CEĻOJUMA APRAKSTS: Rudens mūžīgajā pilsētā. Roma

Vai braukt uz Romu novembrī ir muļķīga doma? Šo jautājumu kāds ceļotājs uzdeva vienā no lielajiem tūrisma forumiem internetā, salasījies ceļvežos, ka Romā šajā laikā bieži līstot.

Kādas muļķības! Viņam pretī rakstīja zinātāji. Protams, var gadīties salīt, tomēr tam taču ir domāti apmetņi un lietussargi. Romai šajā gadalaikā ir vairākas priekšrocības, piemēram, lētākas viesnīcas, mazāka drūzma pie apskates objektiem un lidostā. Piekrītu un varu apliecināt to, ka man nedēļu ilgā atpūta Romā novembra beigās bija gandrīz ideāla.

Laika apstākļi

Roma 25. novembrī mūs sagaidīja ar sauli un plus 20 grādiem pēc Celsija. Vienīgā problēma bija tā, ka, braucot Rīgā uz lidostu, nācās vilkt biezās drēbes, kas pēc tam Romā galīgi nebija vajadzīgas. Šāds laiks (dienā plus 20, naktī plus 10) turējās visu nedēļu – tāds normāls pērnās vasaras jūnijs Latvijā. Negaisu dabūjām vienu vakaru. Pamatīgi salijām, bet, salikuši slapjās drēbes un apavus uz žāvētāja viesnīcā, no rīta atklājām, ka tās ir ne vien sausas, bet arī tīras un nenošķiestas – Romā rūpīgi slauka ielas un ietves. Esmu pastaigu cienītājs, garajiem gājieniem pa pilsētu šāds laiks bija pat krietni piemērotāks nekā jūtami siltākais pavasaris, kas Romas akmeņus ātri vien pārvērš nelielā cepeškrāsnī.

Cenas, pakalpojumi

Inflācija nav tikai Latvijas nelaime. Iepriekš biju Romā pirms pusotra gada. Cenas ir augušas. Tomēr ne visam. Romas oficiālā taksometru kompānija (baltie auto) sākusi cīņu ar nelegālajiem pārvadājumu veicējiem, taksometru cenas kļuvušas zemākas, par spīti tam, ka 95. markas benzīns maksā apmēram 1,5 eiro. No Fiumicino lidostas uz centru taxi tagad ved par fiksētu summu – 48 eiro. Internetā iespējams pasūtīt arī shuttle – summa atkarīga no braucēju skaita – diviem 45 eiro. Dārgāki kļuvuši vīni. Diemžēl! Noteikti dārgāks nekā Latvijā ir minerālūdens, alus un limonādes – gan lielie, gan mazie iepakojumi. Picai restorānos nevajadzētu pārsniegt 9–10 eiro robežu. Drīzāk atradīsiet ko lētāku. Ieeja muzejos izmaksās

11–12 eiro no cilvēka (pilnā cena). Augļi mazajos ielu veikaliņos un uz āra letēm ir apmēram divreiz dārgāki nekā tirgū – gan slavenajā Campo dè Fiori, gan ne mazāk apjomīgajā, slēgtajā paviljonā izvietotajā puķu tirgū uz Via Cola di Rienzo, pārejot otrpus Tibrai. Nezinu, vai man piekritīs ekonomisti, kas aprēķiniem lieto sarežģītas formulas, bet lielveikalu cenas šķita apmēram tādas pašas kā Latvijā – kaut kas lētāks, kaut kas dārgāks, bet kaut kas ar lielu atlaidi. Droši vien, ja salīdzinātu kādu atsevišķu produktu, aina būtu cita, bet, savācot pilnu groziņu, tas izmaksāja apmēram tikpat, cik Rimi.

Bezmaksas skaistums

Šo ideju man ieteica vairāki Romas fani, kuri rosināja nepārspīlēt tikai ar dārgo muzeju apmeklējumu, bet palūkoties uz to skaistumu, ko Roma piedāvā bez maksas. Izmēģināju kā vienu, tā otru, un jāatzīst, ka bezmaksas iespējas ir iespaidīgas. Romas centrā ir dučiem baznīcu un baziliku. Lielākā daļa atvērtas un apskatāmas bez maksas, ja vien negribat redzēt tajās kaut ko pavisam īpašu. Skaistums neaprakstāms!

Navonas laukuma baroka pērle ir bazilika ar garu nosaukumu Sant`Agnese in Agone. Izcili tēlniecības meistardarbi, griestu gleznojumi, turklāt svētās mocekles jaunavas Agneses relikvijas kā īpaša piedeva ticīgajiem. Ļoti savdabīga un askētiska uz citu fona – tā varētu raksturot savulaik no Bizantijas musulmaņu padzītajiem grieķu katoļiem 8. gadsimtā pāvesta piešķirto Basilica di Santa Maria in Cosmedin. Bazilika atrodas starp Palatīna kalnu un Tibru. Savulaik tā būvēta virs sena pagānu tempļa. Vēlāk uz šīs sākotnējās bazilikas uzcelta tā, kuru redzam mūsu dienās. Samaksājot pāris eiro, iespējams nokāpt pagrabos, faktiski vecajā celtnē. Slavena bazilika kļuva pēc filmas Romas brīvdienas, kurā Odrijas Hepbērnas atveidotā varone ielika roku Patiesības mutē – pagānu skulptūra La Bocca della Verità ir piestiprināta pie baznīcas ārsienas. Saskaņā ar leģendu, tā nokožot roku meļiem, kuri to ieliek skulptūras mutē. Tūrisma karstajā sezonā uz šādu iespēju var nākties gaidīt četras stundas garā rindā. Nav manīts, ka pie baznīcas durvīm mētātos nokostas rokas.

Ja esat pazemes ekskursiju cienītājs, tad labāk doties uz Basilica di San Clemente al Laterano. Pāvestam Klementam veltītais dievnams atrodas piecu minūšu gājiena attālumā no Kolizeja starp Via Labicana (uz Kolizeju un Forumu vedošās Via dei Fori Imperial turpinājums) un Via San Giovanni in Laterano. (Lai gan visur kā galvenā norādīta Via Labicana, ieeja baznīcā ir no Via San Giovanni!)Te iespējams apskatīt gan mūsdienu baziliku, gan tās priekšteci zem tās, gan Mitras kulta pagānu templi un kāda Romas augstmaņa māju, kas atrodas zem abām bazilikām. Kompleksam ir māja lapa, kurā iespējams veikt nelielu virtuālu iepazīšanās tūri, lai saprastu, vai vērts tērēt tam laiku. Ieeja ir bez maksas, bet ja vēlaties apskatīt zembaznīcu un templi, tad pie mūķenēm jānopērk biļete (5 eiro vienai personai).

Forums, Kolizejs & co

Forums, Palatīna kalns un Kolizejs, protams, ir jāredz, bet tā īsti vienā dienā tos apskatīt nav iespējams. Tālab pievērsiet uzmanību – ieejas biļete par pilno cenu 12 eiro paredzēta divām dienām! Atcerieties, ar to var apskatīt gan Kolizeju, gan Palatīna kalnu, gan Forumu. Padoms – nepērciet biļetes Kolizejā, tur parasti plosās tūristu bari. Otra kase ir aiz Konstantīna arkas, ejot virzienā prom no Kolizeja pa Via di San Gregorio kreisajā pusē, tur, kur ir ieeja uz Palatīna kalnu. Pie šīs kases bieži vien rindu nav vispār. Mana Romas brauciena pārsteigums bija vērienīgie remontdarbi. Tie lielā platībā notika gan Kolizejā, gan antīkajā forumā, tāpēc šobrīd nav labākais laiks, lai visu redzētu, jo stalažas iespējams apskatīt arī Rīgā. Ja reiz pieminēju restaurāciju, tad stalažās un plēvēs ietērpta ir arī pasaulslavenā Trevī strūklaka – vēl viens no obligātajiem Romas apskates objektiem. Šoreiz īstenoju bērnības sapni, kas radās, ķinītī skatoties filmas par Romu. To galvenie varoņi ar auto obligāti brauca gar Castel Sant`Angelo, un vienmēr gribējās uzzināt, kas tajā ir iekšā. Muzejs!

Padrūmo, iespaidīgā paskata cilindrisko celtni imperators Adrians reiz bija iecerējis kā pieticīgu ģimenes mauzoleju. Tomēr viņa varas pēctečiem šķita, ka piemērotāk būs šo ēku pārvērst par cietoksni, kas 401. gadā arī ticis izdarīts. To, kas bija palicis pāri no Adriana, droši vien sameta Tibrā. Muzeja repertuārs ir Itālijai tipisks: senu gleznojumu fragmenti no pagānu un kristietības pirmsākumu Romas laikiem, interjeri, jaunāku laiku bruņinieku ieroči un cita godība. Cietoksnī ir arī restorāns, bet no tā mūriem paveras apburošs skats uz pretējo krastu un pakalniem.

Gastronomiskās baudas

Maiga garša, dabiskas sastāvdaļas un nepārspīlēta vienkāršība, tās ir Romas ēdienkartes pamatvērtības, kas latvieša vēderiem – kā nu kuram. Citam pašā laikā, citam ne visai. Te nu grūti ieteikt ko derīgu visiem, jo gaumes ir dažādas. Tie, kas raduši, ka Latvijā atliek paņemt kārtīgu otro ēdienu un ar to pietiks, lai pārēstos, Romā var palikt pusbadā. Ļoti bieži gaļas ēdieniem itāļu pavāri pievieno tikai zaļos salātus, piemēram, rukolas lapas, tāpēc vērts papētīt ēdienkartē, vai tur līdzās solītajai gaļas šķēlei būs pieminēti arī vecie, labie kartupeļi. Ja nav, tad neceriet tos ieraudzīt uz šķīvja. Toties, ja kartupeļi ir, nebūs salātu. Jāatzīmē, ka atšķirībā no Latvijas pat vidusmēra itāļu pavārs prot gatavot jēra gaļu un tā pa gabalu neož pēc vecas aitas. Zivs Romas versijā garšos pēc zivs, nevis kā ķīniešu ēstuvē. Tas, ko mēs zaimojoši dēvējam par «makaroniem», itāļiem mēdz būt pavārmākslas izpausmes augstākā forma. Ja vēlaties izbaudīt, ko viņi ar to domā, pasūtiet home made pastu, kas gatavota nevis rūpnieciski, bet ar rokām. Jebkurā gadījumā nekautrējieties prasīt oficiantam, kas tieši būs jūsu izvēlētajā ēdienā. Viņš pastāstīs, protams, angļu valoda nedaudz ir jāzina. Slavenie itāļu saldie – tiramisu, panna cota – arī jāpagaršo, vien piebildīšu, ka nedēļas laikā izbaudījām tos visai dažādās kvalitātes. Tāpat arī leģendārais gelato – saldējums – nav gluži tas, ko par saldējumu uzskatām mēs. Jauks un garšīgs ir itāļu jaunvīns. Tas diezgan ievērojami atšķiras no franču Beaujolais Nouveau. Atdzesēts baltvīns šoruden šķita krietni pārāks par maigo un ķiršu sulai līdzīgo sarkanvīnu, kas pēc vīna garšoja diezgan nosacīti. Alus dzērājiem Roma gan varētu šķist elles priekškambaris, nopērkams jau tas ir, bet jēgas to darīt nav nekādas. Savukārt īsais kurss kafijas lietotājiem – espresso – ļoti stipra, mazā krūzītē, cappuccino no lielākas krūzes labāk dzert tiem, kam patīk mūsu kafija ar pienu, savukārt caffe americano ir tāds kafijūdentiņš. Ēdienkartes Romas krodziņos ir izliktas redzamā vietā uz ielas. Skatieties uz cenām! Tās var būtiski atšķirties pat blakus esošos krodziņos.

Secinājums

Uz Romu ir vērts braukt gan pavasarī, gan rudenī. Nešaubīgi. Pilsētas dārdzība nav nolemtība. Esmu runājis ar kristiešiem, kas uz Romu atbraukuši ar pārsimt latiem kabatā, dzīvojuši tur pāris nedēļas. Protams, iespējams arī pretējais variants – liela greznība, ļoti smalki restorāni un astronomiski tēriņi. Bet vai vajag? Roma sen pieradusi pie visa, turklāt diezgan skaidri redzams, ka paši itāļi nebūt nav lieli bagātnieki, raujas kā zirgi, vadot garas stundas darbā, neredzot brīvdienas. Viņi pārvietojas ar tik lētiem un maziem auto, ka, tādus ieraugot Rīgā, daudzi atskatās. Tomēr tas nevienam netraucē baudīt dzīvi. Baudiet arī jūs!