CEĻOJUMA APRAKSTS: Baudu komplekts Rodas salā
Atpūšoties Rodas salā, grēks tikai zvilnēt pludmalē vai pie viesnīcas baseina pat tad, ja tas atrodas uz viesnīcas jumta ar skatu uz kalnu un Egejas jūru. Apskatīt salu rosina tās skaistā un daudzveidīgā daba, gleznainie līcīši piekrastēs, antīkās, kultūrvēsturiskās vietas, kā arī salas aptveramie izmēri – 78x38 kilometri. Var savienot gan zvilnēšanu, gan ekskursijas, gan aktīvo atpūtu, gan gardās virtuves baudīšanu.
Ceļojuma izvēle par labu Rodai bija nejauša, pateicoties paziņu kontaktiem ar latvieti Guntu un viņas dzīvesbiedru grieķi Manosu, viņu aizrautībai, aicinot uz Rodu. Abi vada vietējo tūrisma aģentūru Manos going un palīdzēja atklāt salas skaistumu, noorganizējot speciālu tūri tieši mūsu grupai, pamielojot mūs labās, tradicionālās grieķu tavernās ar vietējo ēdienu un paverot vietējās vēstures un kultūras lappuses. Ideāli, ja kompānijā esat astoņi – tieši viena viņu minibusa vai vienas jahtas ietilpībā, tad nav jābrauc lielā autobusā ar nepazīstamu cilvēku baru standartekskursijā.
Sezonas nogales priekšrocības
Nokļūt Rodā visekonomiskāk ir ar Ryanair lidmašīnu no Kauņas. Uz Rodu dodamies oktobra sākumā, kas izrādās ideāls laiks – nav vairs pārāk karsts, bet vēl var sauļoties, peldēties jūrā, turklāt cenas viesnīcās ir daudz zemākas nekā jūlijā, augustā. Arī taksometriem, precēm veikalos un tirgos cenas ir zemākas, turklāt augļi pašā pilnbriedā! Tūrisma sezona te ir no aprīļa līdz oktobra beigām.
Roda ir viena no neskaitāmajām Grieķijas salām Dodekanesas arhipelāgā, ko apskalo Vidusjūra un Egejas jūra. Skaidrā laikā 18 km attālumā esošā Turcija saskatāma ar neapbruņotu aci. Saule Rodā spīdot 300 dienas gadā. Tā ir burātāju, daivotāju paradīze, bet arī ar ūdens hobijiem nesaistīti atpūtnieki pēc salā pavadītas nedēļas varēs apmierināti murrāt.
Roda pārdzīvojusi romiešu, bizantiešu, persiešu, sicīliešu, atēniešu, Jūlija Cēzara laikus, turkus, itāļus, kas arī redzams arhitektūrā. Tikai pāris gadus pēc kara – 1947. gadā – Roda kopā ar pārējām arhipelāga salām pievienojās Grieķijai pēc itāliešu un vāciešu valdījuma gadiem 20. gadsimtā.
Tūrisma un viesnīcu ekspansija Rodā sākās 60. gados, pēc tam, kad te tika noteikta beznodokļu zona. Tagad jau apmēram 80% vietējo nodarbināti tūrismā, pārējie lielākoties lauksaimniecībā, vīna darīšanā.
Rodas viesnīcas ir iecienīta Turības tūrisma studentu prakses vieta. Latviešus sastopam arī mūsu viesnīcā Iksia kūrortā, 10 km no lidostas un aptuveni 4 km no Rodas pilsētas centra, Egejas jūras krastā. Pludmale klāta sīkiem olīšiem, diemžēl vietām ierīkotie pludmales volejbola laukumi mūsu volejbolistu kompānijai nav lietojami, bet ir risinājums – izbraukums uz sporta centru, kur pieejami smilšu volejbola laukumi.
Rodas biezie mūri un smalkā akropole
Uz pilsētas centru visērtāk nokļūt ar taksometru – cena ap 8 eiro (2 eiro starpība, ja izsauc no viesnīcas vai noķer uz ielas, dārgāk vasarā). No 120 000 salas iedzīvotāju 70 000 mitinās Rodas pilsētā.
Rodas vecpilsēta iekļauta Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Klejošanu var sākt ar Mandraki ostu, kas ir centrālā salas osta, caur kuru ar kruīzu kuģiem salā nonāk 0,8 no trīs miljoniem tūristu gadā. Mols slavens ar Rodas kolosa vietu – senā dieva Heliosa statuju, kas bija iekļauta septiņu senās pasaules brīnumu sarakstā. No 15 tonnām bronzas un 9 tonnām tērauda iepriekšējā gadsimtā celtā statuja bija grandioza, 36 m augsta. 12 gadus būvētā statuja sagruva zemestrīcē jau pēc 56 gadiem, bet tās neizvazātās atliekas izmētātas mola malās. Kolosa vietā tagad slejas nelielas statujiņas dambriežiem, kas no pilsētas aizbaidījuši čūskas.
Turpinot pastaigu gar piekrasti, nokļūstam pilsētas nocietinājumā. Vecpilsētas ieliņas pilnas ar kafejnīcām, bāriņiem, tirdziņiem, amatnieku darbnīcām. Šarmanta kā subtropu meža ainava ir kafejnīca Sokrata dārzs, ar ienācējus sveicinošu papagaili ārpus būra.
Rodas pilsētas jaunajā daļā apmierinājumu gūs šopinga cienītāji. Arī naktsdzīvi diskotēkās, bāros, kazino var baudīt ne tikai brīvdienās, bet arī darbadienās.
Nedaudz ārpus pilsētas jāaizbrauc uz Smita jeb Akropoles kalnu. Bez jebkādām ieejas biļetēm un ar aizdomām uz tūristiem glūnošiem dežurantiem te izstaigājama akropole, olimpiskais stadions, pa kuru vietējie skrien krosiņus joprojām, amfiteātris, kurā darbojušies teātri un prestiža grieķu oratoru skola. Amfiteātra arhitektūra ļauj skaņai izplatīties gan uz augšu, gan uz sāniem bez jelkādiem megafoniem un nonākt atpakaļ pie runātāja.
Līči, Lindas akropole un ēzelīši
No Rodas akropoles dodamies uz Lindu, kur dzīvo tikai ap 600 iedzīvotāji, bet tūristi te sezonā ik dienu ierodas 10 000–12 000. Pa ceļam redzamas izžuvušas upes, kas piepildās tikai lietus sezonā ziemā, olīvkoku lauki. Tuvojoties Lindai, nevar neizkāpt un nepafotografēties ar skatu no kalna uz gleznainiem līčiem. Kalna ielokā pa gabalu redzamas daudzas baltas mājiņas cita pie citas, kas arī ir viss ciems, kas izveidojies apmēram 2000 gadus p.m.ē. Galvenais apskates objekts – Afrodītes templis, akropole – sasniedzams pēc uzrāpšanās 116 metrus augstā kalnā un esot apmēram par gadsimtu vecāks nekā Atēnu akropole. Atšķirībā no līdzīga veida objektiem Rietumeiropā stāvie un vietām slidenie pakāpieni, kas vijas gar nogāzes malu, nav norobežoti ar sētiņām – viss uz pašu atbildību. Mērot ceļu augšup var arī ar vietējo transportlīdzekli – ēzelīti par 5 eiro. Sākot ceļu augšup, nākas padrūzmēties šaurajās, tirgotāju un tūristu piepildītajās ieliņās – grūti iedomāties, kas te darās karstās sezonas laikā, tostarp vārda tiešā nozīmē, jo vasarā Lindā gaisa temperatūra nereti pārsniedz 40 grādus. Te, Vidusjūras pusē, nav arī tik vējains kā Egejas jūras pusē.
Atpakaļceļā nomaldāmies kādā no neskaitāmajiem ielu labirintiņiem, bet, prātīgāk ejot, 10 minūšu gājiena attālumā sasniedzams gleznains Sv. Pāvila līcis, kas iekļauts Trip Advisor 10 skaistāko līču vidū. Tajā esošā baznīciņa ir populāra vieta laulību ceremonijām turīgiem tūristiem.
Rodas Itālija
Pēc Lindas dodamies augšup kalnos, 798 metru augstā Profitis Illias kalna virzienā, nopētām 15. gs. bizantiešu laiku Sv. Nikolaja baznīcu. Gaiss kļūst aizvien svaigāks, pateicoties augstumam un priežu mežiem. Kalnā nopirktās vīnogas šķiet dzīvs cukurs – tik saldas un kraukšķīgas vēl nebija ēstas! Svaigais gaiss un kalnu ainava tik ļoti uzrunāja itāliešu kolonistus, ka viņi te sev raksturīgajā stilā 20. gadsimta 20.–30. gados uzbūvēja sanatoriju, viesnīcas ar plašu deju zāli un tenisa kortu, kā arī villu Itālijas diktatoram Benito Musolīni. Pats Musolīni tajā gan nepadzīvoja, bet no 1936. līdz 1940. gadam te uzturējās viņa koloniju administrators Cesārijs Maria de Veči, kura uzdevums bija itāliskot salu. Latvijas tūristiem ēkas stāvoklis raisa interesi un šoku vienlaikus, jo daudziem varētu šķist, ka tāda ēka tik fantastiskā vietā nenovērtēta un pussabrukusi varētu būt tikai bijušajā padomijā. Izložņāt pa pussabrukušo, izdemolēto ēku var ikviens, kurš uzkāpj augšā pa daudzajiem stāvajiem pakāpieniem. Izejot uz balkona, paveras fantastisks skats uz ieleju, mežiem, klasicisma stilā itāliešu būvētajām viesnīcām. Tas vien ir kā vērts. Bet nu jau drīz vēsturiskā nolaidība tikšot labota – valstij piederošā ēka pārdota kādam investoram, kurš te būvēs greznu viesnīcu.
Vēderprieks
Braucot uz dienvidrietumiem, Emponas un Egejas jūras virzienā pa kalnu ceļiem, ik pa laikam vērts apstāties un pabaudīt zaļās ainavas. Empona atrodas Attaviros kalna ielejā, dēvēta par vīna galvaspilsētu. Ciemā ir divas lielas vīna darītavas, kā arī nelielas vietējā dzēriena – souma jeb vīnogu kandžas darītavas. Stiprās dziras cienītāji var nobaudīt tās dažādas versijas – ar citronu, kafiju, medu, anīsu utt. Apkārt redzami vīnogulāji, granātābolu koki, olīvkoki – vietējās saimniecībās var iegādāties kvalitatīvus olīvu produktus – eļļas, pastas, kosmētiku. Te var arī lēti un garšīgi paēst un no saimnieces vēl saņemt bonusā saldās vīnogas.
Gan ciemos, gan kūrortu tavernās, gan viesnīcā ēdiens nekad nelika vilkties. Lai arī sala no Grieķijas atrodas krietni tālāk nekā no Turcijas, virtuve te ir atšķirīga. Lai neapvainojas turki, bet es noteikti teiktu – garšīgāka. Jo vairāk – neatceros, kur vēl būtu baudījusi tik garšīgus ēdienus. Tie nav tikai tradicionālie grieķu salāti, kuru kvalitātes formula ir laba olīveļļa. Grieķiem ļoti svarīga ir gaļa, pat kotletēs tā nemaz neatgādina pie mums daudzviet sastopamos gaļas izstrādājumus. Sortimentā arī dažādas jūras veltes, grieķu pīrāgi, dārzeņu sautējumi, olīvas un to pastas, baklažānu, kartupeļu un maltās gaļas kārtojums – musaka, mm – ceptais siers ar ķirbja ziedu... Nezinu, kā viņi to panāk, bet – ņem, ko gribi, viss garšīgs! Un augļi! Šajā sezonā Latvijā reti kad varēja nopirkt persikus, kas nebūtu sīksti vai iepuvuši, bet Rodā – saldi, sulīgi, mīksti. Un, protams, saldās vīnogas, bumbieri. Arbūzi gan nebūs pelnījuši tādu sajūsmu, bet granātāboli vēl tikai sāka gatavoties. Zupu cienītājiem gan labāk orientēties uz ko citu. Kā saka vietējie, viņi zupu ēd tikai tad, kad ir slimi. Dzērieni – vīns, alus, vietējā ražojuma konjaki un mazo saimniecību brūvētā vīnogu kandža jeb suoma ar dažādām garšām, anīsa degvīns – ozo, rakija, jauns, neizturēts vietējo vīnogu šķirnes vīns Recina ar priežu sveķiem, kas maksā nedaudz vairāk par eiro puslitrā.