RECENZIJA: „Triānas Parks” - „Triana Park”
 
©publicitātes foto

Kopš rokgrupas „Triānas Parks” debijas albuma „EnterTainment Triana Park" izdošanas apritējuši četri gadi, taču tas nenozīmē, ka pašmāju „rokmūzikas hameleoni” visu šo laiku ir sēdējuši rokas klēpī salikuši: viņi uzstājušies koncertos un festivālos, braukājuši uz dažādām konferencēm aiz mūsu zemes robežām, popularizējuši sevi sociālajos tīklos un izveidojuši pat savu interneta veikaliņu grupas atribūtikas tirdzniecībai, tas ir, darījuši visu, ko dara katra sevi cienoša 21. gadsimta jaunās interneta paaudzes grupa.

Ir notikušas pārmaiņas „Triānas Parks” sastāvā – pagaidām pie „triāņiem” oficiāli pieskaitāmi vien Agnese Rakovska, Edgars Viļums un Kristaps Ērglis, vokālistes tēvs, ģitārists Aivars Rakovskis pagājis no šī projekta nostāk. Jaunā platīte ir sešu dziesmu EP, kura tapšanā savu roku pielicis arī hiphopa producents Fakts (jeb Jānis Šmēdiņš) un igaunis Ago Tepands, kurš savulaik strādājis arī ar tādām grupām un izpildītājiem kā «The Used», Iiris un «Ewert And The Two Dragons».

PAR. Pašas spēcīgākās albuma dziesmas šķiet „The Best” un „September”, kuru skanējumā varētu vilkt paralēles ar vācu „Guano Apes”, protams, tās labākajos gados. Agneses dziesmu izpildījums, kas tiek veikts it kā rotaļājoties ar balsi, nevar nesimpatizēt, turklāt šoreiz īpaši izceļas arī basģitārists. Kas attiecas uz pārējiem gabaliem, tad interesantas, lai arī no „citas operas”, ir arī apokaliptiskā elektroroka kompozīcija „Iron Blue” un hip-hop-rock gabals „Shoe Shine”. Poproka stilā ieturētajām „Sonsand Doughters” un „If You Want” ir teicama melodija, taču pietrūkst jaudas. Rezumējot – ja šis EP iecerēts kā atgādināšana par sevi pirms lielākiem darbiem, tad ir OK, atliek vien gaidīt tos lielākos darbus.

 

PRET. Lai gan teju katra no šīm sešām dziesmām ir stilistiski atšķirīga, kopumā „hameleonu parks” laikam beidzot atradis savu muzikālo skanējumu, un šī plate vairs nav tik „bardacīga” kā debijas ripulis, kas tika apkopots pēc principa „mums tas patīk, tāpēc bāžam to te iekšā”. Taču nu ir atkal cita bēda – „triāņi”, šķiet, sāk zaudēt savu neatkārtojamo individualitāti un nepieradinātību. Cerams, ka tā tikai šķiet.