Skatoties uz aktiera Paula Butkēviča meitu, pasaulē iecienītu zinātņu doktori zobu implantoloģijā AlēnuButkēviču (48), nekad nepateiksiet, ka 2014. gada augustā viņa bija uz dzīvības un nāves robežas. Alēna piedzīvoja smagu nelaimes gadījumu, kad, uzkopjot savu zirgu stalli Bauskas novada Bruknā, jauns zirgs pēkšņi satrūkās un trieca Alēnu pret betona sienu. 400 kilogramus smagais zirgs ārstei uzgāzās divas reizes. Vēl tagad Alēnai atmiņā palikusi skaņa, kā lūst viņas kauli.
Aizvadītā gada nogalē Alēna Butkēviča aicināja kopā Latvijas un ārvalstu draugus, klientus un paziņas, lai atzīmētu divus būtiskus dzīves notikumus – savas grāmatas «Ceļā uz smaidu» izdošanas svētkus un vienlaikus otro dzimšanas dienu pēc baisās traģēdijas.
Pasaulē iecienīta zinātņu doktore zobu implantoloģijā
2008. gadā Alēna aizstāvēja doktora disertāciju prestižajā Bostonas universitātē. «Kamēr strādāju un studēju Amerikā, diezgan bieži lidoju uz Latviju, uz savu zobārstniecības privātpraksi. Tāpēc nevar teikt, ka desmit gadus neesmu bijusi Latvijā un dzīvojusi tikai Amerikā. Rīgas privātprakse man ir tik mīļa un tuva kā bērns, ka nekad neesmu vēlējusies no tās atteikties. Nu jau manai praksei ir 23 gadi, bet zobārstniecībā darbojos 30 gadus. Mana privātprakse ir attīstījusies un izaugusi par lielu klīniku, kurā strādā lieliski speciālisti, jo man vienai vairs nebūtu iespējams tikt galā ar visiem pacientiem. Taču viss sākās ar vienu pacientu dienā, un es jau vaicāju tēvam un opītim – vai vispār pie manis kāds atnāks? Klīnika ir izaugusi tik liela, jo man piemīt veselīga paškritika. Ja neesi kritisks pret sevi, tad iesūno un viss pazūd. Man ļoti daudzi vaicā – kāpēc atgriezos Latvijā, vai tad man tik slikti gāja Amerikā? Nē, man negāja slikti. Amerikā man gāja ļoti labi, bet es laikam esmu ļoti ietiepīga, ne par velti esmu Ugunīgā zirga gadā dzimis Auns. Ja esmu kaut ko sākusi, to nepametīšu novārtā. Mani var zemē iedzīt, bet savu mērķi sasniegšu. Divas reizes manā dzīvē tieši zirgs ir palīdzējis pabeigt iesākto. Pirmo reizi, kad nokritu no zirga, salauzu mugurkaulu un pabeidzu disertāciju, un tagad, kad zirgs man uzkrita virsū, pabeidzu rakstīt grāmatu «Ceļā uz smaidu». Par grāmatu iegūtie līdzekļi pilnībā tiks ziedoti labdarībai,» stāsta Alēna.
Sapņi par Ugunszemi, četriem bērniem un vīru
Savulaik latviešu ārstes sapnis bijis Dienvidamerikā ar zirgu pārjāt tuksnesi, kalnu un tā līdz pat okeānam nokļūt Ugunszemē. «Aptuveni mēnesi būtu jāpavada zirga mugurā. Es arī speciāli tam trenējos. Taču, lai arī kādi man dzīvē mēdz būs sapņi un plāni, burtiski kā ar bumerangu tieku atsviesta atpakaļ zobārstniecībā. Arī šajā gadījumā sapnis par Ugunszemi nepiepildījās.
Esmu augusi ļoti stingrā ģimenē. Mana vecmāmiņa bija poliete, un viņa mani audzināja pēc striktiem uzvedības kanoniem. Piemēram, pusaudžu gados bija jāierodas mājās ne vēlāk kā deviņos vakarā un nekur apkārt nedrīkstēju staigāt. Tiecos pēc sapņa, ka mans pirmais vīrietis būs arī mans vīrs, ar kuru nodzīvošu līdz mūža beigām. Nekad dzīvē nedomāju, ka būšu zobārste, man likās, ka apprecēšos, man būs četri bērni un būšu mājsaimniece. Pirmo reizi uz diskotēku aizgāju 24 gadu vecumā, kad jau biju precējusies un dēlam bija trīs gadi,» savu dzīves gājumu atminas ārste.
Ar smagu sirdi palaida dēlu uz karu Irākā
Alēnas dzīve lielākoties paiet starp divām valstīm – Latviju un Ameriku, kur joprojām dzīvo un ASV armijas speciālajā vienībā dienē ārstes dēls Jānis. Sākotnēji gan Alēna pretojusies šai idejai, ka vienīgais dēls aiziet armijā un piedalās īpašās operācijās – karā. Kāju pie zemes Alēna vis necirta, jo nevēlējās apslāpēt dēla sapņus. «Kad pusaudža gados dēls sāka tik nopietni runāt par armijas lietām, domāju, ka viņš vienkārši par mani ņirgājas. Strādājot Amerikā, man bija izsniegta ASV pastāvīgā iedzīvotāja zaļā karte, tādēļ arī dēls varēja iestāties armijā. Ja man būtu piešķirta tikai studentes vīza, par armiju nebūtu ko sapņot. Sākumā mazliet pretojos, negribēju laist dēlu uz karu Irākā. Teicu, ka tas nav mūsu karš un bumbas uz mūsu valsi un māju nemet, tādēļ viņam nav jāizstāv ne dzimtene, ne mīļotā meitene. Karš, protams, beidzās, bet dēls palika armijā. Arī man uz brīdi radās ideja, ka es varētu iet Amerikas armijā un strādāt par ārsti. Man vairs nebija ko zaudēt! Kāpēc gan es nevarētu kļūt par armijas zobārsti, ka tikai tuvāk dēlam. Uz ko Jānis man atbildēja: «Mammu, neparko!» Tobrīd bija ļoti smaga zaudējuma izjūta. Atgriezos Latvijā. Meklēju mieru, ko atradu laukos pie dabas. Tādēļ arī manā lauku īpašumā Bruknā tapa zirgu stallis, jo pirmo reizi zirga mugurā uzkāpu Amerikā. Sāku aizrauties ar zirgiem, jo ko gan citu darīt? Dzert, smēķēt, ēst bulciņas vai dzert kafiju? Dēlam vienmēr ir viena atbilde, ja ir slikti, ej skriet. Es neskrēju, bet beidzamos desmit gadus devos izjādēs. Lielākoties ar zirgu jājām pa mežu un pļavām. Izjādes bija sava veida meditācija. Vienā izjādes reizē jāju tik ilgi, kamēr saplūdu ar zirgu un bijām vienā unisonā, vienā ritmā. Iespējams, zirga mugurā iemācījos arī dejot, jo sinhronās kustības bija tik līdzīgas tango. Kamēr neesi sinhroni saplūdis ar zirgu, tikmēr nekāda jāšana nesanāks. Tā bija ļoti liela fiziskā slodze, es jāju arī bez segliem. Zirgs ir īpatnējs dzīvnieks, jo ir zālēdājs. Lai arī zirgs ir 500 kilogramus smags, viņš ir ļoti bailīgs. Šie gadi, ko pavadīju laukos pie dabas, bija ļoti nepieciešami, lai es nesajuktu prātā, domājot par dēlu.
Taču tagad Amerikā Jānis nav viens, tur dzīvo arī viņa ģimene – sieva Alise un dēlēns Edvards,» tā Alēna.
Vaicājot, kādās miera misijās šobrīd dēls piedalās, māte teic, ka par to netiek informēta: «Iespējams, to zina tikai dēls un vēl pāris cilvēku. Pēdējo reizi ar dēlu tikāmies pirms gada. Protams, man viņa ļoti pietrūkst un mana mātes sirds ļoti ilgojas pēc dēla,» atzīst ārste.
Vienīgā vēlme bija izdzīvot
Pēc pērnā gada piedzīvotā nelaimes gadījuma, kad Alēna bija uz dzīvības un nāves robežas, viņa atkal atgriezusies savā zobārstniecībā, jo, iespējams, tieši darbs motivējis viņu piecelties no slimības gultas. «Pērnā gada 13. augustā stallī tīrīju boksu zirgam, kurš pirms trim gadiem nāca pasaulē, un es pati biju pieņēmusi šīs dzemdības. Blakus man bija zirgs, kas stāvēja piesiets divās saitēs. Pabeidzu tīrīt zirga vietu un gāju viņam garām, lai paņemtu pavadiņu un vestu uz boksu. Tajā brīdī staļļa ārpusē mani jau gaidīja draugi ar apseglotiem zirgiem, jo bija paredzēts doties izjādē. Neko sliktu nenojauzdama, mierīgi gāju garām piesietajam zirgam, kad viņš pēkšņi satrūkās un, gāžoties atpakaļ, viena no atsaitēm plīsa, un zirgs ar visu savu spēku – 400 kilogramiem – trieca mani pret betona sienu. Par sāpēm nemaz nerunājot, es tikai dzirdēju «krak, krak, krak», kā lūst mani kauli ap kaklu. Likās, ka esmu paralizēta. Vienīgā vēlme bija izdzīvot. Zirgs cēlās augšā, jo viņa galva bija pagriezta 180 grādu leņķī un tā bija palikusi otrā atsaitē. Tajā brīdī zirgs vēl vairāk uzgāzās man virsū. No vienas vietas bija salauzti 19 kauli, saplēsti muskuļi. Neatminos, kā, bet man izdevās ar visām sāpēm piecelties un paspert divus soļus. Tobrīd laikam visi eņģeļi un Dievs stāvēja klāt. Vēl tagad betonā ir palikušas pēdas,» atklāj ārste.
Alēna tika nogādāta kādā medicīnas iestādē Rīgā, bet pēc divām dienām reanimācijā, viņas stāvoklis strauji pasliktinājās. Tādēļ draugi nolēma reanimācijā guļošo Alēnu pārvest uz Grieķiju, jo šajā valstī tika atrasts kompetents speciālists. Reanimācijā Alēna pavadīja desmit dienas, un viņai tika veiktas divas operācijas. Grieķijā Alēna ārstējās piecas nedēļas. «Vispirms vajadzēja attīrīt nieres, jo man bija sākusies nieru mazspēja. Tie muskuļi, kas bija atrauti no kauliem, paši pieauga, bet pamatā viss tika sašūts. Esmu salikta kopā ar implantiem. No vienas vietas esmu sapakota, sašūta un sadrākelēta. Traumu ieguvu 13. augustā, bet mani sašuva 18. augustā, tieši manā vārdadienā. Ārsts skatījās uz manu rentgenuzņēmumu un atzina, ka tas ir miruša cilvēka rentgens, bet es tajā brīdī sēdēju blakus un smaidīju, ka nebiju paralizēta. Man ļoti ātri viss dzija, tas laikam ir mana ķermeņa fenomens. Acīmredzot stingrais poļu temperaments lika nepadoties. Vissmagākās bija naktis. Kad biju nemaņā, neredzēju gaismu tuneļa galā vai ko citu. Vienīgi jutu, ka man palīdz izķepuroties eņģelis, kurš sauca mani mazdēla balstiņā: «Omītē!» Mazdēliņa balss burtiski izrāva mani cauri naktij,» viņa atminas.
«Es izdzīvoju. Man bija virsū uzgāzušies 400 kilogrami, bet nav pārplīsusi sirds, nav pārplīsusi aorta un neesmu paralizēta. Man nebūs nākamie desmit gadi jāpavada gultā un jāskatās vienā punktā,» teic Alēna.
Ārste ir bezgala pateicīga visiem tiem labajiem cilvēkiem, kas glāba viņas dzīvību. «Man pienāca ļoti daudz vēstules no nepazīstamiem cilvēkiem, kuri rakstīja labus un uzmundrinošus vārdus. Palīdzēja arī kolēģi no Latvijas un ārvalstīm, draugi un paziņas. Un tas nebija naudas jautājums. Protams, medicīna nav par velti, jo, tā kā mani salika kopā, par to bija jāmaksā. Paldies Dievam, ka bija nauda,» viņa piebilst.
Negadījums lika pārvērtēt dzīves vērtības
Ārste ir pārliecināta, ka piedzīvotais negadījums ir kā brīdinājums, lai izvērtētu savu dzīvi, aktivitātes un vērtības: «Beidzamos gados jutos ļoti piespiesta pie zemes, dēls bija karā, privātpraksē bija lielas pārmaiņas, arī privātajā dzīvē šķīros no vīra. Tad jāatzīst, ka tie 400 kilogrami mani piecēla augšā. Es nevaru teikt, ka esmu zirgam ļoti pateicīga, ka man tika pārlauztas 14 ribas, drīzāk pateicos tam, kas tur augšā. Ja nebūtu notikusi šī nelaime, es nekad neapstātos. Nav ļaunuma bez labuma! Kamēr atveseļojos, man bija gana daudz laika, lai pārdomātu visu dzīvi. Secināju, ka man daudz nevajag. Visu laiku uztraucos par savu svaru, taču nav ko uzraukties, kāda esmu, tāda esmu. Sapratu, ka bez žēlastības jāatbrīvojas no visa negatīvā, kas ir manā dzīvē.»
Kad Alēna atguvās un atkopās pēc traģēdijas, Grieķijas ārsta mudināta, viņa devās uz Bruknas lauku īpašuma zirgu stalli, lai piedotu zirgam. «Ne zirgs, ne es neesam vainīgi, ka tā notika.»
Ārste atzīst, ka mīlestība pret zirgiem viņai pēc piedzīvotās nelaimes nav zudusi. «Es sapņoju, ka reiz atkal sēdīšos sava zirga mugurā, jo man ļoti pietrūkst izjādes.»
Nezinātājs nekad nepateiks, ka Alēna kaut ko tik šausminošu piedzīvojusi, jo pēc rehabilitācijas viņa izskatās jauneklīgi starojoša. Pat viņas tētis aktieris Pauls Butkēvičs meitai teicis: «Neviens neticēs, ka kaut kas tāds ar tevi ir bijis. Tev tie rentgeni ir jāpiesprauž pie krūts, lai kāds tam ticētu!»
2014. gads, kas pagāja Zirga zīmē, allaž tiks pieminēts kā Alēnas otrā dzimšanas diena. Runājot par jauno 2015. gadu, kas būs Zilās koka kazas gads, ārste dzīvespriecīgi nosmej, ka kazas ir daudz vieglākas: «Man nav lielu sapņu, jo katra diena ir kā sapnis. Pēc pārciestā, kad uzzināju, ko nozīmē, ka pati nespēju aiziet līdz labierīcībām un ieiet dušā, jo roka ļengana karājas gar sānu, tagad esmu tik priecīga, ka varu atkal pati nomazgāties, jo roka ar katru dienu sāka arvien augstāk celties. Iepriekš nemaz nezināju, ka esmu tik laimīga sieviete.»
