēkus, kas dzīvo mazpilsētas režīmā un zina, ka pirmdien vienīgais uzdevums ir aizbraukt uz veikalu, otrdien vajadzētu doties pie manikīra, bet paziņas vai drauga dzimšanas dienas pasākums – tas jau ir mēneša notikums! Bet pirmdien viņa uz veikalu neaizbrauc un atliek to uz nākamo dienu, un tad otrdien ir drausmīgi daudz darba, jo nu ir jābrauc uz veikalu un arī jālako nagi. To jau vairs nevar tik viegli samenedžēt, tāpēc viņa nekur vienalga nepaspēj (smejas).

– Vai tev ir kāda miera osta? Piemēram, mājas. Pēc darba televizoru droši vien nemaz negribas skatīties...

– Man ilgāku laiku televizora nebija, bet tagad es to skatos un man patīk. Tiesa, neskatos ziņu raidījumus – drīzāk jau filmas. Kad tik ilgi mājās nav bijis televizora, nav pat svarīgi, ko skatīties – viss izraisa interesi, dažkārt pat reklāmas, jo gribas apskatīties, kādas tās ir?! Mēs taču bieži nemaz uzmanīgi neskatāmies, ko rāda televīzijā, tā ir tikai skaņa fonā. Galvenais, lai kaut kas tur runā un kustas.

– Vai atslodzei nav kādi vaļasprieki? Varbūt slēpo, slido?

– Nē, ziema pilnīgi nav mans gadalaiks, nedaru pilnīgi neko – neslidoju, neslēpoju, nesnovoju, no kalna ar maisiņu zem dibena nebraucu. Man ļoti nepatīk ziema, vienmēr gaidu, kad tā beigsies. Savukārt vasarā... Arī tad būtībā neko īpašu nedaru. Bet zinu, ka, tikko nokusīs sniegs un iestāsies stabilāki plusi, atkal sākšu gatavoties Rīgas maratonam – to esmu stingri sev nolikusi par mērķi. Es tajā skrienu pusīti, tas ir, 20 kilometrus. Parasti gan sanāk tā, ka, tiklīdz tas pusmaratons ir piebeigts, vēl pēc tam joprojām izeju paskriet, bet vairs ne tik regulāri. Kamēr skrien, tikmēr gūsti no tā baigo kaifu, bet tiklīdz tās pauzes kļūst garākas, tā tas jau prasa lielu piepūli un paliek aizvien grūtāk. Taču man ļoti patīk šī skriešana, tā ir kā atkarība.

– Bulvārpresi apceļojušas arī tavas fotogrāfijas ar sfinksas šķirnes kaķenīti.

– Kaķis ir, ar kaķi viss kārtībā! Lote. Es iegādājos sfinksu, jo toreiz man likās, ka tā izdosies izvairīties no alerģijas – manam bijušajam draugam tā bija. Taču izrādījās, ka tas nelīdz, jo dažiem ir alerģija ne tikai pret kaķu spalvām, bet pret... Pret visu kaķi! Es pati nekad nebūtu ņēmusi sfinksu, drīzāk būtu braukusi uz patversmi un paņēmusi kādu kaķi tur. Bet mans kaķis ir – smieklīgs! Manas attiecības jau tāpat bija izjukušas, kaķis deva pēdējo impulsu saņemties sameklēt atrisinājumu un kaut ko izbeigt. Jā, var teikt, ka kaķis toreiz pielika punktu. Bet tas bija sen.

– Sociālajos tīklos tavā profilā nesen parādījās īpatnēja bildīte ar taureņiem vēderā...

– ...un tarakāniem galvā (smejas). Jā, viena es jau kādu brīdi neesmu – tā nu tas dzīvē notiek. Bet taureņi ar to nebija saistīti. Ir, ir man draugs.

– Atskaitot Zolitūdes traģēdiju, kas šokēja visus un ikvienu, kāds ir bijis tavs pats smagākais sižets?

– Ir ļoti daudzi šausminoši un aizkustinoši stāsti, bet vienu sajūtu atceros ļoti spilgti. Šķiet, ka tas bija pirms trim gadiem. Pie Dienvidu tilta uz Lokomotīves ielas bija mikroautobusa avārija. «Mikriņš» bija iebraucis apgaismes stabā, mēs tur vienkārši braucām garām. Kāpām ārā, sākām strādāt, un vienā brīdī es sapratu, ka būtībā stāvu karalaukā. Respektīvi – es stāvu, bet visapkārt guļ cilvēki, tek asinis, visi ir šoka stāvoklī, runāt ar viņiem nav iespējams utt. Tāds kā mirkļa apstulbums. Es te stāvu, man jāstrādā un varu uzlikt to masku, bet... Nezinu, ko citi padomās, kad es tagad tā pateikšu, bet – arī autoavārijas vietā ar plastikātu apklātais līķis ir tikai plastikāta gabals, tam nav personības. Kad dakteris operē, viņš taču nedomā, vai tas ir Jānis vai Pēteris, ko viņš griež. Protams, var nostrādāt kāds konkrēts gadījums, kas katram ir vājā vieta, piemēram, viens raud bērnu dēļ, cits – sabraukta suņa dēļ utt., tad tas viss saslēdzas kopā un aizķer, rodas emocijas.

– Vai tavi tuvinieki neiebilst, ka strādā tik bīstamu darbu?

– Ja es to nedarītu, tad taču tā vairs nebūtu es! Kad palasu sociālos tīklus – ārprāts, ārprāts, cik daudz slikta notiek Latvijā! – dažkārt pasmaidu. Nu nenotiek nemaz tik daudz slikta, citkārt ar mokām 20 minūtes raidījumam pielasām, nevajag dramatizēt, mēs dzīvojam ļoti mierīgā valstī (smejas)!

Paldies dievam, mums nav bijis nekādu nopietnu incidentu – pa visiem kolēģiem kopā reiz varējām atcerēties tikai dažus gadījumus, kad bijusi tiešām divdomīga vai nopietna situācija vai jārisina agresīvu cilvēku radītas problēmas. Iespējams, ka daudziem tas, ko mēs darām ikdienā un kas pašiem liekas OK, šķistu kaut kas biedējošs, bet mēs to vienkārši vairs tā neuztveram. Apdraudējums kaut kāds droši vien ir, taču jebkurā profesijā kaut kas ar tevi var notikt. Līdz ar to – vienkārši pašam jāiemācās komunicēt, lai savlaicīgi izvairītos no iespējamām problēmām un konfliktsituācijām. Tā ir dzīves skola.