Dažiem laimīgajiem dzīvē ir cilvēks, ar kuru jūt īpašu, vārdos neaprakstāmu saikni. Tā ir sapratne no pusvārda, dziļa empātija un spēja mierināt, pielāgoties un rast īstos vārdus un uzmundrinājumus labāk nekā citi. Tie ir dvēseles radinieki.
Kā paskaidro psiholoģe Ieva Kimonte, dvēseles radinieki ir poētisks raksturojums cilvēkiem ar augstu saderību, un koncepta saturu mēs katrs veidojam saskaņā ar sevi un saviem priekšstatiem. Tomēr kopīgais tajā visā ir viens – neapšaubāma un neapstrīdama saprašanās, kas atšķiras no citām ar tās dziļo saikni, kura nodrošina izpratni.
Dvēseles radniecība var tikt uzskatīta par fenomenu, jo ne katram ar savu labāko draugu vai draudzeni, vīru vai sievu, māsu vai brāli utt. ir šī īpašā saikne. Reizēm draudzība ir tikai draudzība un attiecības ir tikai attiecības; tās balstās uz mīlestību un patiesām jūtām, bet nav raksturojamas kā dvēseliskas. «Saderība ir saistīta ar cilvēku personību, raksturu, domāšanu un uzvedību. Šīs lietas ir neatkarīgi no tā, vai mēs tām ticam,» Ieva Kimonte paskaidro, vai par dvēseles radiniekiem var kļūt tikai tie, kas tic šim mazliet ezotēriskajam attiecību apzīmējumam. «Katra veselīga personība iekšēji ilgojas pēc tuvības. Diez vai kāds teiktu, ka no pašas bērnības viņu neinteresē attiecības ar citiem un nepatīk, ka viņš kādam tiešām patīk. Dzīves laikā var notikt dažādas lietas, ka deformē tieksmi pēc tuvības un veidus, kā mēs iemācāmies to sasniegt.» Tomēr iespējas ir visiem, tikai personības iezīmes un citi faktori var padarīt cilvēku par atvērtāku vai aizvērtāku komunikācijai, jaunai pieredzei vai tuvībai. «Tas arī ir jautājums par vēlēšanos un stratēģijām, ko cilvēki izmanto, lai satiktu un noturētu attiecības ar otru. Te daudz nosaka gan personība, gan dzīves pieredze, kas mūs visus veido un ietekmē vērtības, mērķus un rīcības stratēģijas. Katram ir iespējas sevi attīstīt un palielināt savas izredzes ne tikai satikt, bet arī noturēt mīļo cilvēku. Domāju, ka lielākais izaicinājums skar tieši noturēšanas tēmu.» Tomēr viens ir jāatzīst – te sava nozīme ir arī veiksmes faktoram un apstākļu sakritībai, kurā brīdī notiek liktenīgā tikšanās, kas var mainīt visu atlikušo dzīvi. Tie, kas tic liktenim, zina, ka viss notiek tad, kad tam ir jānotiek ar tiem cilvēkiem, ar kuriem tam lemts notikt. Visi mūsu pieņemtie lēmumi un rīcības sekas ir tās, kas atvedušas pie konkrēta notikuma vai cilvēka. Tie, kas netic šai pievilcīgajai un reizumis skarbajai mistērijai, ir rīkojušies tā, lai apbalvotu sevi ar neaizvietojamu dāvanu – dzīves domubiedru.
Nenoliedzami, divi emocionāli un garīgi tuvi cilvēki izprot otru jūtīgāk un spēj ne tikai pieņemt, bet arī izprast ne tikai otra plusus, bet arī mīnusus. Tomēr arī šādas attiecības nav apjoztas ar aizsargvairogu pret strīdiem un konfliktiem, jo jebkurās veselīgās un funkcionējošās attiecībās ir viedokļu atšķirība. Jautājums ir tikai, kā cilvēki tās izvēlas risināt un cik gatavi ir kompromisiem? Ieva Kimonte norāda: «Ja attiecībās ir nobriedušas personības bez vēlmes par katru cenu pierādīt savu taisnību, pazemot un sāpināt otru vai sevi, tad arī atšķirīgu viedokļu apmaiņa līdzinās drīzāk spēcīgai diskusijai nekā strīdam. Pieņemot, ka cilvēki ir «dvēseļu radinieki» un nobriedušas personības, spēja paust savu viedokli un ieklausīties otrā mazina konfliktu biežumu un intensitāti, tomēr cilvēciskais faktors ir visu cilvēku attiecībās, un tas ir pat ļoti veselīgi un nereti attiecībām vairāk dod nekā atņem.» Tāpēc nākamreiz, kad uzjundī aizkaitinājums vai nepiekrišanas jūtas, nav jākrīt panikā, tāpat kā nav jādomā, ka lielā mērā saderīgi partneri var izvairīties no savstarpējiem konfliktiem.
Mums katram ir iespēja satikt viena ābola otru pusīti. Mistikas cienītājiem lielā mērā tas ir atkarīgs no likteņa labvēlības un īstajā laikā, īstajā vietā realizēšanās, bet reālistiem – savas atvērtības, komunikācijas un vērošanas spēju dēļ. Ja apzināti tiek meklēts otrs cilvēks, ar kuru veidot šo jūtīgo, neatkārtojamo saskaņu, meklējumi var vainagoties panākumiem, jo reizēm cilvēkiem nav jāpielāgojas vienam pie otra. Dažkārt cilvēki ir dzimuši un auguši tādos apstākļos, lai, reiz tiekoties ar kādu, apjaustu, ka dala līdzīgu dzīvesstāstu ar viņu, un tas var palīdzēt, balstīt nākamajos dzīves stāstos.