Sestdien Latvijas Nacionālajā operā notikušajā 27. Eiropas Kinoakadēmijas balvu (EKA) pasniegšanas ceremonijā triumfēja Lielbritānijā dzīvojošā poļu režisora Pavela Pavļikovska filma Ida, kas tika pie piecām trofejām, arī skatītāju simpātiju balvas, ko režisors atzina par vislielāko pārsteigumu.
Melnbaltā stilistikā uzņemtā filma Ida vēsta par 20. gadsimta sešdesmito gadu periodu Polijā, kad topoša mūķene pirms zvēresta došanas dodas satikt savu tanti un rezultātā arī uzzināt patiesību par savu ģimeni, kas cietusi no holokausta. Sarunā ar Neatkarīgo kino kritiķe Daira Āboliņa Idas uzvaru labākās filmas kategorijā skaidro kā zināmu reveransu poļu kino, kas kādreiz spēlējis būtisku lomu. «Tas, ka atļāva uzvarēt Polijai, ir uzskatāms kā Eiropas žests. Šī uzvara ir komplimentāra vēstule poļiem,» saka Daira Āboliņa. «Ida ir brīnišķīga, izcila, maza filma, bet šī nebija vienīgā, kas varēja uzvarēt. Piemēram, es kā akadēmijas locekle balsoju par citu. Manuprāt, interesantāks nekā uzvarētāju saraksts bija nomināciju saraksts – tas uzrāda spektru, profesionālo līmeni, rokrakstu dažādību, virzienus, kuros režisori strādā. Varbūt nedaudz par biezu ir balvu birums Idai, jo šī filma nav šedevrs. Pirms dažiem filma Mākslinieks satrieca ar melnbalto kino, ar visas kino vēstures izstāstīšanu caur vienu vieglprātīgu mīlasstāstu. Ida, iespējams, ir eksistenciāli dziļāka, tomēr salīdzinoši maza filma, un ar «mazu filmu» es saprotu finansiālo kapacitāti, stāsta mērogu, zvaigžņu ietilpību, visus pārējos parametrus, kas atšķir lielu filmu no mazas filmas. Protams, Ida ir universāls stāsts, ko var saprast ikvienā valstī un tautā.» Savukārt EKA valdes priekšsēdētāja, poļu režisore Agneška Holanda sarunā ar Neatkarīgo atzina, ka pēdējos piecos gados poļu kino piedzīvo atdzimšanu, tiek veidots arvien vairāk filmu un tās kļūst arī kvalitatīvākas, un rezultātā poļu kino atgūst savu skatītāju – apmēram 40 procenti no poļu kino skatītājiem ir vietējā auditorija. Režisore uzskata, ka poļu kino ievērošana starptautiskajā arēnā ir sekas tam, ka tas atguvis reputāciju un skatītāju savā zemē. «Tīra, skaidra un spēcīga – tie ir Idas trumpji,» uzskata Agneška Holanda.
Interesanti, ka EKA galvenajai balvai nominētās filmas – Ida, Force Majeure un Leviatāns – sacentīsies vēlreiz, jo tās visas ir nominētas balvai Golden Globe nominācijā Labākā ārzemju filma. Šai kompānijai pievienosies arī igauņu veidotā filma Mandarīni, kas eiropiešu gaumei nešķitusi nominācijas vērta. Laimīgas sakritības kārtā filma Ida ir izvirzīta arī Eiropas Parlamenta LUX balvai, kas iedibināta ar mērķi veicināt Eiropas filmu izplatību un atbalstīt kinematogrāfiju Eiropas Savienībā. Tieši šobrīd kinoteātrī Splendid Palace noskatāmas trīs filmas – šīs balvas pretendentes, un rīt un parīt ir iespēja noskatīties filmu Ida.
Pirms šī pasākuma daudz tika runāts par tā nozīmību Rīgas atpazīstamības veicināšanā starptautiskajā kino vidē. «Rīga bija labi sagatavojusies, arī tās auditorija, kas apmeklēja pasākumus, kas tika rīkoti Rīgas starptautiskā kinofestivāla ietvaros, bija ļoti atbildīga. Man teica, ka latvieši ir kautrīgi un izvairās uzdot jautājumus, bet režisori, kuriem bija tikšanās ar auditoriju, atzina, ka viņiem veidojies labs dialogs ar skatītājiem. Ceru, ka mūsu sadarbība ar Rīgu neaprobežosies tikai ar šo vienu pasākumu». Kinokritiķe Daira Āboliņa uzskata, ka godam esam izmantojuši mūsu «gadsimta iespēju». «Tam, kuram bija drosme un bija, ko teikt, varēja izmantot iespēju. Neko vērtīgāku par komunikāciju šādi pasākumi nedod. Ceremonija ir dārgs deserts, manuprāt, tas bija atbilstošs cenai, mūsdienu gaumes prasībām. Nezinu, vai mēs esam izpildījuši maksimālo programmu, bet minimālo – noteikti. No šī pasākuma paņēmām to, ko pratām, ja neprotam, tad mums vēl jāpaaugas.» Ceremonijā, kurā netrūka veselīgas pašironijas par to, cik gan Eiropas kinoļaudis maz zina par viens par otru, netrūka arī elementu, kas balansēja uz labas gaumes robežas, piemēram, diez vai ceremonijā, kas noritētu kādā no Eiropas metropolēm, scenārija autori kā caurviju motīvu atļautos neasprātīgus jociņus par vodku.