Ir teiciens, ka divreiz vienā upē neiekāpsi. Tas gan neattiecas uz latvju koncertrīkošanas aģentūrām, kuras spēj to izdarīt pat vairākkārt, tas ir, aicināt uzstāties kādu mākslinieku vēl un vēlreiz, kamēr vien par to ir kāda interese. Pasaulē slavenākais un veiksmīgākais latino popa izpildītājs Enrike Iglesiass ar koncertu „Arēnā Rīgā” viesojās jau pirms pieciem gadiem, tāpēc svētdien redzētā relatīvi rāmā ļaužu straume, kas plūda uz arēnu, un samērā mazais auto skaits tās apkaimē, lika domāt, ka šoreiz halle būs pustukša. Nebija vis, „uz aci” šķita, ka kādi 8000 – 9000 klausītāju ir sanākuši, bet koncertaģentūra „FBI” oficiāli ziņoja par visiem 10 000. Stāvvietām paredzētais zāles laukuma iekārtojums likās pagalam dīvains – nožogojumi, atsevišķas zonas utt. Kā izrādījās, Enrikes Iglesiasa komanda izplānojusi varen interesantu zāles izmantošanas modeli. Bet par to vēlāk.
Popmūziķa pavadošās grupas koncerta sākšana ar intro ļāva cerēt, ka turpmākais būs ļoti augstā līmenī – „dzīvais” sastāvs, dažkārt pat deviņu mūziķu skaitā, sniedza ļoti piesātinātu skanējumu, kurā nebija ne vēsts no Iglesiasam it kā tik ierastās saldmes. Skatuves uzbūve bija ļoti interesanta: tālu zālē izvirzīta „mēle”, neliels apļveida paaugstinājums tās sākumdaļā, divi „komandtiltiņi” katrā skatuves pusē, pāris lielie ekrāni, videoprojekcijām paredzētais lielais ekrāns aizmugures daļā. Iglesiass uz skatuves teju vai burtiskā nozīmē iznira no jau minētā paaugstinājuma, uz kura vēl pirms brīža bija izvietots galdiņš ar Arta Dvariona dīdžeja aparatūru. Pirmā dziesma – protams, ka „I’m A Freak”, un cilvēki ķēra pēc saviem mobilajiem telefoniem, lai to nofilmētu. Nez, vai tad skatīties un klausīties turpat uz vietas „live” versijā nav interesantāk, nekā to pēc tam vērot mobilajos? Ak, pareizi, tam nav nekāda sakara ar klausīšanos - safilmēto taču pēc tam liek sociālajos tīklos, lai draugiem „pazīmētos”, re, kur es biju, re, ko redzēju...
Koncerta turpinājumā skanošā „I Like How It Feels” ļāva labāk aplūkot videoprojekcijas, kurām drīz vien, nākamās dziesmas laikā, pievienojās pirmie specefekti – līdzīgi pirotehnikai (tās koncertā nebija vispār) augšup izšaujošies dūmu stabi. „Finally Find You”, šķiet, bija viena no slābanākajām koncerta dziesmām, bet Enrike ķērās klāt pie publikas uzkurināšanas – parādījās te uz viena, te otra „komandtiltiņa”, ar pārmetošu (un brīžiem šķita – meitenes novērtējošu) skatienu uzlūkojot sēdvietās dirnošos. Jāatzīst, ka Enrikes Iglesiasa koncertos sēdvietas nudien ir visai lieks izgudrojums, jo par tur ar ielūgumiem nonākušās tik un tā lec kājās un cenšas dejot, tā liekot gruntīgi iepīkt smalkos uzvalkos tērptiem onkuļiem ar zelta ķēdēm ap resnajiem kakliem. Publikas uzkurināšanai dziedātājs veltīja milzu enerģiju un spēku, rosoties pa skatuvi kā ar „Duracell” baterijām uzlādēts – ko vērts bija kaut vai bungu kociņa metiens zālē vismaz pārdesmit metru attālumā (vienubrīd Enrike demonstrēja savu sitamo instrumentu pārvaldīšanas prasmi, pa to laiku ļaujot hallē nospiedošā mazākumā esošajiem stiprā dzimuma pārstāvjiem tuvplānā aplūkot savu ādās iespīlēto bekingvokālisti) un neskaitāmie lēcieni no skatuves un uz tās, kuru laikā miesassargi rūpīgi uzmanīja, lai šie lēcieni nepārvērstos par prastu nomaukšanos uz grīdas. Iglesiasa sportiskā forma nudien bija pelnījusi pašu augstāko novērtējumu.
Pie „Bailamos” publika bija jau gana silta, taču tad sekoja otrā koncerta daļa, kas izrādījās vispārsteidzošākā un arī sirsnīgākā. Ar savu pavadošo komandu cauri visai zālei aizdrasējis līdz tās aizmugures daļai, tas ir vietai, kur lielākajos koncertos ierasts skatīt skaņu vīrus ar visu to aprīkojumu, Iglesiass & Co tur „atrada” apskatnieka līdz tam neievēroto otro skatuvi. Uz tās tika izpildīti vairāki spāniski un/vai akustiski gabali, bet viena laikā publikā tika sameklēts kāds „upuris”, kuru uzvilkt uz skatuves. Pirms pieciem gadiem Rīgas koncertā tas bija kāds pārītis, bet šoreiz Enrike nolūkoja 37 gadus veco Arvīdu, ar kuru kavējās pārrunās, deva viņam kaut ko iedzert drosmei (Arvīds vispirms glāzīti paostīja ar lietpratēja tvērienu), bet tad ļāva arī „selfijoties” un izpausties uz skatuves. Beigu galā pūlī tika sameklēta arī Arvīda draudzene Inga, ar kuru puisis varēja uzdejot un viņai savā un Enrikes izpildījumā veltīt neskaitāmas kaverversijas pārdzīvojušo Ben E. King dziesmu „Stand By Me” - diviem cilvēkiem turpmāk 7. decembris būs viņu dzīveskartē ierakstīts ar zelta burtiem. Jāpiebilst, ka Iglesiass nekautrējās savās dziesmās izmantot pa kādam motīvam no svešiem gabaliem: ģitārists uz brītiņu aizņēmās Krisa Aiseka „Wicked Game”, citas dziesmas spēcināšanai talkā tika ņemts Avicii „Level” ievads.
Taču ko nu par to, tā bija tika vētra pirms vētras. Enrike jau bija atpakaļ uz lielās skatuves, uz tās veicot arī savu pirmo un vienīgo šī vakara pārģērbšanos, noraujot savu sarkano krekliņu un paliekot baltajā (nez, cik simtiem reižu viņa drēbju skapis ir mazāks salīdzinot ar Kailiju Minogu?) un nobliežot “Be With You”, “Tired Of Being Sorry” un „Escape”, kas publiku jau noveda līdz kaut kam līdzīgam ekstāzei. Te nu īpašs stāsts par Enrikes Iglesiasa vienkāršību un cilvēciskumu: visa koncerta laikā viņš lika nosirmot apsardzei, rāpjoties uz nožogojumiem un ejot pie pašas skatuves malas, lai sarokotos ar saviem faniem, bet šoreiz devās garākā reidā pa visu zāles labo pusi (raugoties no skatuves), kur dziesmas izpildīšanas laikā apskāvās ar savām fanēm, sarokojās un sita uz pleca faniem, turklāt, kas bija absolūti nekad nepieredzēts gadījums „Arēnas Rīga” vēsturē, aizdevās arī līdz zonai, kas atvēlēta invalīdiem-ratiņniekiem, un apsveicinājās arī ar šiem cilvēkiem. Ja tā padomā, tad popzvaigznei taču tas neko lielu neprasīja, taču cik daudzus cilvēkus viņš ar šādu žestu padarīja laimīgus!
Protams, ka ar to viss vēl nebeidzās, jo sekoja koncerta pēdējā daļa – tā saucamās piedevas („encore”), kuru ēdienkartē bija iekļautas arī „Hero”, „Bailando” un „I Like It”. Kad „Hero” skanēšanas laikā uz skatuves tika teju pilnībā izslēgti visi starmeši, un zālē apgaismojumu nodrošināja tikai tūkstošiem mobilo telefonu ekrānu gaismiņu – tas nudien bija sireāls skats! Tiesa, Enrike varēja ļaut klausītāju kopkorim drusku vairāk izpausties „Hero” laikā, lai gan – Iglesiasa Dziesmu svētki tāpat bija garantēti. Sparīgais „I Like It” ar nez no kurienes pēkšņi krītošās milzu piepūšamās bumbas ar Enrikes Iglesiasa iniciāļiem vai tūres nosaukumu šķita kā perfekts noslēguma akords, pēc kura vairs nekāda „paldiesošanās” un klanīšanās nemaz neprasījās, lai gan interneta atsauksmēs vēlāk tomēr varēja lasīt atsevišķu neapmierināto purpināšanu par to neesamību.
Pēc koncerta klausītāji gāja mājup varen apmierināti, tomēr varēja dzirdēt arī prātojumus, ka „viss bija lieliski, tikai pietrūka tāda kā punktiņa uz i”. Iespējams, ka pietrūka, taču labāk palikt ar mazuma pēcgaršu nekā pārēsties. Enrikes Iglesiasa koncerts bija ar milzīgu jaudu. Ja vēl šāda mūzika ir tiešām tuva sirdij, tad, visticamāk, ka pēc šāda enerģētiskā lādiņa negulēta nakts ir garantēta.
Koncertā skanēja:
“I'm A Freak”
“I Like How It Feels”
“Finally Found You”
“Heartbeat”
„Bailamos”
„Ring My Bells”
„Loco”
“Don't You Forget About Me”
„Stand By Me”
“Be With You”
“Tired Of Being Sorry”
„Escape”
“Tonight (I'm Fuckin’ You)”
„Takin’ Back My Love”
“Hero”
“Bailando”
„I Like It”