«Šis gads mums bijis īpaši ražīgs – esam strādājuši piecpadsmit valstīs. Sanāk, ka deviņdesmit procentus laika esam ārpus Latvijas un tikai desmit procentus Latvijā,» secina iluzioniste Dace Pecolli. Tikai trijās izrādēs – sestdien pulksten 15.30 un 19.30 un svētdien pulksten 15.30 – Rīgas Kongresu namā būs skatāma pasaulē pazīstamo iluzionistu Daces un Enriko Pecolli ziepju burbuļu, lāzeru un specefektu šovs Bubblelandia.
Šovs Bubblelandia, ko pazīst jau daudzviet pasaulē, sava krāšņuma ziņā līdzinās slavenā Cirque du Soleil izrādēm. To jau ir redzējuši skatītāji Anglijā, Itālijā, Libānā, Krievijā, Bali, Kiprā, Kuveitā, Katarā, Taizemē, Dubaijā un cituviet. Šovs nepārtraukti tiek papildināts ar aizvien jaunām idejām, un tieši Latvijas skatītājiem būs ekskluzīva iespēja redzēt šova visjaunāko versiju, kurā tiks izmantotas jaunākās tehnoloģijas apgaismes tehnika, kas apvieno trīs dažādus efektus vienā. Bet īpaši no Francijas atvests tīkls, kas nepieciešams, lai skatītāji redzētu vienu no jaunākajiem izrādes brīnumiem. Kopā ar iluzionistiem un ziepju burbuļu meistariem Daci un Enriko Pecolli šovā, kam mūziku sarakstījis komponists Valdis Zilveris, piedalās arī cirka mākslinieki, dejotājas un smilšu mākslas meistari, kuriem tērpus darinājusi modes māksliniece Elita Patmalniece. Nākamgad ar šo izrādi Pecolli dosies pasaules tūrēs uz Krieviju, Ķīnu un Ameriku.
Autobiogrāfisks stāsts
«Šova pamatā ir stāsts par cilvēka dzīvi, kas var būt vai pelēka vai krāsaina. Un stāsts par pelēko cilvēciņu pavisam noteikti ir stāsts arī bišķiņ par mani. Tāda biju es daudzus gadus un, lai arī esmu daudz ko sapratusi, ik pa brīdim joprojām par tādu pārvēršos,» atklāj Dace Pecolli. Viņa stāsta, ka šova notikumi pelēko un steidzīgo cilvēciņu aizved uz īpaši krāsainu un dzīvespriecīgu vietu, ko sauc par Bubblelandia. Tā ir vieta, kur apstāties un pasapņot, ieklausīties un ieskatīties sevī, atveldzēties no ikdienas, priecāties, smieties un brīnīties. Un tas ir tepat – uz šīs planētas. «Precīzāk, tas ir mūsos pašos, mūsu dvēseles okeānā. Vajag tikai apstāties, beidzot pamosties un to apzināties,» aicina Dace Pecolli. Viņa pati to sapratusi vien pirms pāris gadiem, kad bija tik ļoti pārstrādājusies un noskrējusies, ka viņu apstādināt spēja tikai dakteri baltos halātos. «Kaut kas bija galīgi garām – es biju tik ļoti piekususi, ka acīs vairs nebija mirdzuma, es vairs nebiju priecīga, darot darbu, kas man patīk. Tikai veselības problēmas lika man saprast, ka esmu uzņēmusies par daudz. Nebija darbam vainas, jo man patīk tas, ko es daru, vienkārši nebiju atstājusi laiku un telpu sev,» stāsta Dace Pecolli. Tāpēc savā šovā viņa akcentē to, ka tad, kad pelēkais cilvēciņš apstājas un velta brīdi sev, viņā notiek brīnums. Un, lai arī sākumā viņš baidās no tā, kas ar viņu notiek, pamazām viņš sevi pārvar, transformējas un aiziet pa dzīvi palekdamies. Jo viņš ir sapratis, ka dzīves krāsas, prieks un harmonija ir viņā pašā. Tik vien, kā jāatrod brīdis sev, lai to ieraudzītu.
«Patiesībā, šova morāle nav ļoti uzbāzīga un es domāju, ka daļa skatītāju to pat nenolasīs. Arī bērniem un jauniešiem tie būs vien krāsaini tērpi, iespaidīgi lāzerefekti, sniega vētra un ziepju burbuļu tornado, jo viņiem pelēkā cilvēciņa problēmas vēl nav aktuālas. Bet tie skatītāji, kuri joņo pa dzīvi pelēkā mētelītī, mūsu vēstījumu noteikti sapratīs,» domā Dace Pecolli.
Ķīna, Amerika, Krievija
«Latvija ir maziņa, bet mūsu šovs ir liels – tajā iesaistīti 12 cilvēki, tāpēc pārsvarā strādājam ārpus Latvijas. Pēdējo trīs gadu laikā esam sapratuši, ka gribam koncentrēties tikai uz vienu lietu – uz šovu Bubblelandia, tāpēc visas pārējās savas darbošanās esam apstādinājuši. Un tagad sanāk, ka deviņdesmit procentus laika esam ārpus Latvijas un tikai desmit procentus Latvijā,» stāsta Dace Pecolli. Ziepju burbuļu meistare uzsver, ka tam, kāpēc viņiem ir interese šovu rādīt arī Latvijā, ir divi iemesli. Galvenais – Bubblelandia ir Pecolli pāra visspilgtākais, komplicētākais un interesantākais projekts, un ļoti gribas to parādīt arī pašu mājās. Otrkārt, pirms likt šovā jaunus numurus, tos nepieciešams notestēt Latvijas prasīgās publikas priekšā. Jo, kā apgalvo iluzioniste: ja Latvijā skatītājiem patīk, tad patiks arī citviet pasaulē.
Pecolli šovs jau iepaticies Brodvejas lielākajai aģentūrai [viņu kontā ir arī pasaulslavenais Operas spoks], ar ko noslēgts līgums uz diviem gadiem. «Nākamajā vasarā ar šo izrādi brauksim uz Ķīnu, kur esam strādājuši jau vairākkārt, bet rudenī uz desmit nedēļām – uz Ameriku. Otrā tūre Amerikā, kas arī ilgs desmit nedēļas, būs jau 2016. gada pavasarī.
Kurā valstī ir vispateicīgākie skatītāji? Dace saka, ka Ķīnā. «Ar viņiem ir ļoti viegli strādāt, viņi priecājas par visu. Bet mēs ar prieku dodamies visur, kur mūs aicina, jo, ja tu strādā ar sirdi un pozitīvu enerģētiku, nav grūtas vai mazāk grūtas publikas. Ja nu vienīgi pret Krievijas publiku man ir lielāks respekts. Kad šajā pavasarī bijām Sočos, kur gatavojām uzvedumu Soču Paraolimpiskajām spēlēm, pa vakariem Krievijas televīzijā skatījos viņu šovprogrammas – mākslinieki ir dažnedažādi, viņi strādā ļoti augstā līmenī, tāpēc liekas: ar ko vēl viņus varētu pārsteigt...»
Sirds pieder Bali
Ar ko viņu pašu vēl var pārsteigt, ņemot vērā, ka pēdējo 19 gadu laikā, kopš Dace strādā kopā ar Enriko, ir strādāts 35 pasaules valstīs? Turklāt daudzās pat vairākkārt. Piemēram, Indonēzijā vien viņi bijuši jau piecas reizes. «Īstenībā, nu jau mūs ir ļoti grūti pārsteigt. Ja agrāk pārsteigumus bija, redzot debesskrāpjus, jo mums Latvijā tādu nav, tad tagad ir jau pierasts. Arī silto zemju eksotika mūs vairs nepārsteidz. Man pašai mazliet žēl, ka tā. Es esmu ceļotāja. Man ļoti, ļoti patīk ceļot, bet, kad tu esi tai vidē, tur dzīvo, strādā un, kad tā visa jau ir par daudz, tu vairs nespēj to līdz galam izbaudīt. Varbūt tāpēc tagad prasās kaut kas mežonīgāks, bez civilizācijas. Varbūt pie šamaņiem uz Aļasku vajadzētu aizbraukt...» Dace aizdomājas un tad atklāj, ka vēl nekad nav bijuši Jaunzēlandē, Austrālijā un Meksikā. No Meksikas gan esot saņemts piedāvājums, bet iespējamā sadarbība ir vēl sarunu procesā.
Taujāta, kurā pasaules malā viņai patīk vislabāk, Dace atzīstas, ka viņas sirds pieder Bali. «Jau domājam par to, ka tad, kad būsim vecīši, gribēsim tur mazu mājiņu. Jo tur gaisā virmo tāds miers, laime un harmonija... Kāds mūsu draugs, ar ko tur sapazināmies, stāstīja, ka tur katrai ģimenei mājās ir savs templis, un katrai ģimenes sievietei ir pienākums piecas reizes dienā pīt svaigu ziedu virtenes, tādā veidā gūstot labvēlību no dieviem. Viņš stāstīja, ka arī viņa sieva ļoti daudz strādā – katru rītu agri dodas uz tirgu, pērk svaigus ziedus, tos tura ledusskapī, lai tie saglabātu svaigumu. Un pin ziedu virtenes, un dedzina smaržu kociņus, un katrreiz noskaita lūgšanu... lai ģimenē visi būtu priecīgi un laimīgi. Un tad es domāju, cik tas ir skaisti... tā strādāt.»