Rīgas Starptautiskais kinofestivāls piedāvās vairāk kā 130 filmu seansus

Līdz 12. decembrim notiek Rīgas Starptautiskais kinofestivāls, kas skatītājiem piedāvās vairāk nekā 130 filmu seansus. Festivāla programma aptver kā jaunākās latviešu kino skates un retrospektīvas, tā arī aktuālāko Eiropas filmu klāstu. «Kinomīļus sagaida ārkārtīgi daudz lieliska kino,» ir pārliecināta festivāla direktore Sonora Broka.

– Rīga kā Eiropas kultūras galvaspilsēta ir inspirējusi vairāku kultūras pasākumu norisi. Šajā projektā apvienoti vairāki festivāli, kas ir vai kādreiz ir bijuši kultūras apritē Latvijā, un jājautā – šis ir vienreizējs pasākums vai ikgadējs?

– Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (RigaIFF) tika izveidots pērnā nogalē, apvienojot visu Latvijas kinofestivālu, Latvijas Kinematogrāfistu savienības (LKS), Latvijas Kino producentu asociācijas (LKPA) un Nacionālā Kino centra (NKC) spēkus. Es pati nebiju klāt pie idejas dzimšanas, bet, manuprāt, tā ir loģiska. Tai par ierosmi kalpojuši divi aspekti – viens ir starptautisku kinofestivālu apsīkums Latvijā, respektīvi, kinoforuma Arsenāls un festivāla Baltijas pērle eksistences izbeigšanās, tas nozīmē – regulāra starptautiska kinofestivāla niša Latvijā bija tukša, lai gan kinoskatītājs Rīgā ir ļoti izglītots un zinošs un šādam kinofestivālam ir vieta mūsu kultūrtelpā. Šā festivāla rašanās otrais motīvs bija apvienot spēkus, jo lielam organismam ir daudz vieglāk strādāt un īstenot publicitāti. Es nesaredzu apdraudējumu atsevišķo kinofestivālu suverenitātei un sejai, jo tie katrs darbojas pats par sevi, bet ir atsevišķas aktivitātes, kuras veicam kopīgi. Ir saprotams, ka mazā valstī mazs kinofestivāls uztraucas par savu identitāti, bet šajā projektā nenotiek zīmolu kanibalizēšana, mēs cenšamies maksimāli saglabāt katra festivāla identitāti, tas ir – Lielais Kristaps un 2 Annas, bet vienlaikus tiem līdzās arī veicināt to izaugsmi un atpazīstamību starptautiskajā vidē.

Vienlaikus kinofestivāls ir ekonomiski būtiska aktivitāte, jo ar tā palīdzību varam Latvijai piesaistīt jaunus filmu projektu, kas ir vēl tikai idejas fāzē. Šoreiz uz Latviju brauks starptautiski atzīti producenti, lai izvērtētu projektus un arī kopprodukcijas iespējas. Šis ir, ja tā var teikt, daudzsejains festivāls.

– Cik daudz Rīgas kinofestivāla tapšanu ietekmējis fakts, ka 13. decembrī Rīgā notiks Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas ceremonija?

– Eiropas kultūras galvaspilsētas titulam diezgan bieži līdzi nāk iespēja sarīkot Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremoniju, un šīs institūcijas pārstāvju novērojumi ir tādi, ka ne vienmēr tur, kur notiek ceremonija, kinoteātros ir redzamas šai balvai izvirzītās filmas. Šogad Rīgas Starptautiskais kinofestivāls notiek decembra sākumā, jo ir pieskaņots Eiropas kinobalvu pasniegšanas ceremonijai, un arī visa festivāla programma lielā mērā ir «Eiropas kino grožos».

Šis festivāls tiek plānots arī nākamgad un turpmākajos gados, jo mūsu uzdevums nav atrādīties Eiropas Kinoakadēmijai. Domājams, ka nākamgad šis festivāls notiks oktobrī un tiks arī iedibināta konkursa filmu skate ar žūriju un balvām.

– Ko jūs identificējat kā šī festivāla programmas «lielos vaļus»?

– Noteikti – Eiropas Kinoakadēmijas balvai atlasīto filmu programmu, kurā būs redzamas 12 pēdējā gada laikā tapušas Eiropas autorkino filmas, kas pretendēs uz prestižo Eiropas Kinoakadēmijas balvu. Vakara filmās tiks demonstrētas pasaulslavenu režisoru Fransuā Ozona, Ksavjē Dolana, Žako Benuā un citu jaunākās filmas, kas šobrīd skatāmas lielākajos kinofestivālos pasaulē.

Īpaša programma ir Eiropas kino retrospektīva, kas veltīta EFA balvai par ieguldījumu pasaules kinematogrāfā (European achievement in WorldCinema), šo balvu savulaik saņēmuši Pedro Almadovars, Helēna Mirena, Izabella Ipēra, Larss fon Trīrs, Līva Ulmane, Romāns Polaņskis un citi ievērojami režisori un aktieri. Šajā programmā iekļautas septiņas filmas, aptverot laikposmu no deviņdesmito gadu vidus līdz pat mūsdienām. Tajā tiks demonstrēta norvēģu aktrises un režisores Līvas Ulmanes jaunākā režisētā filma Jūlijas jaunkundze.

Izvērsta ir arī programma bērniem un jauniešiem, kurā tiks demonstrētas vairāk nekā desmit filmas no Latvijas, Igaunijas, Zviedrijas, Islandes, Norvēģijas, Dānijas un Somijas, vairākums – pilnmetrāžas. Es ļoti ceru, ka vecāki un bērni tās pamanīs un atnāks uz festivālu. Programmā tiks izrādīta Ulrikas Bengtas filma Māceklis, Somijas izvirzītā kandidāte Oskara nominācijai labākās ārzemju filmas kategorijā 2014. gadā, kā arī Latvijas kinoskatītājam jau labi zināmā zviedru režisora Lūkasa Modisona jaunākā filma Mēs esam vislabākie!, kas nupat izvēlēta arī Eiropas Kinoakadēmijas balvai.

– Kā Rīgas festivālā nokļuva Maskavā bāzētais Krievijas dokumentālo filmu festivāls ArtDocFest?

– Tas ir īpašs notikums. Festivālam ArtDocFest, kas demonstrē visā pasaulē veidotas filmas, kuras tapušas krievu valodā un runā par diezgan sāpīgiem jautājumiem krievvalodīgajā telpā, nupat Krievijā atteica valsts finansējumu. Festivālam atlasītā programma ir visnotaļ drosmīga, tajā tiek runāts arī par aktuāliem politiskiem un sociāliem jautājumiem, acīmredzami nav panākts izlīgums starp institucionālo atbalstu un festivālu. Šī festivāla nākotne rādās drūmās krāsās, un tā veidotāji meklē izeju uz telpu, kurā festivāla programmu var brīvi izrādīt. Sadarbībā ar šo festivālu Rīgā tiks piedāvātas septiņu aktuālu dokumentālo filmu Latvijas pirmizrādes. Festivālu apmeklēs arī piecu filmu veidotāji, pirms seansiem tiekoties ar publiku.

Noteikti gribu pieminēt, ka pašmāju kinofestivāls 2 Annas piedāvās divas programmas – Eiropas Kinoakadēmijas balvai nominēto īsfilmu programmu Short matters un programmu Latvijas robežpārkāpēji, kurā iekļauti darbi, kurus var uzlūkot kā drosmīgus pagrieziena punktus Latvijas kino vēsturē, robežpārkāpēju uzdrošināšanos meklēt neierastus kinovalodas risinājumus, tehniskos paņēmienus.

– Un īpašie pasākumi?

– Režisores Ilonas Brūveres filmu retrospektīva, kurā tiks izrādīti darbi, kas tapuši laika posmā, kad viņa dzīvoja Vācijā, un filmas tiks izrādītas 16 mm kinolenšu formātā. Būs arī šā gada jubilāru – Ivara Selecka un Arvīda Krieva – īpašie filmu seansi. Sadarbībā ar Rīgas Kino muzeju 6. decembrī pagriezīsim laika ratu atpakaļ par 100 gadiem. Kinoteātrī Splendid Palace tiks izrādīta īpaša – 1914. gadā tapuša mēmā kino programma tā, kā to darīja 20. gadsimta sākumā – ar dzīvo apskaņojumu, nenosakot konkrētus seansu laikus, kā pie kino skatīšanās pierasts šodien.

– Ko Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps profesionālajā novērtējumā un balvu sadalē varētu ienest starptautiskā žūrija?

– Latvijas Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps 2014 konkursa un ārpuskonkursa skatēs tiks demonstrētas pēdējos divos gados tapušās, ekspertu atlasītās Latvijas labākās pilnmetrāžas, īsmetrāžas spēlfilmas, dokumentālās un animācijas filmas, un, ja ne visām, tad lielākajai daļai ir subtitri angļu valodā, jo šogad žūrija būs starptautiska. Turklāt uz Rīgu brauks ap simts kino žurnālistu no visas pasaules medijiem, protams, ar mērķi piedalīties Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā, bet, izmantojot šo situāciju, mēs esam centušies Rīgas starptautiskajā filmu festivālā, kas noslēgsies iepriekšējā dienā pirms Eiropas kino balvu pasniegšanas ceremonijas, nodrošināt Latvijā tapušu filmu izrādīšanu ar subtitriem angļu valodā. Festivāla Lielais Kristaps starptautiskā žūrija ierodas 6. decembrī, un tāpēc no šā datuma tiks intensīvi izrādītas festivāla Lielais Kristaps filmas, un šis laiks ikvienam skatītājam ir laba iespēja koncentrētā veidā noskatīties jaunāko devumu nacionālajā kino.

Protams, starptautiska žūrija, kurai ir neitrāls skatījums un lielākoties nav fona informācijas, festivālā Lielais Kristaps var sagādāt pārsteigumus balvu ieguvēju spektrā. Es ar cerībām skatos uz šā gada festivālu, jo ir ļoti labs jauno kino veidotāju pieteikums, ir liels debiju skaits.

– Ko droši var apgalvot –to Rīga nekad vēl nebūs pieredzējusi?

– Līdz 13. decembra vakaram Rīga nekad nebūs pieredzējusi tādu sarkano paklāju un tādus viesus, kas dosies uz Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas ceremoniju. Uz Rīgu brauks ne tikai Eiropas kino grandi, ne tikai aktieri un režisori, bet līdz pēdējam mirklim mēs nezināsim, kas tieši brauks šurp, varēsim tikai minēt. Toties mēs droši zinām un priecājamies par to, ka uz Rīgu noteikti brauks leģendārā norvēģu aktrise un režisore Līva Ulmane.

***

Sonora BROKA

• Rīgas Starptautiskā kinofestivāla direktore, kinozinātniece

• Dzimusi 1978. gada 1. jūnijā. Precējusies, vīrs – Ervīns, meita – Patrīcija (13)

• Absolvējusi Liepājas Lietišķās mākslas koledžu (1998), Latvijas Kultūras akadēmiju (2005)

• Bijusi Starptautiskā kinocentra, Starptautiskā kinofestivāla Arsenāls valdes locekle, festivāla programmu koordinatore, programmu grupas vadītāja un direktore (2005–2008).

• Piedalījusies Eiropas Parlamenta LUX balvas filmu konkursa žūrijā, Varšavas Starptautiskā kinofestivāla dokumentālo filmu konkursa žūrijā u.c.

***

Brokas filmu TOP 5

• Neveiklā mīla. Austriešu režisores Džesikas Hausneres izsmalcinātā Amour Fou turpina ar vieglu smiekliņu skatīt it kā nopietnu, pat dramatisku sižetu, kas daļēji balstīts romantisma laikmeta dzejnieka Heinriha fon Kleista biogrāfijā.

• Mana pavēlniece. Ļoti pārliecinoša starptautiski novērtētu īsfilmu, mūzikas video un reklāmu autora, austrālieša Stīvena Lānsa pirmā pilnmetrāžas filma. Galvenajā lomā lieliskā franču aktrise Emanuela Beāra (Astoņas sievietes), kā arī jauniņais un harismātiskais austrāliešu aktieris Harisons Gilbertsons. Stāsts par spītnieku pieradināšanu.

• Balodis sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci. Zviedru režisora Roja Andersona kino pasaule – rimta, savdabju apdzīvota, pelēcīgi bāli zaļgana, jau labi pazīstama latviešu skatītājiem pēc filmām Dziesmas no otrā stāva un Tu, dzīvais.

• Jērs. Eiropas Kinoakadēmijas balvām var tikt izvirzītas arī filmas no valstīm, kuras ierasti neasociējam ar Eiropu. Viena no tādām ir Turcija – ar filmu Jērs. Brūni pelēks kolorīts, kas latvietim gana tuvs, un aizkustinošs stāsts par mazu zēnu, kura ģimene ir pārāk trūcīga, lai izpildītu tradicionālo rituālu – apgraizīšanu, kam ierasti seko svinības.

• Mazā Nikolā brīvdienas. Grāmatas, kas stāsta par mazā franču zēna Nikolā raibajiem piedzīvojumiem skolā, aizrauj kā lielus, tā mazus. Nu jau otrā filma, kas veidota pēc šo darbu motīviem, spējusi pārnest bezbēdīgo grāmatas garu uz ekrāna.