VAKARA ZIŅAS: Jurkāne: Daudzas gribējušas aizvilt man vīru!

Oficiāli pēc pases datiem Ilze Jurkāne (63) ir pensionāre, bet viņai nav prātā laiski baudīt dienas. Ilze ir lieliskā formā, plāno atvērt viesnīcu Portugālē, brīvajos brīžos apglezno porcelānu un lasa lekcijas par to, kā uzlabot dzīves kvalitāti. Beidzamajā laikā par Ilzes laulību ar politiķi Jāni Jurkānu (68) izskanējušas dažādas runas, viņa atzīst, ka ļoti nepatīkami to visu lasīt, jo lielākoties publicētie fakti neatbilst patiesībai. Sarunā ar »VZ« Jurkāne ievieš skaidrību.

Bijusī finansiste Ilze Jurkāne, kas Latvijā 1995. gadā ieviesa bankomātus un banku kartes veidu – debetkartes, stāsta, ka gadi tik strauji iet uz priekšu, ka nupat jau nosvinējusi savu 63. dzimšanas dienu. Viesi uz jubilejas svinībām ieradušies kuplā skaitā, bet pirms tam pati jubilāre vairākas stundas pavadījusi virtuvē, lai ciemiņiem sagatavotu gardu svētku maltīti. Ilze nebēdā par to, ka ir pensionāre: «Ziniet, ja es tagad strādātu algotu darbu, nevarētu izdarīt visu, ko šobrīd pagūstu!»

Ar savu dzīves pieredzi iedvesmo citus

Darba dienās bieži vien Ilzi aicina lasīt lekcijas. «Gan Jelgavā, gan Rīgā bankas darbiniekiem izstāstu teju vai visu savu dzīvi – par 40 gadu darbu bankā, par karjeru. Sievietēm mācu, kā viņām pieprasīt algas pielikumu. Man ir ko teikt šajā sakarā, jo Amerikā, strādājot bankā, biju ļoti augstā amatā. Es nevairos dalīties pieredzē, atklājot gan labos, gan traģiskos savas dzīves piedzīvojumus.

Piemēram, pagājušajā gadā mani tik ļoti uz labiem darbiem iedvesmoja TV projekts «Latvijas lepnums», ka aizbraucu uz Iļģuciema sieviešu cietumu, lai runātu ar sievietēm, kā pārvarēt grūtības.

Es citādi neprotu dzīvot, man patīk iedvesmot citas sievietes, aprunāties ar viņām. Ir jāpalīdz kaut vai ar padomu, kā tikt uz priekšu dzīvē, kā nepazaudēt sevi un pārvarēt pat tik lielu izmisumu, ka negribas vairs dzīvot. Es pati to visu esmu piedzīvojusi, tādēļ zinu, ko stāstu. Domāju, ka arī 63 gados nav par vēlu mācīties, attīstīties un iepazīt sevi. Ir žēl dažu lietu, kuras nesapratu jaunības gados, ir žēl, ka esmu pieļāvusi kļūdas, bet zinu, ka nav par vēlu,» teic Jurkāne.

Viņa atzīst, ka savu dzīvi, attiecības un karjeru bankā veidojusi, tikai un vienīgi ticot sev un Dievam. «Visi jau zina manu dzīvesstāstu. Esmu augusi bēgļu ģimenē. Mani vecāki bija trūcīgi, bet inteliģenti un kulturāli, un esmu pateicīga, ka esmu visu labo mantojusi no viņiem.»

Vēlas atvērt mazu viesnīcu Portugālē

Kad straujiem soļiem tuvojas gada nogale un cilvēki izvērtē paveikto, kaļ nākotnes plānus, arī Ilzei ir kāds sapnis, ko viņa apņēmusies īstenot 2015. gadā. «Es gribu iegādāties mazu viesnīciņu Portugāles dienvidos. Vairākās nekustamo īpašumu aģentūrās esmu vērsusies pēc palīdzības, lai atrastu atbilstošu ēku. Esmu ar interneta starpniecību apskatījusi dažus iespējamos variantus. Ja man izdosies atvērt Portugālē savu viesnīcu, sakārtošu dzīvi starp divām valstīm. Kādu laika posmu pavadīšu saulainajā Portugālē un arī Latviju nepametīšu. Man patīk, ka tur ir silts klimats un joprojām viss ir lēts. Jau esmu nokomplektējusi viesnīcas personālu, esmu atradusi uzticamus latviešu cilvēkus, kas varētu strādāt viesnīcā, kad pati nebūšu uz vietas. Šī ideja patīk arī manam vīram, jo Portugālē ir populārs golfs un Jānis, kā zināms, spēlē golfu. Tad jau nākotne rādīs, vai mans sapnis piepildīsies.

Man laikam ir līdzīgi kā aktrisei Merilai Strīpai, kuras varone filmā «Mamma mia!» vada viesnīcu, kurā notiek dažādas interesantas lietas. Acīmredzot sapnis par apkalpojošo biznesu ir mantots no vectēva Jūlija Pētersona, kuram sensenos laikos Smiltenē piederēja krogs. Man patīk rīkot viesības, patīk, ja visu laiku ap mani ir cilvēki un rosība. Tas laikam tāpēc, ka Amerikā esmu izaugusi komunālajā mājā, kur dzīvoja vairākas ģimenes,» savu jauno biznesa ideju atklāj Jurkāne.

Apglezno porcelānu un raksta eseju krājumu

Bijusī finansiste atzīst, ka beidzamo gadu laikā viņas vaļasprieks ir porcelāna apgleznošana. «Visus apgleznotos priekšmetus atdāvinu draugiem un paziņām svētkos,» viņa piebilst.

Ilzes datorā top arī apjomīgs darbs, tiek rakstīta otrā grāmata. «Esmu iesākusi rakstīt jaunu grāmatu, kuras darba nosaukums ir «Labākais vēl ir aiz stūra». Tās būs 64 esejas par mīlestību, greizsirdību, ģimeni, karjeru, etiķeti, kā arī bailēm, kas ir mana mīļākā eseja. Uzskatu, ka bailes ir velna ierocis, kas cilvēkiem atņem iespējas un prieku, tādējādi no bailēm ir jātiek vaļā,» teic Jurkāne.

No gudrām sievietēm vīrieši prom neiet

Pēdējā gada laikā medijos izskanējušas runas, ka Ilze pašķīrusies ar vīru Jāni. Kā šķiršanās iemesls minēts – cita sieviete. Ilze sarunā ar »VZ« atzīst, ka vīrs nebūt nav viņu pametis vai aizgājis pie citas sievietes. «Kā var prese rakstīt, ka mans vīrs dzīvo Pārdaugavā, ja visi mūsu draugi var apliecināt, ka mēs dzīvojam Rīgas centrā. Kā drīkst melot? Domāju, publikācija, ka mani it kā pametis vīrs, bija konkrēts pasūtījuma raksts pirms Saeimas vēlēšanām,» secina Jurkāne.

Raksturojot savu dzīvesbiedru, Ilze teic: «Mans vīrs ir ļoti gudrs un izskatīgs vīrietis. Viņam visu laiku skrien pakaļ sievietes. Domāju, ka ir ļoti daudz sieviešu, kuras gribētu mani saniknot. Sievietes man darījušas visādas nejaukas lietas, laikam ar cerību, ka es patriekšu savu vīru un viņām būs brīvas rokas. Taču mans vīrs ir teicis: «Tādu sievieti kā tevi neviens nepamet!» Jā, te ir vietā teiciens, ka no gudrām un stiprām sievietēm gudri un stipri vīrieši prom neiet.»

Kas ir seksīga sieviete?

Ilze prāto, ka vairākiem Latvijas vīriešiem padomju laiks ir sagrāvis pašapziņu. Turklāt viņa nepiekrīt arī sabiedrības stereotipam, ka vīrieši savu vīrietību var apliecināt ar mačo cienīgiem izgājieniem. «Tie stereotipi joprojām valda. Un nav pareizi, ja sieviete domā, ka viņa var piesaistīt vīrieti, ja ir seksīga. Piedodiet, bet kas ir seksīga sieviete? Atkailinātas krūtis? Tas nebūt nav seksīgi! Ir daudz citu lietu, kas padara sievieti iekārojamu. Tāpat stereotips, ka sievietei katru dienu savam vīrietim jāpienes ēdiens, arī nav pareizs. Ir jāprot balansēt. Esmu centusies visu apvienot – būt gan veiksmīga baņķiere, gan gatavot ēst. Cenšos būt sieviete, kas ir balansā,» savu viedokli pauž Ilze.

Neko nenožēlo!

Par spīti visām runām, Ilze nekad nav nožēlojusi savu izvēli, ka pirms 23 gadiem atstāja veiksmīgu baņķieres karjeru Amerikā un mīlestības jūtu dēļ atgriezās senču dzimtenē. «Esmu tik laimīga, ka toreiz pieņēmu pareizo lēmumu. Mīlestība pret Jāni, kad viņu satiku, bija tik liela, ka, daudz nedomājot, piekritu pārcelties uz dzīvi Latvijā. Man arī bija laime, ka, pārceļoties no Amerikas, Latvijā dzīvoja mans onkulis Pēteris Pētersons. Kad atlidoju uz Rīgu un, braucot no lidostas, iepretim Latvijas Nacionālajam teātrim izkāpu no automašīnas, bija milzīgs pērkona negaiss. Tas bija Dieva pareģojums, ka nebūs viegli. Kad vēl biju Investīciju bankas prezidente, izgāju cauri 400 miljonu lietai, kā arī ļoti daudz esmu cietusi apmelojumu dēļ, kas pēdējā gada laikā skāruši manu ģimeni.

Par slavu un cilvēku labestību ir jāmaksā, un, ja cilvēks to visu var pieņemt un sadzīvot ar to, viņš ir vinnētājs. Es tik tiešām varu apgalvot, ka esmu vinnētāja! Man ir ļoti interesantas attiecības ar vīru. Mūsu starpā ir ļoti stipra garīgā saikne. Tas, protams, nenozīmē, ka mūsu dzīvē nav problēmu. Pēdējā laikā Jānim ir grūtāk, jo viņš vairs nav apritē. Jānis savulaik ir palīdzējis ļoti daudziem cilvēkiem, kas šobrīd ir topā, attīstīt viņu karjeras politikā. Viņš ir bijis kā skolotājs, un reizēm ir bēdīgi, ka tie, kuriem vīrs ir palīdzējis, to aizmirsuši. Turpretī es varu lepoties un būt laimīga, ka mani bijušie Amerikas un Latvijas kolēģi prot pateikt paldies, un es nejūtu, ka kāds mani būtu nelietderīgi izmantojis,» stāsta Ilze Jurkāne.