Piektdien, 14. novembrī, kinoteātros Latvijā sāk demonstrēt zviedru režisores Linnejas Vidēnas dokumentālo filmu Nekad nepadodies, dēls. Tā vēsta par trim dažādu tautību emigrantiem Stokholmā, kuriem pagātnē ir problēmas ar likumu un kuri cenšas sākt jaunu dzīvi.
«Šis bija interesants projekts trīs gadu garumā. Pieļauju, ka ir daudzi tādi cilvēki kā es, kas nokļuvuši līdzīgās situācijās, kādās agrāk es. Ja šī filma palīdzēs kaut vienam cilvēkam, tad ir bijis vērts to taisīt, jo filma fokusējas uz to, ka no noziedzīgās vides var tikt ārā un dzīvi var mainīt. Es negribēju 50 gados pamosties, 15 gadus nosēdējis cietumā, un nav ne ģimenes, ne bērnu. Ir tādi, kas to agrāk saprot, ir, kas to vēlāk saprot, un ir, kas to vispār nekad nesaprot. Cilvēkam vienmēr ir izvēle, un ne tikai, ko viņš ēdīs un vilks mugurā, bet arī kā izturēsies pret pārbaudījumiem. Šī ir filma par cilvēku attiecībām un par dzīvi,» saka viens no trim filmas galvenajiem varoņiem, Zviedrijā dzīvojošais talsenieks Uldis. Viņam kriminālā karjera sākās septiņu gadu vecumā ar sīkām zādzībām skolā, kopš 14 gadu vecuma viņš vairākas reizes pabijis ieslodzījuma vietās Latvijā. Naudas izspiešana, vardarbība, plātīšanās ar ieročiem, manipulēšana ar cilvēkiem, ieskaitot pašus tuvākos, bija viņa ikdiena, un būtiskākā motivācija – vara. «Tu vari izraisīt apkārtējos vai nu bailes, vai cieņu – atšķirība ir maza,» par savu tā laika dzīvi saka 34 gadus vecais Uldis. Uzreiz pēc soda izciešanas viņš 2001. gadā aizbraucis strādāt uz Zviedriju, un šobrīd Uldis atzīst, ka vides maiņa bijis viens no faktoriem, kas ļāvis izrauties no iepriekšējās dzīves, jo bijis prom no Latvijas, prom no iepriekšējiem sakariem. Šo gadu laikā Uldis ilgākus periodus dzīvojis arī citviet Eiropā, strādājis dažādus darbus ārvalstīs, ir cīnījies ar pazudinošām atkarībām, uzzinājis īstas draudzības cenu. Jaunajam vīrietim bieži ir pietrūcis tēva, īpaši bērnībā, tomēr viena viņa teiktā frāze ietetovēta Ulda prātā un uz rokas: «Nekad nepadodies, dēls!»
Blakus Uldim filma portretē arī viņa draugus, Naielu un Kholi – sīrieti un zviedrietes un kenijieša atvasi, kas abi gājuši skolā Zviedrijā un, kā uzsver Uldis, «ir pilnvērtīgi Zviedrijas pilsoņi». Toties visiem pagātnē ir skarbas dēkas, izaicinājumi ar varu, tuviniekiem sagādātas ciešanas, tagadnē – kopīgs uzņēmums, Dieva vārds un drauga plecs.
Ideja portretēt bijušos noziedzniekus režisorei Linnejai Vidēnai radusies nejauši, kāda projekta ietvaros iepazīstoties ar kriminālajā pasaulē uzaugušiem cilvēkiem: «Par spīti tam, ka viņi šo dzīvesveidu sen bija atstājuši pagātnē, biju pārsteigta, cik bieži mūsu domāšanas veids atšķīrās, īpaši ikdienišķās situācijās. Sāku interesēties par to, kā šī vide ietekmē cilvēka vērtības, ieradumus un domāšanu.» Ar savas nākamās filmas varoņiem Linneja iepazinās kādā Stokholmas draudzē. Filmējot viņu gaitas, nācies secināt, ka noziedzība bieži iedarbojas kā atkarība un cieši piesaista cilvēkus. Šī ir režisores, kas galvenokārt strādājusi par režisora asistenti pie seriāliem un spēlfilmām, pirmā pilnmetrāžas dokumentālā filma.